Josifs Staļins VK(b)P CK Politbiroja sēdē par savstarpējās neuzbrukšanas pakta slēgšanu ar Vāciju runāja 1939. gada 19. augustā. Tas notika vien dažas dienas pirms 23. augusta, kad tika parakstīts Molotova – Ribentropa pakts.
Josifs Staļins VK(b)P CK Politbiroja sēdē par savstarpējās neuzbrukšanas pakta slēgšanu ar Vāciju runāja 1939. gada 19. augustā. Tas notika vien dažas dienas pirms 23. augusta, kad tika parakstīts Molotova – Ribentropa pakts. Tajā bija arī teikts: “Ja mēs pieņemsim Vācijas priekšlikumu noslēgt ar to neuzbrukšanas paktu, tā, protams, uzbruks Polijai, un Francijas un Anglijas iejaukšanās šajā karā būs neizbēgama. Rietumeiropā sāksies nopietns satraukums un nekārtības… Pēdējo divdesmit gadu pieredze liecina, ka miera apstākļos Eiropā nav iespējama komunistiskā kustība, kura būtu tik spēcīga, ka boļševistiskā partija varētu saņemt varu. Šīs partijas diktatūra kļūst iespējama tikai liela kara apstākļos… Pirmā priekšrocība, ko mēs iegūsim, būs Polijas iznīcināšana līdz pat Varšavas pieejai, ieskaitot ukraiņu Galīciju. Vācija mums sniedz pilnīgu rīcības brīvību Baltijas valstīs…”
1980. gadā Nobela prēmiju literatūrā saņēma poļu dzejnieks un domātājs Česlavs Milošs. Savā lekcijā, to saņemot, viņš teica: “Šajā dienā (1939. gada 23. augusts – red.) divi diktatori noslēdza ar slepenu protokolu papildinātu vienošanos par kaimiņvalstu pārdalīšanu savā starpā. Valstu ar savām galvaspilsētām, valdībām un parlamentiem. Tas nenozīmēja tikai šausmīga kara sākumu. Tika realizēts koloniālisma pamatprincips, pēc kura tautas nav nekas cits kā pērkams un pārdodams no kārtējā valdnieka atkarīgs lopu bars. To robežas, tiesības uz patstāvību, pases vairs neeksistēja.” Nedaudz tālāk sekoja vārdi: “Lai man piedod, ka es pieskaros atmiņām kā rētām. Bet šis jautājums ir ciešā sakarā ar manām pārdomām par bieži vien nepareizi lietoto, bet cieņu pelnījušo vārdu – īstenība. Ļaužu žēlabas, pakti – daudz nodevīgāki par tiem, kurus apraksta sengrieķu vēsturnieks Tukidīds –, kļavas lapas forma, saules lēkti un rieti okeānā, viss cēloņu un seku tīkls – vai nu saucam to par Dabu, vai par Vēsturi – norāda uz citu, mums nepieļaujamu īstenību, kurai es ticu un kuru tiecamies atklāt ar zinātnes un mākslas palīdzību. Reizēm man liekas, ka esmu atšifrējis to nelaimju jēgu, kuras piemeklējušas “otrās Eiropas” tautas, un ka šī jēga ir atmiņas saglabāšanā tad, kad Eiropā un Amerikā tā ar katru paaudzi iet mazumā. Varbūt ir tā, kā māca Bībele – smagā Izraēlas pieredzes hronika –, ka nav citas atmiņas kā atmiņa par rētām.”
Tā divi divdesmitā gadsimta lielākie tirāni – Staļins un Hitlers – lēma par valstu un cilvēku likteņiem. Daudzus gadus vēlāk – 1980. gadā – dzejnieks Česlavs Milošs pateica priekšā atslēgas vārdu, lai tas vairs nevarētu atkārtoties – “nav citas atmiņas kā atmiņa par rētām”. Dienu skrējienā, rūpējoties par ikdienas iztikšanu un ikdienas izpriecām, bieži vien nepaliek laika, lai atcerētos, no kurienes esam nākuši, kur ir mūsu saknes. Iespējams, tieši šodien būtu tā diena, kad ir vērts apstāties un padomāt par iepriekš rakstīto. Un noteikti pajautāt: kāpēc 1989. gada 23. augustā simti tūkstošu bija gatavi nostāties roku rokā visās trijās Baltijas valstīs? Kas šajā laikā ir mainījies? Iespējams, Česlavam Milošam bija taisnība – esam zaudējuši atmiņu par rētām.
Šodien noteikti būtu reize uzdot šo pašu jautājumu arī tiem, kas valdībā un pašvaldībā lemj par mums.
