«Vispār esmu čangalis no Viļakas,» smejoties sveicina Aleksandrs Frolovs, kas katru trešo vakaru no Kalnciema dodas uz Līvbērzes pagasta nomali, kur māla un grants karjerā apsargā rakšanas tehniku.
“Vispār esmu čangalis no Viļakas,” smejoties sveicina Aleksandrs Frolovs, kas katru trešo vakaru no Kalnciema dodas uz Līvbērzes pagasta nomali, kur māla un grants karjerā apsargā rakšanas tehniku. Kāda firma tur iegūst materiālus tuvējo ceļu būvei, lai gan smagās mašīnas dažu mēnešu laikā krietni izdangājušas jau esošos.
Vēl padomju gados viņš no Latgales pārcēlies uz Kalnciemu, bet pēc kolhoznieka darba nu ar 80 latu pensiju iztikt grūti. Tikpat sanākot arī par sarga darbu. Strādā naktīs un tad, kad nerok. Vai naktīs ir mierīgi? “Tu nesmejies! Iepriekšējā maiņā domāju aiziet tepat blakus pamakšķerēt, sēžu, kaut kādi plauži, karūsas un pa līdakai te meža vidū dzīvo. Taču skatos – piebrauc viena mašīna, otra tāda sarkana. Pieiet pie tehnikas un ņem nost sūkni!” Aleksandrs stāsta, ka vienīgie palīgi tādās reizēs ir abi suņi, kas sezonas darbu laikā pie dzīvojamā vagoniņa aizvada dienu un nakti. Zagļu netrūkstot – degvielas kārotāji uzrodoties ik pa laikam. Suņi esot labi – nav dusmīgi, bet, tiklīdz kaut kas pakustas, skrien klāt. Savulaik Kalnciemā bijis bitenieks, iekārtojis lielu dravu, taču toreiz tādi zagļi kā mūsdienās bija retums. Tomēr tad “gudrinieki” stropus izpostījuši.
Lai arī Aleksandram nav mednieka aicinājuma, meža dzīvniekus viņš mana katru vakaru. Vilku redzējis nav, taču noteikti zina, ka ir. Pagājušajā gadā gan divus redzējis, bet atkal glābēji bijuši abi tolaik vēl kucēna vecuma suņi – padzinuši. “Pagaidām vilki no meža neiznāk, jo te daudz bebru. Tie naktīs iznāk medīt, bet pelēči savukārt uzbrūk bebriem. Taču šie gudri! Ja vilks viņu paķer aiz plakanās astes, upuris šim ar stiprajiem zobiem uzreiz pie rīkles! Kamēr netrūks bebru, nebūs arī vilku,” pārliecināts vecais sargs. Taču ir arī aļņi, lapsas un virkne citu meža zvēru.
Tumšām naktīm mežā un purvājos neesot ne vainas, vien aukstums pēc pusnakts uzmācoties. Priekšniecība sagādājusi malku, tagad arī šī problēma atrisināta, un Aleksandrs Frolovs domā, ka karjeru tukšošot vismaz līdz nākamā gada sākumam. Tik ilgi katru trešo nakti purvā mazā vagoniņā dzīvos arī viņš.
