Daudzi mēdz sūdzēties, ka nekā nav, nekas nenotiek un nenotiks, – mūsdienu jaunatne nedzied himnas (pierādīja pretējo, jūtot līdzi hokejam), ir nelaipna, nihilistiski noskaņota, agresīva.
Daudzi mēdz sūdzēties, ka nekā nav, nekas nenotiek un nenotiks, – mūsdienu jaunatne nedzied himnas (pierādīja pretējo, jūtot līdzi hokejam), ir nelaipna, nihilistiski noskaņota, agresīva. Reizēm tik daudzi to apgalvo, un sāk likties, ka tā arī ir. Galu galā tiešām modē ir stils stila pēc. Skat, pa ielu iet padsmitgadīga meitene. Drūma un bēdīga. Kaut ko viņai pajautāsiet, atbilde būs: «Man vienalga!» vai varbūt «Kāda tam nozīme?» Viņai ir tāds «depresīvais stiliņš», man paskaidro meitenes vienaudze. Un kāda cita jauniete – vasarā basām kājām, ziemā pēc iespējas parastāk ģērbta (viņa vienmēr tēlojot tādu «dabas bērnu»). Visi ir stilīgi, jo nav modē tādam nebūt. Vienalga, vai tu būsi visa noliedzējs vai hipiju piekritējs, vai metālists, vai rokeris, vai…, tu tikai nedrīksti būt tu pats. O! Tas gan ir viens stilīgs «džeks» – vienmēr ālējas un ākstās. Tikai mājās, – klusiņām atzīst kāda tuvāka draudzene no puiša klases, – klausoties mūziku (klasisko) un lasot nopietnas grāmatas.
Pieaugušie bieži saka: «Viņi nekas nav, neko nevēlas!» un jautā: «Kas notiks, ar ko tas beigsies?»… «Eh nihilo nihil fit» (lat. – no nekā nekas nerodas). Bet rodas taču.
Gadījās būt Bulduru Dārzkopības vidusskolas 90 gadu jubilejas svinībās. Tur kāds 2. kursa students (nu, rēķiniet – apmēram vidusskolas vecuma jaunietis, varbūt pat jaunāks) uzrakstījis lugu un skolas teātris to iestudējis. Uzvedums normāls skolai, kur izrādes nav iestudētas daudzus gadus, interesants ar savu izteiksmes veidu. Taču ne par to ir runa, bet gan par lugu. Tāds pats padsmitgadīgais, tāds pats stilīgais to uzrakstījis… «Eh nihilo nihil fit» – viņi ir, jo viņi rada un nebūt ne truli, slikti vai agresīvi, tikai citādi, jo dzīvo savā laikā, ar tam raksturīgajām iezīmēm.
Lugas nosaukums ir «Miris Dievs nav Dievs» – arī tas iesākumā šķiet agresīvi un pārāk pašpārliecināti tik jaunam autoram. Lugai vietām cauri spiežas tāds kā jaunības maksimālisms ar vieglām nihilisma piedevām – par visu teikt «nē!». Tas ir loģiski, jo tāds ir šis laiks – skarbs, nesaudzīgs –, un viņiem ir jāiziet cauri arī šādām izjūtām, kas liek teikt «nē». Tomēr patīkami, ka kāds jaunietis vēl cenšas rakstīt lugas. Nemaz nešķiet pārsteidzoši, ka, ejot šo uzvedumu skatīties, daudzos rosījās domas: nu, ko gan viņi var uzrakstīt, šie stilīgie tīņi! Un tad kā belziens pa galvu nāca tieši un loģiski vārdi, skaidra realitātes apziņa un nesamāksloti tēli. Interesanta luga.
P.S. Es tīšām nepajautāju Bulduru Dārzkopības vidusskolas audzēkņa vārdu, jo tādi ir mums apkārt – tie paši tīņi, tikai reizēm par maz tiek novērtēti, un varbūt tieši tāpēc viņi tik ļoti uzsver katrs savu stilu.
