Valsts nodarbinātības dienesta Jelgavas filiāles vadītāja Edīte Bišere un bezdarbnieku pārkvalifikācijas un apmācības vecākā inspektore Olga Roze tikko atgriezušās no Zviedrijas.
Valsts nodarbinātības dienesta (NVD) Jelgavas filiāles vadītāja Edīte Bišere un bezdarbnieku pārkvalifikācijas un apmācības vecākā inspektore Olga Roze tikko atgriezušās no Zviedrijas, kur vairākas dienas uzturējās pēc kolēģu uzaicinājuma, lai apgūtu pieredzi, kā Sēdermanlandes reģionā tiek risināti nodarbinātības jautājumi.
Sadarbība sākās pērnā gada oktobrī Zviedrijas dienu laikā Jelgavā, kad mūsu NVD darbinieki tikās ar Eiropas Savienības (ES) ekspertu nodarbinātības jautājumos Olovu Erkilu. Viņš toreiz informēja, ka, iestājoties ES, Latvijā iespējams ievērojami uzlabot nodarbinātību. Viņš arī minēja, ka mūsu valsts iedzīvotājiem jau tuvā perspektīvā ir lieliskas iespējas iegūt darbu Eiropas tirgū – augsti kvalificētiem ārstiem, skolotājiem, datorspeciālistiem. Pēc tādiem ir ļoti liels pieprasījums, savukārt mūsu speciālistu kvalifikācija ne tikai neatpaliek no ES augstajām prasībām, bet ir pilnīgi adekvāta tām. Tiesa, O.Erkils jau pērnruden uzsvēra, ka pieprasījums var būt tikai pēc tādiem speciālistiem, kam ir labas svešvalodu zināšanas.
Diemžēl pagaidām Latvijai ir starpvalstu līgumi par darbaspēka apmaiņu tikai ar divām valstīm – Vāciju un Zviedriju, turklāt arī tikai lauksaimniecībā, apkalpojošajā sfērā un celtniecībā. Tā ir valdības kompetence – aktīvāk slēgt attiecīgus starpvalstu līgumus.
22. martā tika noslēgts Zemgales un Sēdermanlandes (Zviedrija) reģionu sadarbības līgums. Tā ietvaros abas minētās NVD Jelgavas filiāles darbinieces arī tika aicinātas pie kolēģiem Zviedrijā, kur iepazina viņu darbu reģiona centrā Eskilstunā un Strengā. Bijusi arī tikšanās ar Stokholmas nodarbinātības dienesta valdes pārstāvi. Iegūtā pieredze palīdzēs Jelgavā precīzāk iezīmēt akcentus un pieturas punktus turpmākajā darbībā.
Jau līdz šim NVD Latvijā lielā mērā darbojas pēc Zviedrijas modeļa. Arī apmeklētajās pilsētās, visā reģionā nodarbinātības dienesta darbinieki izstrādā programmas, raksta pārskatus un ieteikumus, strādā ar pašvaldībām, darba devējiem, kuru darbs vērsts cilvēkam – darba meklētājam vai nokļuvušajam bezdarbnieka statusā. Nodarbinātības dienesta datorizācija uzsākta 1992.gadā, bet beidzamajos četros gados tur darbs pilnīgi datorizēts. Piemēram, apmeklētāji – bezdarbnieki vai darba meklētāji – paši datorā ievada datus par sevi, reģistrējas, seko dienesta piedāvātajām darba vakancēm visā valstī. Ja klients vēlas, viņa dati tiek ievadīti kopīgajā valsts datu bāzē. Protams, šis process nav bezpersonisks, jo par katru apmeklētāju rūpējas dienesta darbinieki, par svarīgāko uzskatot cilvēku apmācību un iekārtošanu darbā.
Ne viss ritējis gludi arī viņpus Baltijas jūrais vēl pirms trīs gadiem Eskilstunā bezdarbs sasniedzis 18 procentu, taču tagad tas samazināts līdz 8 procentiem, pārkārtojot ražošanu, restrukturizējot uzņēmumus, bezdarba problēmas risināšanā iesaistot pašvaldību: radītas jaunas darba vietas tirdzniecībā, komunikācijās, IT. Arī Strengā nodarbinātības dienesta darbinieki savu maizīti neēd velti: viņu gādībā patlaban ir apmēram 270 bezdarbnieku.
Tā laikam arī ir viena no svarīgākajām atziņām, ko no Zviedrijas pārvedusi E.Bišere: jāveido ciešāka pašvaldību, izglītības darbinieku un NVD sadarbība, jo tikai kopīgi iespējams rast risinājumu iedzīvotāju nodarbinātības uzlabošanai. Jelgavā, piemēram, uzskata E.Bišere, pats svarīgākais tuvāko trīs mēnešu uzdevums ir pašvaldību, izglītības un NVD darbinieku kopīgi izstrādātas, efektīvas nodarbinātības programmas pieņemšana, uzskata E.Bišere. Šāda programma nevar tapt abstrakti, bez minēto institūciju pārstāvju savstarpējas problēmu izpratnes un pozitīvas orientācijas risinājuma meklējumos.
Cits svarīgs secinājums pēc brauciena uz Zviedriju: arī Jelgavā NVD noteikti jācenšas organizēt darbu grupās, paturot prātā pašu svarīgāko mērķi, lai cilvēks tiktu pieņemts darbā un viņš varētu apgādāt sevi.
NVD Jelgavas filiāles darbiniecēm brauciens pie kolēģiem Zviedrijā bijis svētīgs arī tādējādi, ka bijusi iespēja gūt orientierus, piemēram, lai iesaistītos dažādos starptautiskos projektos. Tiekoties ar ES projektu pārstāvi Zviedrijā Roniju Johansonu, jelgavnieces noskaidroja ne tikai projektu rakstīšanas vispārīgās iespējas, konkrētu fondu raksturojumu un līdzīgu «teorētiska rakstura» informāciju, bet guva arī gluži lietišķus impulsus. Piemēram, visnotaļ reālu iespēju, iesaistoties IKVEL fonda projektos, saņemt Eiropas Savienības finansējumu latviešu valodas mācīšanai cittautiešiem. Jelgavā tā ir aktuāla problēma: NVD uzskaitē vien ir ap 700 cilvēku, kam vispār nav latviešu valodas zināšanu, bet bez tām nav iespējams izmantot NVD piedāvātās aktivitātes – pārkvalifikāciju, jaunas specialitātes apgūšanu un iesaistīšanos sabiedriskajā darbā. Valoda jāzina, lai visu tautību cilvēkiem būtu vienādas tiesības dabūt darbu.
Tuvojoties iestāšanās brīdim Eiropas Savienībā, palielinās iespējas arī darba tirgus paplašināšanai. Taču zināšanu nozīme arvien augs.
