Mēdz teikt, ka zvejnieks zvejnieku pamanot jau no tālienes. Iespējams, līdzīgi ir ar muzikantiem un tādiem kā es, kas kaut maķenīt muzicējuši.
Mēdz teikt, ka zvejnieks zvejnieku pamanot jau no tālienes. Iespējams, līdzīgi ir ar muzikantiem un tādiem kā es, kas kaut maķenīt muzicējuši. Kādā jaukā dienā Jelgavā uz ielas mans labs paziņa, ar kuru kopā esmu spēlējis skolas “bandā”, mani iepazīstināja ar vīru, kas arī esot muzikants. Man nepazīstamais kungs pusmūža gados ar labvēlīgām un vērīgām acīm dažos teikumos atsauca atmiņā tik daudz sirdij tuvu lietu, ka tūlīt ar Emīlu (tā viņu saukšu) pārgājām uz “tu”. Viņš bija uz kādu nedēļu atbraucis no Anglijas, kur strādā jau otro gadu. Pirms tam pieci darba gadi pavadīti
Amerikā.
Apraksta varoņa vārdu nolēmu neatklāt tāpēc, ka Emīla stāstā ir vairāk personiskā, nekā parasti tas mēdz būt avīžu rakstos. No otras puses, labi, ja intervija vai raksts iznāk tāds, ka “dziļi jūt dvēseles stīgas”, bet tad noteikti teksts jāsaskaņo ar tajā aplūkoto personu. Bet manā gadījumā tas diemžēl tehniski nav iespējams. Emīls jau ir prom. Dažas dienas pēc mūsu sarunas viņa akurāti izremontētajā Jelgavas dzīvoklī (kur patlaban dzīvo Emīla sievasmāte) vīrs aizlidoja uz slaveno bītlu un Endrjū Loida Vēbera zemi Angliju. Cik sapratu, elektronisko pastu (ar kuru es varētu nosūtīt publikācijas melnrakstu), internetu šī ģimene vismaz pagaidām nelieto, toties sievasmāte ik mēnesi nosūta uz Angliju bandroli ar avīžu ķīpu, arī “Zemgales Ziņas”.
Man vajadzēja būt mūziķim
Emīls piedzima septiņus gadus pēc Otrā pasaules kara. Var teikt, ka no sava tēva, kas bija būvinženieris, mantojis profesionālo izglītību, proti, tehnikumā izmācījās par celtnieku. Taču šajā amatā viņš nevienu dienu neesot strādājis. Jau no sešdesmito gadu beigām Emīls pelnīja naudu ar savu hobiju – muzicēšanu. Restorāni, deju vakari, pa reizei tolaik salīdzinoši augsti apmaksātās čigānu bēres – tas viss bijis jaunībā un brieduma gados. “Man vajadzēja kļūt par mūziķi, mācīties tajā virzienā. Nesanāca. Esmu diletants,” nesaudzīgi par sevi runā Emīls.
Deviņdesmito gadu vidū viņam nopietni “uzdeva” veselība. Ārsti, izmeklējot kuņģi, atklāja vēzi. “Biju pārbijies. Mani operēja. Pēc pāris gadiem atkal, jo audzēju atklāja jau citā vietā,” par saviem grūtākajiem dzīves brīžiem pāris teikumos teic Emīls. Tajā dvēselei smagajā laikā viņam neesot īsti saskanējis ar sievu un bērniem. Bet pēkšņi no Amerikas piezvanījis kāds pazīstams muzikants, kuram ansamblī bija vajadzīgs bundzinieks. Jāspēlē baznīcās. Alga varētu būt 1200 dolāru mēnesī. Emīls aizbrauca.
Alga pirmajos četros mēnešos sanāca reizes sešas mazāka. Gāja grūti. Nebija jau vainīgs vecais paziņa, kas aicināja braukt uz Ameriku. Atalgojuma ziņā bija “piečakarēts” viss ansamblis. Taču draudzes locekļi ieteica apgūt jaunu profesiju. Īsā laikā Emīls iemācījās krāsot māju koka detaļas. Interesanti, ka amerikāņi logus ar pindzelēm nekrāsojot. To dara ar pulverizatoru. Taču pirms tam koka virsmas iepriekšējā apstrāde esot smalka lieta. Pēc pāris mēnešiem Emīls jau pelnīja salīdzinoši labi – divarpus tūkstošus dolāru mēnesī. Taču pats galvenais – uzlabojās viņa veselība. “Amerikā es sāku dzert haizivs skrimšļus. Biju kaut kur lasījis, ka tas var palīdzēt. Tos lietoju līdz šai dienai. Esmu dzīvs un vesels. Man pat noņemta invaliditātes grupa!” saka Emīls. Viņš, protams, nedomā, ka atradis kādu brīnumlīdzekli pret vēzi, bet šajā gadījumā rezultāts ir. Un varbūt pat, ka svarīgākais nebija haizivs skrimšļi, bet gan Emīla vēlēšanās radikāli mainīt savu dzīvi, aiziet no nolemtības.
Kopā ar ģimeni
Emīls Ameriku sauc par brīnišķīgu zemi. Tomēr ilgāk par pieciem gadiem viņš tur nepalika. “Uz turieni nevarēju dabūt sievu. Cik tad ilgi bez sievas dzīvosi!” paskaidro Emīls. Tādēļ arī nākamais brauciens bija uz Angliju, kur uzturēšanās, darba atļaujas, veselības apdrošināšana, nodokļi latviešiem kā ES pilsoņiem ir pilnīgi legāli. Šajā reizē pirmais Jelgavu atstāja dēls. Emīls atklāj, ka vidusskolu dēls nebija pabeidzis, turklāt draudēja aizraušanās ar nelāga atkarībām. Lauku darbos pie kāpostu griešanas (Britu salās kāpostu novākšana no lauka turpinās arī janvārī) varot nopelnīt četrsimt latu nedēļā. Pirmajās dienās pēc darba bijis tāds nogurums, ka jauneklim licies – gals klāt. Gumijotās drēbes divpadsmit darba stundās izsvīst slapjas, visi muskuļi sāp. Dēls, protams, saprotot, ka nekāda ilgā palikšana jau Anglijā nebūs un ka dzīvē vajadzīga izglītība. Kas šajā sakarā tiks darīts, tas, pēc tēva domām, ir cits jautājums. Dēlam gan ir meitene – jelgavniece, ar kuru iepazinies Anglijā. Viņa pagaidām arī strādājot tos pašus vienkāršos un grūtos darbus, bet nākamajā mācību gadā domājot sākt studēt LLU.
Ko Anglijā dara Emīla kundze? Iesaiņo produkciju šokolādes fabrikā. Darbs smags, alga 200 latu nedēļā. Protams, viņai jaunajā vidē iejusties ir visgrūtāk. Darbdienu rītos pēdējais mājā ceļas Emīls. Jāpiebilst, ka sieva no mājām iziet piecos, bet dēls vēl agrāk – pusčetros. Dažreiz pēc rīta kafijas Emīls tā vietā, lai uzpīpētu, paņem notis un kaut brīdi pamuzicē. Strādājis viņš ir dažādos amatos – kā individuālais uzņēmējs krāsojis, bijis autobusa šoferis, vadījis traktoru uz lauka. Pirms Ziemassvētkiem plūcis tikko nokautus tītarus. Vienā maiņā divatā bija jādabū gatavi 43 šie divdesmit, trīsdesmit kilogramu smagie mājputni. Spalvas put, līst asinis… Nostrādājis stundu un zvanījis sievai. Lūdzis, lai nopērk un atnes respiratoru. Angļu mājasmātēm ir tradīcija Ziemassvētku galdā celt tītara cepeti. Un, ja tu tādā situācijā vari nopelnīt astoņdesmit latu dienā, tad šādu darbiņu nevar laist garām.
Var sanākt pieklājīga pensija
Kāpēc viesstrādniekiem no Latvijas patīkot Anglijas lauksaimnieciskie rajoni? Atbilde vienkārša – nav jāprot angļu valoda. Ieved laukā piecus sešus cilvēkus un ar rokām parāda – tas jādara tā, tas – šitā, bet tas – lūk, tā. Seko komanda: “Uz priekšu!” Dažs labs Anglijā ikdienā noteikti vairāk runājot krieviski. Negaidīti Emīls sāk man satraukti stāstīt par krievu un latviešu viesstrādnieku attiecībām. Tur esot problēmas. Esot cittautieši, kas pārmetot, ka viņiem Latvijā bijusi jāmācās jaunajā dzīvē nevajadzīgā latviešu valoda, arī vēstures saprašana katram sava. Tā jau varētu būt, ka tautas nevieno peļņas iespējas svešumā, bet gan inteliģence, prātīga, dziļi nosvērta sabiedrības daļa, kas starp viesstrādniekiem, šķiet, pārstāvēta mazākumā. Tuvākajā laikā Emīlam ar sievu esot doma atstāt lauku ieskauto mazpilsētu. Lielākā pilsētā saimnieciskā rosība ir daudzveidīgāka, arī peļņas iespējas varētu būt labākas.
Kad Emīls man sauca skaitļus par salīdzinoši diezgan pasakainajām Anglijas viesstrādnieku algām, diemžēl neattapu viņam pajautāt, vai minētās summas ir pirms vai pēc nodokļu nomaksas. Tas pirmajā brīdī likās pat nenozīmīgi. Var piebilst, ka Emīls maksā nodokļus un pat domā nopelnīt “mierīgas vecumdienas”. Ja likumi nemainīšoties, viņš pa pieciem gadiem būšot nopelnījis pensiju 400 latu mēnesī. Kādas idejas Emīlam ir dzīvei pēc gadiem pieciem desmit? Varētu uzcelt Jelgavā māju un, protams, dzīvot šeit. Varbūt pat dibināt savu uzņēmumu, kas nodarbojas ar krāsošanu vai varbūt mūziku.
