Līdz ar rudens atnākšanu ir sākuši pūst ne tikai aukstāki vēji, bet arī tādi, kas nes pārmaiņas.
Līdz ar rudens atnākšanu ir sākuši pūst ne tikai aukstāki vēji, bet arī tādi, kas nes pārmaiņas. Un ne tikai dabā, bet arī politikā. Aizvien tuvāk un tuvāk ir laiks, kad līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām atliks mazāk nekā gads un partijas nostāsies priekšvēlēšanu finiša taisnē. Zinot Latvijas politiskās situācijas mainīgumu un svārstīgos vēlētājus, kas veido divas piektdaļas elektorāta, šķiet, pašlaik izteikt kaut kādas prognozes būtu pāragri. Pie latvju politikas horizontiem līdzīgi supermenam ir parādījies Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, veicinot politiķu pārbēgšanu no viena politiska spēka pie otra. Vēlēšanu rezultāti Polijā liek domāt par stabilu kreiso ideju popularitāti visā Austrumeiropā, un arī Latvija nav izņēmums. Tomēr pašmāju kreisās politikas pārstāvjiem vēl būtu pāragri teikt «hop!», kamēr nav pārlēkti visi priekšvēlēšanu laikā pretinieku raktie grāvji.
Pašlaik zināmas dilemmas priekšā ir nonākuši sociāldemokrāti, kuru atbalstītāji, it īpaši galvaspilsētā, ir smagi apdedzinājušies gan pēc «konspiratīvajām» darbībām ar Pētera I pieminekli, gan ar speciālo Rīgas Domes ārpolitikas kursu, gan ar Krievijas estrādes mākslinieku vētrainajiem priekšlikumiem Doma laukumā, gan ar sirsnīgo draudzību ar bijušajiem «interfrontiešiem» un daudziem citiem tikpat savdabīgiem pasākumiem. Pašreizējais Rīgas Domes priekšsēdētāja Gundara Bojāra reitings (plus 11,9 punkti) ir zemākais, kāds pēdējos gados ir bijis galvaspilsētas mēram – par to liecina tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra «SKDS» dati. Vēlētāju atmiņā, domājams, ir palikuši arī nesenie finansu skandāli, kas jūtami satricināja LSDSP. Kuluāros aizvien biežāk tiek runāts arī par partijas līdera Jura Bojāra daudziem LSDSP biedriem nepieņemamo virskundzību, kuras rezultātā lēmumu pieņemšanā piedalās tikai saujiņa LSDSP spices vīru. Turpinot pašreizējo kursu, LSDSP gada laikā līdz Saeimas vēlēšanām var nonākt tiktāl, ka par sasniegumu varēs uzskatīt 5% barjeras pārvarēšanu, par spīti uz kreiso partiju tik labvēlīgajam vēlētāju noskaņojumam.
LSDSP pārmaiņu vējš šoreiz sācis pūst no Jelgavas puses, kur vietējā partijas organizācija sestdien gada pārskata konferencē partijas priekšsēdētāja amatam ir izvirzījusi organizācijas vadītāju, Saeimas deputātu Pēteri Salkazanovu. Šāds lēmums ir ne tikai drosmīgs, bet liecina arī par LSDSP Jelgavas nodaļas biedru spēju reāli novērtēt situāciju, gaidot nākamās Saeimas vēlēšanas, kur līdzšinējās priekšvēlēšanu «lokomotīves» var izrādīties neefektīvas.
LSDSP Jelgavas nodaļai arī nav ko sajūsmināties par pašreizējo partijas vadību. Proti, pēc pašvaldību vēlēšanām Jelgavas sociāldemokrāti zināmā mērā tika padarīti par ķīlniekiem attiecībā pret galvaspilsētas nodaļu, kurai tolaik dikti vajadzēja vienu toreizējās Latvijas Zemnieku savienības balsi, par to «zemsaviešiem» dodot solījumu ar vienu balsi atbalstīt Andra Rāviņa kandidatūru Jelgavas mēra amatam. Tā LSDSP deputātu Jelgavas Domē kļuva par vienu mazāk, savukārt «zemasaviešiem» – par vienu vairāk. Faktiski, starp abu partiju spicēm tika noslēgts voluntārs politisks darījums, īpaši neiedziļinoties vietējās nodaļas biedru domās. Lieki piebilst, ka Rīgas Domē sociāldemokrāti gluži labi būtu iztikuši arī bez tās vienas «zemsaviešu» balss. Šī politiskā vienošanās, protams, sagrāva jebkādas sociāldemokrātu ieceres pārņemt varu Jelgavā, par ko vietējā nodaļa var teikt paldies savas partijas vadībai un viena otra partijas finansētāja īpašajām aktivitātēm uzreiz pēc vēlēšanām.
27. oktobrī paredzamais LSDSP kongress laikam būs pārdzīvojumiem bagāts. Ja partijas labējais spārns, ko pārstāv gan P.Salkazanovs, gan pašreizējais LSDSP Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Egils Baldzēns, negūs atbalstu savām idejām un līderiem, vairāki LSDSP biedri ir prognozējuši partijas šķelšanos. Un te nu vajadzētu drusku padomāt arī pašreizējam partijas līderim J.Bojāram, jo LSDSP kreisais spārns ar Bojāra – Ādamsona aliansi priekšgalā laikam nebūs īsti tas, ko vēlētāji aulēkšiem dosies atbalstīt. Savukārt labējā sociāldemokrātu daļa nākamajā Saeimā varētu atrast kopīgu valodu arī ar vienu otru labējo partiju un pat piedalīties valdības veidošanā, kur P.Salkazanovam jau ir pieredze.
Vēl sociāldemokrātiem ar steigu būtu jāpadomā par sadarbību ar politisko apvienību «Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā», kas LSDSP godu nedara, it īpaši Rīgas Domes variantā. Agri vai vēlu, taču var pienākt tāds mirklis, ka vēlētāji vairs neatbalstīs politiskos spēkus, kas būs pārāk satuvinājušies ar Kremli vai Maskavas mēriju. Nevar vienlaicīgi tiekties gan uz Austrumiem, gan uz Rietumiem. Latvijai ir jāizdara visai radikāla izvēle – doties rokrokā ar Eiropas Savienību (ES) vai mūždien neprognozējamo Maskavu, vai totalitāro Minsku. Ja Latvija tomēr vēlas iestāties ES, tad arī pašmāju sociāldemokrātiem būtu pienācis laiks kļūt vairāk līdzīgiem saviem Rietumeiropas kolēģiem.
Būs tā vai ne – tas taps zināms 27. oktobra LSDSP kongresā. Ja Jelgavas nodaļas iniciatīvai sekos arī pārējie Latvijas sociāldemokrāti, vēl ir cerības, ka šī partija nav zudusi. Pretējā gadījumā runas par Latvijas sociāldemokrātu «eiropeiskumu» būs tikai kārtējais mīts, kuram kaut kad nenoticēs arī vēlētāji.
