Mans vienīgais patiesais un mīlētais hobijs, kas nu jau kļūst arī par darbu, ir mūzika, ar ko esmu saistīts jau no skolas gadiem, atzīst LLU students, mūzikas producents un dīdžejs Jānis Jēkabsons.
Mans vienīgais patiesais un mīlētais hobijs, kas nu jau kļūst arī par darbu, ir mūzika, ar ko esmu saistīts jau no skolas gadiem, atzīst LLU students, mūzikas producents un dīdžejs
Jānis Jēkabsons.
Jānis ar mūziku ir saistīts kopš bērnības, kad, iestājoties 4. vidusskolā, viņš sāka spēlēt orķestrī un dziedāt korī «Spīgana». «Sākumā orķestrī spēlēju klarneti, tad to nomainīju pret bungām. Var jau būt, ka daudzos valda uzskats, ka bundzinieki parasti ir tādi laiskāki mūziķi, kas ir par slinku, lai mācītos spēlēt kādu nopietnāku instrumentu. Taču patiesībā bundziniekam jābūt ļoti atbildīgam un ar labu ritma izjūtu – viss orķestris rēķinās ar to, ka es pareizi vadīšu ritmu,» atzīst Jānis. Pēc vidusskolas bijis viens brīvs gads, kura laikā viņš pamazām sācis pievērsties arī mūzikas radīšanai. «Es mācījos strādāt un radīt mūziku ar datoru. Reizēm kādu izpildītāju gabalus miksēju, bet reizēm mēģināju pats komponēt. Katrā ziņā tas bija ļoti aizraujoši,» atceras Jānis.
Pamazām viņš sācis arī «iefiltrēties» Jelgavas mūziķu un dīdžeju aprindās. Ar laiku jau iepazītie dīdžeji ļāvuši arī viņam uzkāpt uz skatuves un kādu brīdi vadīt diskotēku, taču nu jau pāris mēnešu Jānis regulāri vada diskotēkas gan abos Jelgavas naktsklubos, gan arī dažviet Rīgā. Paralēli tam viņam ir arī vairāki paša projekti, kas pagaidām vēl nav plašai auditorijai izpaužami – var pateikt tikai tik daudz, ka kādas grupas jaunajam albumam Jānis ir producents, bet kopā ar kādu citu viņš veido hip – hop stila mūziku. Radot mūziku, Jānim svarīgākais ir īstenot pašam savas vēlmes, panākt, lai kaut kur galvā izdzirdētās skaņas varētu arī pierakstīt uz papīra un izspēlēt. Taču vienmēr paliek vēlme, lai radītais patiktu klausītājiem. Vadot diskotēkas, Jānis ir secinājis, ka Jelgavā ir ļoti konservatīva publika, kas nelabprāt pieņem ko jaunu un nedzirdētu. «Jelgavnieki ir ļoti izvēlīga auditorija, ar ko grūti strādāt. Dīdžejam jārēķinās, ka, atskaņojot kādu agrāk nedzirdētu vai arī vecāku gabalu, pēkšņi visi apmeklētāji var noiet malā un apsēsties. Atceros, reiz man kāda meitene palūdza, lai atskaņoju «Bītlu» «Yestarday». Pēc vēlmes izpildīšanas deju zālē palika tikai daži pārīši. Es nezinu, vai šāda attieksme ir tā labākā, nākot izklaidēties,» spriež Jānis.
Viņš atzīst, ka ciena visu mūziku, jo īpaši kopš laika, kad pats to sācis radīt, jo mūziķu ieguldītais darbs ir patiešām liels un smags. «Pašlaik jau varu apgalvot, ka mana dzīve pilnībā ir saistīta ar mūziku – es ar to gan strādāju, gan arī atpūšos. Protams, ir bijušas domstarpības ar vecākiem, kas dusmojušies, kad es, klausoties mūziku, traucēju viņiem skatīties televizoru. Taču, kopš man izdevies ar savu vaļasprieku arī pelnīt, viņu attieksme ir mainījusies. Pašlaik varu atzīt, ka esmu no mūzikas atkarīgs. Tā ir mana narkotika. Vecāki mani atbalsta, un ceru, ka arī turpmāk mana aizraušanās un darbs būs cieši saistīti,» tā Jānis.
