Kopš neatkarības atjaunošanas pirmajām dienām Latvijas valsts prioritāte ārpolitikā bija iekļauties NATO militārajā blokā un kļūt par pilntiesīgu ES locekli.
Kopš neatkarības atjaunošanas pirmajām dienām Latvijas valsts prioritāte ārpolitikā bija iekļauties NATO militārajā blokā un kļūt par pilntiesīgu ES locekli. Ja atceramies laiku pirms piecpadsmit gadiem, abi šie mērķi šķita ja ne utopiski sapņi, tad visai attālas nākotnes vīzija gan. Tagad, kad esam gan NATO, gan ES pilntiesīga dalībvalsts, dažbrīd šķiet, ka paši nezinām, ko ar to visu iesākt. Par atrašanos Ziemeļatlantijas militārajā blokā tā kā būtu skaidrs. Puslīdz skaidras šajā organizācijā ir mūsu valsts vīzijas un darbības principi. Protams, ik gadu valsts budžetā atvēlēt desmitiem miljonu latu nav viegls lēmums, taču nevar arī vēlēties, lai citi gādā par mūsu drošību, bet mēs tā vietā, piemēram, subsidēsim savus lauksaimniekus.
Attiecībā uz ES – mūsu valsts vēl tikai gatavo savu vīziju par to, ko gribam sasniegt un iegūt. Turklāt, ja nav mērķu, nav zināms, kas jādara. No otras puses, skaidrs, ka galvenais, kāpēc stājāmies ES, bija veicināt valsts attīstību, tā nodrošinot iedzīvotājiem arvien labāku dzīvi. Pēc vairāk nekā gada, kopš esam ES, par labāku dzīvi grūti vēl spriest. Vismaz pagaidām labklājības ziņā atrodamies pēdējā vietā pārējo dalībvalstu vidū. Tomēr arī šajā ziņā viss ir relatīvs. Eksperti lēš, ka makroekonomiskajos rādītājos uzrādīts progress. Tas nozīmē, ka straujš ekonomikas kāpums sagaidāms arī turpmāk. Tiek pat minēti skaitļi, ka iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums gada pēdējā ceturksnī nebūs mazāks par astoņiem procentiem, savukārt šā gada IKP kāpums kopumā tiek lēsts jau pat līdz 9,5 procentiem.
Pagājušajā nedēļā Tallinā vairāku jauno dalībvalstu valdību vadītāji tikās ar Lielbritānijas premjerministru Toniju Blēru. To, ka ekonomika kapitālismā attīstās bez noteikta plāna, var domāt tikai galīgs analfabēts. Tāpēc tikšanās mērķis bija apspriest nākamā plānošanas perioda – no 2007. līdz 2013. gadam – ES kopbudžetu. Protams, mūs interesēja, kāds būs pašreiz prezidējošās ES valsts – Lielbritānijas – redzējums. Neko labu tas nesola. Blērs jaunajām dalībvalstīm piedāvāja kopējās izmaksas no ES budžeta reģionālajai palīdzībai samazināt vidēji par desmit procentiem. Atšķirībā no vasaras, kad Lielbritānija uzņēmās prezidentūru, tas ir kardināli pretējs solis. Tolaik briti piedāvāja samazināt izmaksas tieši vecajām dalībvalstīm. Domājams, tagad viņiem būtu laiks atbildēt uz visai neērto jautājumu, kāpēc tas tā noticis. Aizgājis pat tiktāl, ka Blēra kungu salīdzina ar Šervudas šerifu, kas nabagajiem atņēmis līdzekļus, lai tos sadalītu bagāto starpā. Lai arī jautājuma galīgā izlemšana paredzēta decembra vidū, nav izslēgts, ka tā tiks atlikta uz nākamo pusgadu, kad prezidēšanu uzņemsies Austrija. Kā bija sagaidāms, galvenais klupšanas akmens izrādījies lauksaimniecības subsīdijas. Tās samazināt kaut par vienu eirocentu aktīvi pūlas Francija, kas no kopējās ES kases saņem visdāsnāko riecienu. Ja atceramies, ka vasaras sākumā tieši Francijā izgāzās referendums par jauno ES konstitūciju, ir skaidrs, ka kopējā ES attīstības vīzija jāatliek tālākajā plauktā. Tikai jaunās ES dalībvalstis ir gatavas izaicinājumam balstīt attīstību uz reālas globālas konkurences. Pārējās iegrimušas iekšpolitiskās diskusijās par nākotnes vīzijām. Izgāzusies arī plaši daudzinātā Lisabonas stratēģija, kas tika pieņemta, lai “nogurusī” Eiropa varētu ievilkt jaunu elpu. Nekas tāds vismaz tuvākajā nākotnē nav sagaidāms.
