Dzelzs Krusta kavaliera atmiņu stāsts.
«Mans tēvs Edmunds Anstrats aizgāja mūžībā 2006. gada februārī. Arī pēc Latvijas valsts atjaunošanas viņš par karu vairījās stāstīt. Ej nu sazini, kā tie laiki pagriežas! Līdz beidzot, tas jau bija 2005. gada decembrī, es viņu pierunāju pastāstīt tolaik leģionāra gaitās pārdzīvoto,» atceras Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesore Aija Ziemeļniece. Tēva stāstīto profesore pierakstījusi četrās lapās, kuru izvilkumus, tuvojoties vairāku sabiedrisko organizāciju atzīmētajai Leģionāru piemiņas dienai –16. martam –, publicējam «Novadiņā».Nepažēloja arī mazo brāliE.Anstrats piedzima 1921. gadā kā vecākais dēls trīs bērnu ģimenē. Vecāki bija rentnieki Jaunsvirlaukas pagasta Kurļos pie Dzirniekiem. 1943. gada 13. maijā viņu iesauca leģionā. Vēlāk iesauca arī septiņpadsmit gadu veco tēva brāli Paulu Anstratu, pēc tam viņš emigrēja un bija universitātes profesors Čikāgā. Tēvu nosūtīja uz ložmetēju instruktoru rotu mācību centrā Paplakā. Mācības ilga līdz jūlijam un beidzās ar eksāmeniem. Vērtējums «apmierinoši» nozīmēja došanos uz fronti pie Volhovas, «teicami» – to pašu, bet grupas komandiera amatā. Tēvs dabūja vērtējumu «labi», kas nozīmēja nosūtīšanu uz Bolderājas kazarmām par instruktoru. Tā viņš Latvijā nosvinēja 1943. gada Ziemassvētkus, skatījās frontes teātra izrādes. Bolderājā karavīra dzīve bija vieglāka. Taču tas līdz 1944. gada sākumam, kad krievi pārrāva Ļeņingradas blokādi un attīstīja uzbrukumu. No Bolderājas ap pusotra simta vīru kā papildinājums tika nosūtīti uz fronti. Kaujas kristības tēvs piedzīvoja pie Puškino sādžas, kas atrodas Veļikajas upes krastā. Frontes ugunslīnija sākumā bija ap puskilometru, vēlāk jau tuvcīņa ar pretinieku. Pirmo reizi viņš dabūja dzirdēt «Staļina ērģeles» jeb reaktīvos mīnmetējus, kuriem turpat blakus bija izvandīta zeme apmēram hektāra platībā. Taču gaisā jau juta pavasari. Pusbadā un dubļos16. martā vācieši veica triecienu krievu spēkiem. Talkā nāca lidmašīnas «štukasi», kurām, signalizējot ar zaļām raķetēm, tika iezīmēta frontes līnija. Pavasaris sākās ar šķīdoni, dubļiem un plūdiem. Pēc 16. marta uzbrukuma vācu daļas nomainīja latviešus. Leģionārus veda pa šoseju Leņingrada – Vitebska dienvidu virzienā aptuveni 40 kilometru līdz Opočkai. Tālāk kājām pa meža ceļu. Zemākās vietās palīdzēja visurgājēji – zābakus nedrīkstēja piesmelt. Un tā pamazām līdz Kudaverai – ezerainai vietai 20 – 30 kilometru aiz Opočkas. Tā bija mierīga vieta, kur tēvs nosvinēja Jāņus. No turienes arī sākās pulka atkāpšanās Rīgas virzienā. Ceļā visi bija izsalkuši. Kādā vietā redzēja ganāmies aitas. Vienu nošāva, nodīrāja un ielika vārīties katlā, ko vilka aiz mašīnas. Pulkveža Aperāta pulks nejauši uzskrēja virsū krieviem un cieta lielus zaudējumus. Izmuka pulka adjutants Vilis Hazners (vēlāk viņš bija aktīvs trimdas darbinieks, mira astoņdesmitajos gados, pārapbedīts Jaunsvirlaukas pagasta Bērzukroga kapos). Tēvs ar saviem karabiedriem aizgāja līdz Rīgai. Tur vācieši sāka visus šķirot. Nakts aizsegāAp pusotra simta tēva vienības vīru ar kuģi devās uz Vāciju. Pārējiem iedeva tanku trieciennieku formas, čehu patšautenes, un pēc pāris dienām – mašīnās prom pa Vidzemes šoseju. Kurp? To viņi nezināja, un tas arī neesot interesējis. Pie Igaunijas robežas brauciens bija galā. Uzdevums – jānotur krievu triecieni, lai tie neizrautos līdz jūrai. Šajā vietā leģionārus sadalīja pa atsevišķām tā sauktajām sedzēju un uztvērēju grupām – katrā pa desmit vīriem. Notika pamatīga apšaude. Leģionāri atkāpās pa Pleskavas šoseju. Grupa cīnījās pie Mores, Nītaures un citur. Atkāpšanās notika naktīs (dienā to varēja darīt vienīgi mežainos apvidos). Mērķis bija Kurzeme. Viss gāja juku jukām. Rīgas tiltiem trūka caurlaides spēju, tādēļ sapieri augšpus Šķirotavas uztaisīja pagaidu tiltu. Pie Tīraines vienība šķērsoja Rīgas – Jelgavas šoseju un devās Kalnciema virzienā (Jelgavā jau augustā bija padomju karaspēks – red.). Pāri purviem sapieri no atzarotiem kokiem un sprunguļiem bija uztaisījuši «knipelldambi». Visu dienu vajadzēja iet, lai vakarā nonāktu līdz Kalnciemam, kur bija sapieru tilts pāri Lielupei (lejpus tagadējā Rīgas – Liepājas šosejas tilta). Visi, arī smagā tehnika, salīda brikšņos un pārnakšņoja. Nākamajā rītā – pa meža ceļu uz Ventspili. Pie Apšupes leģionāri redzēja sašautu vācu vilcienu. Divās nedēļās sapieri bija uzbūvējuši piecpadsmit kilometru garu dzelzceļa posmu, kas savienoja Rīgas – Liepājas un Rīgas – Ventspils līnijas. Tur fronti turēja vācieši, kas bija jānomaina, un sākās mūsu Kurzemes katla epopeja. Ziemassvētku vietāKādā kaujā krievi nāca uzbrukumā. Leģionāriem priekšā bija artilērijas novērotājs. Viņš ziņoja, ka lielgabalu lādiņi krīt metrus divsimt pretiniekam aiz muguras. Uguni koriģēja, tā saucamā piešaušana bija liela māksla. Pēkšņi pārtrūka sakari, jo lādiņš pārsita vadu. Uzbrukumā gāja tanks un aiz tā pa cukurbiešu lauku arī karavīri. Grupa laidās, līdz sasniedza tanku grāvi, kuram pretinieks pāri netika. Un tā gāja vaļā visu oktobri un novembri! Nakts izlūkošanās tēvu neņēma, jo viņam bija bojāts dzirdes nervs (iemantots vēl kaujās pie Veļikajas, kur, veselu stundu no vietas lādējot prettanku lielgabalu, iekaisa ausu bungādiņas), bet no pulvera dūmu rūgtuma nāca vēmiens. Blakus cukurbiešu laukam atradās kādas nopostītas mājas, kurām bija palicis tikai manteļskurstenis. No vakara krēslā salasītām bietēm tur vārīja ļergu – Ziemassvētki taču tuvojas! Taču tad pienāca ziņa, ka krievi pa Ziemassvētkiem gatavojas lielajam uzbrukumam. Jau 22. decembra rītā pa visiem stobriem sāka zēvelēt artilērija. Pretinieks nāca ar urrā saucieniem un sadeva vāciešiem pa labo flangu. Tēvs bija ar zenītlielgabalu kreisajā flangā. Krievu kājnieki tieši neuzbruka, toties sāka apiet vāciešus no mugurpuses. Sākās atkāpšanās Rumbu muižas virzienā. Latvieši deva prettriecienus pie Silgaiļu un Vanagu mājām, un pretinieka uzbrukums apsīka. Šo māju kartupeļu pagrabā arī tika sagaidīts jaunais 1945. gads. Kara biedru vārdu nav memoriālā Atkal jaunas kaujas. Reiz tēva grupas pozīcijām trāpīja milzīga krievu mīna, kas izrāva divus metrus dziļu bedri. No septiņiem cilvēkiem atlika divi. Apkārt mētājās tikai saplēstas drēbes un gaļas gabali. Deviņdesmitajos gados Lestenes kapos tēvs nevarēja atrast kritušo grupas biedru uzvārdus. Jaunsaimniecībā «Stepīši» – operdziedātājas Hertas Lūses mājās – vācu postenis bija virszemes pagrabā. Krievi stāvēja pretim apmēram septiņdesmit metru attālumā – pa vidu nomīnēts lauks. Karavīri pozīcijās satupa paseklā grāvī uz sasalušas zemes, kurai vietām bija savilkti salmi. Februārī pienāca ziņojums, ka tēvam jāiet uz pulka štābu kādās pamestās lauku mājās saņemt Dzelzs Krusta apbalvojumu. Pēc tiem gāja pa vienam, jo nedrīkstēja masveidā pamest pozīcijas. Šķiet, tēvu pasargāja no mājām dotā lapiņa ar lūgšanas vārdiem. Viņš kaujām izgāja cauri pat bez ievainojumiem. Reiz šāviņš norāva jakas gabalu, lode trāpīja pa šautenes laidi, bet pašam ne. Pēdējās kaujas pa «grāvjiem» (ierakumi – frontes žargonā) tēvs piedzīvoja pie Saldus.Pēc tam gūstekņu nometne, Baltijas – Baltās jūras kanāla būvniecība. Mājās viņš atgriezās 1953. gada pavasarī. Līdz septiņdesmitajiem gadiem nostrādāja dzelzceļa lokomotīvju depo Jelgavā, uz kurieni no Staļģenes ilgus gadus brauca ar velosipēdu. Pēc tam meliorācijas cauruļu ražotnē pie Ozolpils. 1954. gadā izveidoja ģimeni ar Valtrautu Bērtulsoni.
