Ir vasaras vidus, kad gribas gūt daudz iespaidu un baudīt skaistas vietas. Laiks, lai iepazītu jaunas vai kādreiz jau redzētas vietas. Nekas nevar būt skaistāks par satikšanos ar dabu. Saulains rīts, lecam mašīnā un rullējam uz četrām dienām Kurzemes virzienā. Usmā mūs sagaida draugi, lai pildītu gida lomu un iztaptu mūsu vēlmēm.
Septiņu salu ezers
Usmas pagasts izvietojies pie Usmas ezera, robežojas ar Ugāles, Puzes pagastu un ietilpst Ventspils novada administratīvajā teritorijā. Usmas lielākā bagātība – Usmas ezers. Populāra atpūtas, makšķerēšanas, burāšanas un laivošanas vieta ar septiņām salām: Viskūžu sala, Moricsala, Lielalksnīte, Mazalksnīte, Zossaliņa un divas applūstošas salas – Dvīnītes. Ezera krasti roboti ar līcīšiem, sēkļiem, zemūdens gravām, un katram dots savs vārds. Diez kurš izdomājis tik spocīgus vārdus šiem līčiem un ragiem: Godeļganga, Pievdanga, Kuņķrags, Dižgabalrags, Plēšrags un citi. Aktīvai atpūtai pieejami kempingi un viesu nami ar plašām izklaides iespējam – makšķerēšanu, burāšanu. Ir iespēja kājām vai velosipēdu doties apkārt ezeram, izmantojot marķētus maršrutus. Asu izjūtu cienītājiem tiek piedāvāts izbrauciens ar motorlaivu apkārt Viskūžu salai, kura ir lielākā no ezera septiņām salām.
Kā radies vārds “Usma”? Pilnīgi drošu skaidrojumu nevar dot neviens. It kā tas cēlies no somu valodas un nozīmē “Miglas zeme”, citos materiālos minēts, ka no lībiešu valodas – “Uus Maa” – “Jaunā zeme”. Bet teika stāsta… Sensenos laikos ezers karājies pie debesīm kā melns mākonis. Tad parādījies Dievs un uzsaucis ļaudīm: “Glābieties, Usma nāk!” Cilvēki izklīduši kur kurš, bet mākonis nokritis uz zemes, un tā izveidojies liels ezers.
Usmas Elkraga dabas taka
Šī ir pavisam jauna dabas taka, izbūvēta 2018. gadā. 700 metru garā lokveida taka vijas gar Usmas ezeru, kas ir sestais lielākais Latvijā. Ejot pa dēļu laipas taku, iespējams uzkavēties labiekārtotā platformā ar soliņiem, lai izbaudītu ezera diženumu un dziesmās apdziedāto Moricsalu (agrāk saukta par Zivju salu), kas ietilpst Moricsalas rezervātā ar kopējo platību 818 hektāru.
Dabas rezervāts ir vecākā aizsargājamā dabas teritorija Latvijā, dibināts vēl cariskās Krievijas laikā 1912. gadā un ir otrs vecākais Eiropā. Rezervātu apmeklēt klātienē nav iespējams. Moricsala ir neskarta un maz pārveidota teritorija, kur nenotiek saimnieciskā darbība. Moricsalas bagātība ir vecais mežs, kuru koku vecums sasniedz pat 500 gadu. Salā sastopamas retas sūnu, ķērpju un kukaiņu sugas.
Moricsala savu nosaukumu ieguvusi vēsturisku notikumu rezultātā, kas norisinājās no 1726. līdz 1727. gadam, kad salā neilgu laiku uzturējās Saksijas grāfs Morics (Maurice de Saxe). Nākamajai Krievijas ķeizarienei Annai grāfs dikti patika, un viņa panāca, ka jauno puisi ievēl par Kurzemes hercogu, ar kuru sapņoja apprecēties. Taču šīs laulības nebija Krievijas interesēs. Jelgavā no Rīgas ieradās kņazs Aleksandrs Meņšikovs ar 1000 dragūniem, un grāfam Moricam nācās bēgt un nocietināties Usmas ezera Zivju salā. Pēc salas aplenkuma Morica 300 karavīri bija spiesti padoties, bet viņš pats, pārģērbies par sulaini, slepus pameta salu. Tā Usmas ezera skaistākā sala ieguva Morica vārdu, bet Usmas pagasts katru gadu augustā svin Morica svētkus – romantiskus svētkus vasarai un cilvēkiem.
Pie Usmas Kristīgās tautas skolas iekārtota kultūrvēstures taka, kur var iepazīties ar Usmas vēsturi. Kokos iekārti lapas formā veidoti izzinoši materiāli, radot unikālu skatu, it kā saules staros spīguļo simtiem mazu spogulīšu. Šis projekts tapis Latvijas simtgades priekšvakarā. Šeit apskatāms valsts nozīmes dabas objekts – Usmas Elku liepa – unikāls dabas un kultūrvēstures piemineklis, svētliepa, kurai pēc nostāstiem bijuši 12 žuburi. Pašreiz zaļo tikai divi. Vienam no žuburiem ir dižkoka statuss, tā apkārtmērs – 4,1 metrs. Nolūkojamies uz 2020. gada pavasarī nodegušo cara laika skolu “Elki”, kas vēlāk bijusi Usmas mācītāja māja. Savulaik šo ēku bija paredzēts pārvest uz Etnogrāfisko brīvdabas muzeju Rīgā.
Usmas pērle
Tuvu ezera krastam skaistā vietā slejas guļbaļķu celtne ar šindeļu (skaidu) jumtu – Usmas evaņģēliski luteriskā baznīca. 1703. gadā celtais dievnams 1935. gadā izjaukts un pārvests uz Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju. 1997. gadā uzsākta jaunās baznīcas celtniecība. Kopš 2008. gada izveidojusies cieša sadarbība ar Moricburgas (Vācija) luterāņu draudzi. Ielūkojamies arī baznīcā. Nelielā mājīgā dievnama iekšējās sienas apšūtas ar dēļiem, griestu lampas darinātas lielu ziedu veidā (klūgu pinums), grīda flīzēta.
Iegriežamies Usmas tautas namā, kas atrodas blakus baznīcai. Kultūras, informācijas un brīvā laika pavadīšanas centrs darbību atsācis 2013. gadā pēc renovācijas. Plašas, mājīgas telpas ar iekārtotām izstādēm. Tas ir kā saldais ēdiens. Aplūkojam fotoizstādi “Kurzemes ainava” un jelgavnieka Guntara Sviķa (no vidusskolas laikiem viņš Usmu sauc par savām mājām) gleznas.
Zlēkas
Zlēku ūdensdzirnavas atrodas skaistā, klusā vietā un ir vienas no senākajām Kurzemē, būvētas 19. gadsimta otrajā pusē. Dzirnavas atrodas pie Zlēku dzirnavezera, no kura iztek Dzirnavupīte, kas ietek Ventā. Šeit filmēta leģendārā latviešu kinofilma “Vella kalpi vella dzirnavās”. Tagad tur atvērts viesu nams.
Zlēku muižas vēsturiskais ēku ansamblis ir 17.–19. gadsimta arhitektūras paraugs. Kā kungi izbraucam cauri vārtu arkai, kas joprojām saglabājusies. Izvietotie izziņu materiāli vēsta, ka no 1561. līdz 1920. gadam muiža piederēja fon Bēru dzimtai. Vienotu ansambli veidoja muižas pils jeb kungu māja, pārvaldnieka māja, klēts, zirgu stallis, baznīca, dīķis, parks un citas celtnes. Pēc 1920. gada agrārās reformas muižas zemes, ēkas, inventāru, lopus sadalīja jaunsaimniecībām. Otrā pasaules karā laikā, 1944. gadā rudenī, šeit izvietoja no Rīgas evakuēto vācu armijas hospitāli. Kara beigās pils nodedzināta. Pašlaik muižas komplekss ir drupās, bet iekopts parks ar soliņiem, galdiem, ugunskura vietu un ierīkotu nelielu estrādi.
Piltene
Ceļu turpinām uz vienu no mazākajām Latvijas pilsētām – Pilteni. Pilsētiņa ar koka apbūvi (arī daudzstāvu ēkām), baznīcu, vietām saglabājies senais ielu bruģis. Pilsētiņa ar skaistām ainavām un kādreiz varenā cietokšņa drupām, kas bija galvenais iemesls, lai šeit atbrauktu. Savos ziedu laikos Piltene bija Kurzemes bīskapijas galvenā mītne un vienīgā Livonijas karaļa pēdējā rezidence. No pils saglabājušies vien lielā torņa fragmenti, kas gozējas Ventas krastā. Par skaistajām ainavām savās ceļojuma piezīmēs “Kurzemīte” Imants Ziedonis rakstīja: “Lai cilvēce nekļūtu kurla, uz zemes ir jābūt Piltenei.”
Kokļu izstāde Ventspilī
Mūs sagaida Puķu govs – viena no lielākajām govju skulptūrām Ventspilī. Ielās ik uz stūra rotājas ziedi – puķu dobēs, puķu piramīdās un skulptūrās.
Nākamā diena apmākusies un lietaina. Šo dienu izmantojam, apmeklējot izstāžu zāles. Amatu mājā apskatām kokamatnieka Gunta Niedoliņa darinātās kokles. Kokle ir sens latviešu stīgu instruments ar daudzveidīgu skanējumu, bez tā pavadījuma nav iedomājama latviešu tautas dziesma. Kokļu izgatavošanai izmantoti ap 30 dažādu koku sugu. Ikviens apmeklētājs aicināts izmēģināt izstādīto instrumentu skanējumu. Neparastākais un interesantākais objekts – skaņu gulta. Guļot uz muguras, virs tevis tiek novietota liela izmēra kokle. Spēlējot kokli, caur ķermeni plūst patīkamas skaņas vibrācijas, kas rada mieru.
Ventspils mākslinieku gleznu izstāde skatāma galerijā “Žagata”. Vasaras garumā jau trešo gadu tiek rīkotas Ventspils mākslinieku izstādes. Savos darbos mākslinieki ataino vidi, kurā dzīvo.
Livonijas ordeņa pils
Livonijas ordeņa pilī kopš 2001. gada izvietots Ventspils muzejs. Pils būvēta kā konventa tipa celtne ar iekšējo pagalmu un ir senākā saglabājusies būve pilsētā. Celta 13. gadsimta otrajā pusē, un to var uzskatīt par vienu no vecākajiem viduslaiku cietokšņiem Latvijā. Pils telpās ekspozīcijas izvietotas par dažādām tēmām – Ventspils vēsture, Livonijas ordeņa laika dzīvesveids, Ventspils – amatnieku un tirgotāju pilsēta 14.–19. gadsimtā un citas. Vecākā telpa pilī – torņa pagrabs. Pagrabā bijusi gan noliktava, gan cietums un pat kurpnieka darbnīca. Ar interesi apskatījām pirmajā stāvā izvietoto Ventspils skolēnu radošo darbu “Balto izstādi”, kur visi darbi darināti baltā krāsā. Pils otrajā stāvā atrodas senākā dzīvojamā telpa – komtūra (Ordeņa pils komandants, pārvaldītājs) istaba. Telpā saglabājušies seni sienu gleznojumu fragmenti. Monētu istaba pārsteidza ar plašo un daudzveidīgo dažādu monētu un banknošu klāstu. Te aplūkojamas romiešu sudraba un vara monētas – pirmā nauda Latvijas teritorijā. Lielu interesi izrādīja Kurzemes bīskapijā kaltais feniņš. Sava vieta izstādē atvēlēta Latvijas Republikas naudai no pagaidu rubļa līdz sudraba latam un okupācijas varas naudai. Ieroču stāvā aplūkojama pils vēsturei, restaurācijai un izpētei veltīta ekspozīcija. Torņa ceturtais stāvs kā pils augstākais punkts sākotnēji kalpojis novērošanai un aizsardzībai. Tajā izvietota Ventspils vēsturei veltīta ekspozīcija. Torņa bēniņi – jaunākā torņa daļa – izbūvēti 1897. gadā, patlaban tur iekārtota Ventspils ostai veltīta ekspozīcija.
Muzejā aplūkojamas divas košas izstādes – mākslinieces Martas Ģibietes “Ceļotāji” ar dažādu krāsu un formas stikla skulptūrām un gleznotājas (novadnieces) Laimdotas Junkaras personālizstāde “Jubilejas reizē”, piedāvājot apskatīt savu jaunāko veikumu.
Pils dārzā izvietotas novadnieka tēlnieka Paula Jaunzema akmens skulptūras “Jūrakmeņi”, “Skudrupūznis” un apskatāma lielformāta fotogrāfiju izstāde “Viss ir akmenī”. Fotogrāfijās attēlotie objekti atrodas izstādēs pasaulē – Itālijā, Ēģiptē, Japānā un citur.
Uguns koriģēšanas tornis
Pavasarī Ventspilī atklāta jauna apskates vieta – militārā mantojuma objekts – Ventspils 46. krasta aizsardzības baterijas uguns koriģēšanas tornis. Krasta aizsardzības baterijā ietilpa četras lielgabalu pozīcijas. Pirmā šīs baterijas kauja notika 1941. gada 24. jūnijā, kad Ventspils ostai uzbruka vācu torpēdkuteri, kas ar baterijas pretuguns palīdzību tika padzīti no Baltijas jūras krasta. Unikāls objekts. Viena no retajām krasta aizsardzības būvēm Latvijā un Baltijā, kas tik labi saglabājusies un restaurēta. Militārā mantojuma komplekss būvēts 1939. gadā, kad Latvijā uzsāka PSRS militāro bāzu būvniecību. Tornis pieejams apmeklētāju apskatei. Izmantojam iespēju pa iekšējām kāpnēm doties augšup uz āra platformu, no kuras paveras skats uz jūru.
Pāvilostas šarms
Pāvilosta – vieta, kur laiks iegūst citu plūdumu, mudina apstāties un ļauties saulei, jūrai, pludmalei, vējam, kas sapinas matos, vieta, kur izbaudīt mieru un klusumu. Vieta, kas kļuvusi par sērfotāju paradīzi. Pilsēta ar savu himnu “Pāvilosta”, kas sarakstīta 1999. gadā. Mūzikas autors pāvilostnieks Uldis Marhilēvičs, teksta autors Guntars Račs.
Pāvilosta no zvejas ostas kļuvusi par jahtu, kuteru pieturas vietu. Savulaik Pāvilosta bijusi padomju militāristu pārņemta. Cauri pilsētiņai plūst Sakas upe, kas ir viena no visīsākajām (6 km) un visdziļākajām Latvijā, vietām sasniedzot 11 metru. Iecienīta pastaigu vieta ir divi paralēli izbūvētie moli – Ziemeļu un Dienvidu –, un jaunā promenāde, kas savienojas ar Ziemeļu molu. Viena tā daļa ir vēsturiskajā akmens krāvumā. Izziņas materiāli vēsta, ka pirmā koka molu celtniecība uzsākta 1876. gadā. Sākotnējos ostas vārtus veidoja no pāļu rindām un lieliem akmeņu krāvumiem. 1929. gadā tos pagarināja ar betona blokiem. Pabeidzot rekonstrukciju, moli pagarināti un to galos atjaunotas vēsturiskās bākas. Tagad Ziemeļu mols ir 377 metrus, bet Dienvidu mols – 447,5 metrus garš. Pie tilta pār Sakas upi cēli stāv kuģis “Dole” – piemiņas zīme zvejniekiem. Savulaik tas piederēja zvejnieku kolhozam “Dzintarjūra”. Kuģis būvēts Austrumvācijā (Vācijas Demokrātiskajā republikā), tā garums – 18,20 metri, platums – 5,22, augstums – 2,50 metri.
Nevar nepamanīt mazpilsētas galvenās – Dzintara – ielas malā izveidoto Simtgades parku. Parks tapis 1979. gadā par godu Pāvilostas simtgadei ar simtgades akmeni centrā. Stādījumus un celiņus veidojuši pilsētiņas iedzīvotāji un viesi. Parkā aug Valsts eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas stādīta liepiņa. Šeit atrodas piemiņas akmens 1941. un 1949. gada represijās cietušajiem un represēto iedzīvotāju stādītie koki.
Labrags
Par Labragu pirmās ziņas ir no 13. gadsimta, un kartēs parādās atzīmes – Labrake, Labragen. No kādreizējās muižas mājas nekas nav palicis, jo, sākoties 1905. gada revolūcijai, daudzas celtnes tiek nodedzinātas. Uguns skar arī muižas ēku, bet barons Roberts Bredrihs uzbūvē jaunu, mazāku ēku, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Tagad te ierīkots krodziņš “Rīva”, kur arī nolemjam ieturēt pusdienas. Pirms tam gan jāpierakstās rindā. Gaidīšanas ilgums – apmēram stunda.
Tikmēr ejam lūkot vienu no vēsturiskajiem koka tiltiem, kas būvēts 20. gadsimta sākumā pāri Rīvas upei. Tas ir viens no retajiem, ja ne vienīgais, koka atgāžņu sistēmas tiltiem. Tilts ir daļa no agrāk upi šķērsojošā Liepājas–Ventspils dzelzceļa. Upes augšpusē no tilta bijusi uzpludināta ūdenskrātuve, kuras ražoto elektrību izmantoja dzirnavu un vilnas kāstuves darbināšanai. Tagad tilts atjaunots un uz Rīvas izbūvēts zivju ceļš, kas ir pirmais dabiskais zivju ceļš Latvijā.
