Mēdz teikt, ka cilvēka mūžs ir kā grāmata – citam plānāka, citam biezāka un košāka, citam bružāta un vientulības putekļu pārklāta. Dažāda!
Mēdz teikt, ka cilvēka mūžs ir kā grāmata – citam plānāka, citam biezāka un košāka, citam bružāta un vientulības putekļu pārklāta. Dažāda! Ilggadējās Glūdas pamatskolas direktores Zentas Bullītes dzīves lapas daudziem būs lasītākās un pārrakstītākās, taču atklājas vēl citi stāsti.
Zentas kundzi satiekam sanatorijā. Gadu nasta spiež locekļus, tos liecot un vijot sāpes, kas neļāva arī piedalīties Glūdas pamatskolas jubilejas svinībās, taču prāts palicis tikpat možs, balss nostādīta un valoda skaidra. Dzīvē piedzīvots tik daudz, bet vienojamies runāt tikai par labo, taču stāstījums brīžam draiski rotaļājas, ka tam jāmeklē cits īpašības vārds. Viens ir skaidrs – nav rūgtuma un žultainas nožēlas!
Internāta audzinātājai sirmi mati
Augu viena. Jūs jau zināt, kādi ir vienīgie bērni – mammu neklausīju, diezgan grūti gāja, taču ļoti labi mācījos. Beidzu Salgales pamatskolu. Brīnums, kā mūs sagatavoja, ka varējām izglītoties tālāk. Daudziem bija grūtas galvas. Maza skoliņa, divi skolotāji četrām apvienotajām klasēm.
Tālāk devos uz Jelgavas 2. vidusskolu. Dzīvoju internātā, kas tolaik atradās direktora Vilka privātmājā. Man bija draudzene Gaida Paula no Bikstiem, kura parakstīja manu liecību, bet es viņas. Arī vienīgā meita, labi situēta, dabūja visu, ko gribēja. Man ar Gaidu ļoti labi “klapēja”, ellīgus nedarbus strādājām. Lielās meitas slepeni gāja uz ballēm. Mēs izņēmām no gultām dēlīšus, palikām apakšā mutes bļodas ar ūdeni – kā viņas sēdās, tā ūdenī iekšā. Pārgriezām zaru slotas uz pusēm un sabērām lielajām zem segām. Dzīvojām augstu, bet grēki krājās.
Reiz manai mammai mērs bija pilns – nu kā tas ir, ka dienasgrāmatas nav, liecības nav, nekā nav. Gaidai tā demokrātija bija dikti liela, man centās savilkt ciešāk, brauca aprunāties ar internāta audzinātāju. Tā teikusi: “Lai Dievs pasarg”! Mani mati jau viņu dēļ nosirmojuši. Bija labi, bet sasitās ar to Paulu!” Vienu vakaru veda Gaidu pie direktora mācīties, otru vakaru mani, lai netiktu kopā.
Mammīte tad sacīja: “Pietiek skoloties! Kolhozā vajag slaucēju, un tur tu iesi!” Direktora meita Vilkas kundze atrunāja, ka esam ļoti gudras un tas būtu liels zaudējums.
Paulai labi veicās fizika. Viņa bija tā nokaitinājusi skolotāju, ka teica: “Mūs gāzīs, bet mēs to nepieļausim!” Eksāmenā viņa gāja pirmā. Tas norisinājās kā duelis – jautājums, atbilde, jautājums, atbilde. Beigās viņa sacīja: “Skolotāj, nepūlieties – mūsu zināšanas ir līdzvērtīgas.” Gaida devās mācīties uz universitāti, strādāja Medicīnas institūtā un kļuva par docenti Rolovu, bet dzīve mūs izšķīra.
Skolotāja maize
Man ļoti patika dzīvnieki. Bija nolemts, ka kļūšu par zootehniķi, bet memmīte teica: “Kaut man būtu desmit bērnu – neviens kolhozā nestrādās!” Toreiz dikti švaki gāja. Viņa sacīja, ka būtu svētīgi, ja es paskatītos, kā skolotājs maizi pelna.
Aizgāju uz Pedagoģisko skolu, kur ļoti stingri sijāja. Viņi redzēja, ka man samazināta uzvedība par nepieklājīgu izturēšanos pret skolotājiem. Šī profesija šķita dikti tāla. Skolā nebija draugu, valdīja stingra disciplīna, tur nevarēja izlaisties, nebija kompānijas, nācās mācīties, taču ar laiku tīri labi iepatikās.
Ieguvu pamatskolas skolotāja kvalifikāciju, un mani aizsūtīja strādāt uz Mises skolu Bauskas rajonā. Mācīju fizkultūru, biju pionieru vadītāja. Taču vēlējos iegūt augstāko izglītību. Pa trim gadiem kārtīgi apguvu fiziku un ķīmiju un iestājos Rīgas Pedagoģiskajā institūtā. Tā bija ļoti laba augstskola. Žēl, ka likvidēja – prasības augstas, bet gatavoja skolotājus (to mums iestāstīja jau no paša sākuma), nevis zinātniskos darbiniekus.
Pēc institūta beigšanas sadalē palīdzēja dekāne docente Bodniece, kas mums bija kā otra mamma. Gribēju tuvāk mājām. Viņa teica: “Tur neko nevar darīt, jāiet pie ministra vietnieka kadru jautājumos Andriksona.” Viņš, uzzinājis, ka esmu strādājusi skolā, piedāvāja inspektora vietu. Izvēloties starp Zilupi, Dagdu un Saldu, pēdējā man likās pieņemama.
Nācās atbildēt par priekšmetu
Kad iebraucu pilsētā, pavērās brīnišķīgs skats – ziedēja ķirši. Darbā mani pieņēma, taču pirmais gads bija visdrūmākais. Iedomājieties – atnāk jauns skuķis, bet tie bija kurzemnieki!
Saldū satiku savu vīru. Viņš ar izcilību beidzis Fizikas un matemātikas fakultāti, strādāja tehnikumā par matemātikas skolotāju. 1958. gadā apprecējāmies. Saldū bija daudz jaunu skolotāju. Mani noturēja līnijā dramatiskais kolektīvs, kas bija ļoti spēcīgs. Daudz braucām apkārt, tur pagāja viss brīvais laiks.
Kad vīram Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā piedāvāja matemātikas pasniedzēja darbu, es kā bezmaksas pielikums devos līdzi, taču izrādījās, ka tur ir tikai viena latviešu skola, bet krievu mācību iestādē nevarēju strādāt, jo slikti pratu valodu.
Aizgāju uz rajona skolu pārvaldi. Tur visi runāja latviski un uzņēma mani kā savējo. Šajā darba vietā iemācīja strādāt un pataisīja par cilvēku. Skolu pārvaldē katrs pamatīgi atbildējām par savu priekšmetu, es arī par Sarkano Krustu. Visam bija jābūt, kā prasīts. Ja vecāki sūdzējās par skolu, nācās izpētīt, kāpēc tur neveicas.
Bez tējas nelaida
Latgalē bija raksturīgs cilvēcīgums un pretimnākšana, atsaucīgi, labi ļaudis. Neviens nebaidījās, kad iebraucām skolā, noteikti cienāja ar tēju.
Ar nodaļu mācību iestādēm bija vislabākās attiecības. Mūsu vadītāja Margarita Paulovna teica: “Ja inspektors ieiet skolā, katrā ir kas labs, kaut vai burtnīcas skaisti apvākotas – uzslavējiet pat to. Nekad nesāciet ar ļaunu!” Viņa iemācīja takta izjūtu pret cilvēkiem, ar laipnību panāca lielu stingrību. Sūtīja stundās – skatījāmies, kāds ir skolotāja kontakts ar klasi.
Tajā laikā notika brīnišķīgi pionieru salidojumi un koru skates.
Jau bijām sagaidījuši meitu Ilzi. Konstatējām, ka bērns pusi teikuma runā latviski, pusi – krieviski. Bija jāizšķiras, kurā skolā laist, kad vīram patrāpījās matemātikas pasniedzēja vieta toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā.
Kā vardes dīķī
Pārnākot uz Jelgavu, nebija viegli, jo likās – te citas tradīcijas. Dobelē vajadzēja inspektori – devos uz turieni. Ak tu Dievs tēvs! Man ienākot mācību iestādē, visi pedagogi pazuda no skolotāju istabas. Bija tāda sajūta kā zaķim, kas iet gar dīķi, un visas vardes salec iekšā. Daugavpils rajonā neviens no manis nebaidījās. Viss notika ļoti solīdi, bet Dobelē skolām nebija kontakta ar pārvaldi. Inspektoru labāk redzēja ejam nekā nākam. Tad devos dekrētā, piedzima Ieviņa, un atbrīvojās vieta Glūdas skolā.
Vienādmalu trīsstūris
Iepriekšējā skolas direktore Laura Alute bija tāda, kādam jābūt direktoram, – stalta, skaista un stingra. Vecmeita, bet visu atdevusi skolai. Iedomājos – vai varēšu viņai līdzināties, jo man pilnīgi cits raksturs.
Skola izcēlās ar labu kolektīvu un daudziem jauniem, skaistiem skolotājiem.
Mani ļoti negribēja, jo biju pilsētniece. Kolhoza priekšsēdētājs Jansons tā arī teica: “Tā pilsētas dāma nekad nebūs lauku skolas direktore, jo tas nav savienojams!” Pagāja divi gadi, kamēr iedzīvojos un mani uzņēma kā savējo.
Katrai skolai bija jāparāda sevi sabiedrībā. Sports mums īpaši nevedās, toties kori, dejotāji un dramatiskais pulciņš gan. Skolā strādāja dziedāšanas fanātiķe Šeibe. Viņa panāca, ka visi dunduriņi, kas mazajās klasēs rūca, dziedāja. Kori vienmēr ieguva godalgotas vietas. Mācību iestādei bija arī ļoti skaists dārzs – skolotājas Zelmenes sirdslieta. Viņa varēja iedēstīt slotas kātu, un tas plauka. Skolotājam mācīt tikai savu priekšmetu ir daudz, daudz par maz.
Uzskatīju, ka pie lielajām valodām pieder arī krievu un tā jāmāk. Organizējām ekskursijas. Esam izbraukuši visu Krieviju, bijuši Uzbekijā, Tadžikijā, Kaukāzā. Neaprakstāma ir Armēnija, Azerbaidžānā redzējām, kā iegūst naftu, bijām Murmanskā, kur atsedzas Baltijas vairogs – melnās klintis. Redzējām paisumu un bēgumu. Skaties un māci! Desmit gadu pēc tam neviens suns mani tur nerēja.
***
Gandrīz viss ir atkarīgs no skolotāja. Vienmēr esmu teikusi, ka nevienai pelei nav piedzimis tīģeris, bet mazi, pelēki, mīksti pelēni. Pedagogs ir tas, kas dod skolēnam, sevišķi jaunāko klašu.
Skola salīdzināma ar vienādmalu trīsstūri. Visām malām jābūt vienādām – skolai, vecākiem, sabiedrībai. Ja viena garāka, trīsstūris šķībs un nekur neder.
