Dainis Pelšs vada mūsu rajona Zemnieku apvienību. Viņš Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienas priekšvakarā atskatījās šīs lauksaimnieku organizācijas tapšanā.
Dainis Pelšs vada mūsu rajona Zemnieku apvienību. Viņš Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienas priekšvakarā atskatījās šīs lauksaimnieku organizācijas tapšanā. Jāpiebilst, ka Jelgavas rajona Zemnieku apvienība ir mūsdienu Latvijā pirmā juridiski noformētā šāda mēroga lauksaimnieku organizācija. Tās vadītājs uzskata, ka pašlaik laukos viena no labāk sakārtotajām nozarēm ir piena lopkopība – produkcijai ir noteiktas kvotas, cena, garantēts noiets.
Tas jau latvietim ir raksturīgs – neizdzēšamas ilgas pēc sava zemes stūrīša. Līdz pat astoņdesmito gadu beigām no sava gan nekas neiznāca, jo viss vēl bija kolektīvs – kopā ara, sēja un kopīgos apcirkņos bēra ražu. Taču nāca citi laiki. Lielā Padomju Savienība ciešā vienotībā vairs nebija saturama. Ja kur sapulcējās vairāk par trim četriem lauku vīriem, dumpīgums rūga kā māls pavasara ceļos.
Zemes reforma vēl nebija sākusies
Kolektīvo saimniecību vadītāji turējās atšķirīgi. Vieni uz brīvlaišanu cerošajiem zemniekiem kā ar izkapti nogrieza īpašumu robežas – “tev nebūs tīkot pēc cita mantas”. Kā stāsta Kurzemes pusē, dažs savas robežas sargājis, vicinot gaisā šaujamo. Pie mums noteicošais izrādījās zemgalieša nesatricināmais miers. Sanāca pāris dusmīgās sapulcēs, un sava kaktiņa tīkotājs pie zemes klāt dabūja pat traktoru. Tādus ieguvējus vēl joprojām atceras kā Breša zemniekus, un dāsnais kopus mantas dalītājs pelnīti sēž Saeimas mīkstajā krēslā.
Mēs bijām pirmie
Tehnika, ko dalīja, gan nebija jauna, kā no veikala skatloga ņemta. Tā nāca no kopsaimniecību tehnikas parka. Dažs traktors knapi turējās kopā, un ar to zemi sastrādāt un lopiņiem barību sagādāt bija pagrūti. Tas nozīmēja: gribi vai ne, bet jāatgriežas pie kopus strādāšanas – jāveido kooperatīvi, kas citās valstīs pastāvēja sekmīgi, bet mūsu lauciniekiem asociējās ar kolhozu un sovhozu. Tomēr pirmā valsts mēroga lauksaimnieku organizācija bija 1988. gadā nodibinātā Agronomu biedrība. Neilgi pēc tam sāka strādāt Jelgavas rajona Zemnieku apvienība. Citas tādas stabilas, juridiski noformētas, zemnieku atbalstītas un nopietni darbojošās zemnieku organizācijas Latvijā vēl nebija.
Zviedru laiki Zemgalē
Tikmēr par mūsu laucinieku nopietno biedrošanos ziņa bija tikusi pāri Baltijas jūrai. Ne bez mūsu rajona zemnieku apvienības atbalsta. Un abu pušu zemnieki satikās, izzināja savstarpējas sadarbības iespējas un vienojās par kārtību. Itin drīz vecajā prāmī “Iļjič” no Zviedrijas uz Latviju kuģoja dažāda laukiem nepieciešama lietota tehnika, protams, par nelielu atlīdzību. Šajā sakarā gadījās pat kuriozs. Lauku tehnikas muzejs Bauskas rajona “Uzvarā” gandrīz pa visu Latviju meklējis veco zirgvilkmes labības pļāvēju – kūlīšu metēju. Nu nav bijis, un viss. Līdz kāds tik meklēto tehnikas vienību ieraudzījis no Zviedrijas mūsu zemniekiem atsūtītajā tehnikas vezumā…
Interesanti, ka no Zviedrijas šurp brauca arī sava veida misionāri, kas mūsējiem mācīja pareizu lauksaimniecību. Zemniekiem tika rīkoti semināri, lauku sievām mācības, pat izstrādāta Līdera programma jauniešiem. Mācības gan pārsvarā vadīja mūsu speciālisti, zviedri konsultēja. Taču tas beidzās 2002. gadā.
Nopietni darbi rajona Zemnieku apvienībai
Ar tiem lepojas mūsu noteiktākie, dūšīgākie, mērķtiecīgākie saimnieki un saimnieces. Tā bija atbildīga iniciatīva – barikādes un divas akcijas, kad zemnieki pie Elejas bloķēja Lietuvas šoseju. Iniciatīva nāca no mūsu zemniekiem. Vīru ziņā bija kārtība uz šosejas un ap to. Tur visam vajadzēja būt perfekti – traktoru un mašīnu rinda no Elejas benzīntanka sniedzās gandrīz līdz robežai. Tiklīdz kāds būtu aizmirsis par kārtību uz šosejas, tā negadījumi sekotu cits citam ķēdes reakcijā. Taču nekas tāds nenotika. Mašīnas ar mums nevēlamu produkciju garām netika laistas. Un nebija jau velti – tika aizturēta ieroču krava. Tukumnieki savukārt apbraucamā ceļa aplī bija ierīkojuši “karuseli” – traktori brauca tik pa apli, nelaižot svešos braucējus galvenajā ceļā ne uz vienu, ne otru pusi.
Svarīgi, ka zemniekus atbalstīja ne tikai lauksaimnieki – viņu pusē bija arī citas organizācijas, piemēram, Elejā visu rosīgi pieskatīja robežsargi.
Smagā privatizācija
Savs zemes pleķītis un “rūcējs” mašīnšķūnī zemnieku mudināja lūkot īpašumā iegūt arī lielos pārstrādes uzņēmumus. Taču pēc tiem tīkotāju netrūka, tāpēc intereses “sadūrās”. Jelgavā tas notika ap “Jelgavas dzirnavnieka” privatizāciju. Lai gan kontrolieru, uzraugu un uzskaitītāju apkārt bija pa pilnam, Valsts kontrole atzina, ka uzņēmuma privatizācija notikusi ar pārkāpumiem. Taču laika ratu atpakaļ neatgriezt, notikušu par nenotikušu nepadarīt. Toties pavisam kluss bijis Piena kombināta privatizācijas process, pat acis nomirkšķināt nepaguva. Savukārt Cukurfabrikā akcionāri bija, bet kā tur ar tām ekonomiskajām svirām – ej nu sazini… Faktiski fabrikas liktenis joprojām tiek svārstīts valdības līmenī.
Strādā arī divas organizācijas
Vismaz divas organizācijas – Jelgavas rajona Zemnieku apvienība, ko vada D.Pelšs, un Jelgavas Lauksaimnieku apvienība Arņa Burmistra vadībā – turpina strādāt un atbalstīt dažādas lauksaimnieku aktivitātes, rīkoties viņu interesēs. Tas bija 2000. gadā, kad valdība, šķiet, pateicoties ietekmīgam Zemnieku federācijas lobijam, piešķīra naudu rajona zemnieku apvienības biroju izveidošanai un uzturēšanai rajonos. Taču ar vienu norunu, proti, tajos apvienosies visas līdzšinējās asociācijas – gan no zemnieku Saeimas, gan Latvijas Zemnieku federācijas – un izveidosies viena spēcīga organizācija rajonā. Lielākoties latvieša dabas dēļ tas neizdevās, un mūsu rajonā pašlaik ir divas organizācijas.
Skaidrs, ka neviena organizācija nevar pastāvēt bez līdzekļiem. Ar biedru naudām vien ir par maz, tādēļ tika meklētas iespējas pelnīt. Un tapa kooperatīvā sabiedrība “Tupenis”, kas realizācijai gatavoja un arī realizēja kartupeļus un citus dārzeņus. Līdzekļus ieguva, pateicoties zviedru atsaucībai. Strādāja un vēl joprojām sekmīgi strādā krājaizdevu sabiedrība “Avots 37”. Pašlaik tieši “Avots” ir rajona zemnieku un citu laucinieku vienotājs. Tās biedri ir rajona Zemnieku apvienības biedri. Krājaizdevu sabiedrībā līdz 1200 latu kredītu iespējams saņemt īsā laikā. Par 13 – 14 procentiem naudu var aizņemties ne vien zemnieki, bet arī citi laucinieki – skolotāji, veikalnieki, pensionāri…
Bīstamākais ir augstražīgā tehnika
Lauksaimniecība pati par sevi jau nesarūk, drīzāk paplašinās. Taču samazinās laukos strādājošo cilvēku skaits. Atcerēsimies vien, ka pirms gadiem cukurbiešu laukā savi seši traktori ar sešiem mehanizatoriem braukāja un izpildīja katrs savu operāciju. Tagad ar to galā tiek viens gudrs speciālists ar modernu kombainu. Līdz ar to, sajuties nevajadzīgs un lieks, lauku puisis vai meita dodas uz pilsētu, lai būtu kaut kam derīgs. Taču neba cilvēkiem vien tiek nodarīts pāri. Kad viņi aizies tālu pasaulē, arī lepnais “Sampo” un “Claas” varēs, savu bezdarbībā sarūsējušo sānu pret žogu atspiedis, gaidīt pensiju. Alternatīvas nav.
Divi, kas sāka no nulles
Lai sāktu patstāvīgu lauksaimniecisko ražošanu, bez finanšu līdzekļiem un tehnikas iztikt nevarēja, tāpēc uzņēmīgākie zemnieki meklēja dažādas iespējas, lai iekoptu laukus, saražotu realizējamu produkciju. Jaudīga tehnika un konts bankā vēl bija tikai sapnis. To deviņdesmitajos gados, ar rokas rušinātāju nīcinādams nezāles savā cukurbiešu hektārā, droši vien sapņoja Zaļenieku pagasta zemnieks Vladislavs Burmistrs. Un tā viņi arī sāka – ar hektāru cukurbiešu un pašu ģimenes spēkiem. Tā teikt, nulles variants. Tagad, redzot visu kuplo saimniecību ar labības hektāru simtiem un daudz ko citu, var tikai brīnīties, ko spēj latviešu zemnieks, ienācis līdzenā laukā. Otrs, kam apmēram tāpat saimniekošana sākusies no nulles, ir Arnis Kancers Vilcē un viņa ģimene.
