Andra Bērziņa vadītā valdība, kā smejies, ir kļuvusi par ilglaicīgāko atjaunotās Latvijas Republikas vēsturē.
Andra Bērziņa vadītā valdība, kā smejies, ir kļuvusi par ilglaicīgāko atjaunotās Latvijas Republikas vēsturē, un, ja nenotiks kaut kas totāli absurds (piemēram, Bojārs realizēs savu muļķību kompilāciju, ko grib nosaukt par uzlaboto Satversmi), tad arī Bērziņa valdība «novilks» līdz 8. Saeimas vēlēšanām. Taču ne jau par valdības ilglaicīgumu būtu jādomā, bet gan par valdības, kas darbojas gadu un gandrīz vai četrus mēnešus, veidotās politikas kvalitāti.
Kad A.Bērziņš kā kompromisa figūra tika nocelts no sava Rīgas karaļvalsts troņa un iecelts premjera kārtā, cilvēki iz tautas augstu novērtēja tādu potenciālā premjera personības iezīmi kā spēju vienoties. Lai gan šo īpašību daudzos krīzes momentos varēja konstatēt, tas Bērziņam kā politiķim ne vienmēr atmaksājās ar uzviju, jo paša koalīcijā ietilpstošie spēki, īpaši īpašie «TB»/LNNK, šo premjera samierinātāja spēju dažu labu reizi ir apzināti pārpratuši, klaji pārkāpjot koalīcijas likumu, balsojot pretēji tās nostājai. Premjers Bērziņš personīgi gribēja reiz arī samierināt 29 miljonus dolāru vekseļa īpašnieku politiķi Šķēli un parastu pašvaldības vadītāju Lembergu. Neizdevās. Pareizāk, izdevās, tikai to paveica nevis Bērziņš, bet paši nesamierināmie strīdnieki, vienojoties par svarīgiem biznesa jautājumiem…
Ja Repše solās iejāt baltā zirgā, tad Bērziņam objektīvu apstākļu dēļ šāda iespēja savulaik netika dota, atstājot viņam saprātīgā politiķa lomu, kuru spēlējot, faktiski nekādus kalnus nevar nogāzt. Un Bērziņš tā arī iejutās šajā lomā un kalnus nenogāza; nu varbūt vienīgi patricināja kādu pauguru, protestējot pret «optimālo variantu» «Latvijas gāzes» akciju privatizācijā, kurā valstij nozagtu 15 miljonus latu.
«Stabilitāte Latvijai ir ārkārtīgi vajadzīga, lai nodrošinātu stabilu izrāvienu NATO un Eiropas Savienības (ES) kontekstā,» saka Bērziņš, uzskatīdams, ka lielākais sasniegums savas premjerēšanas laikā bijis stabilitātes nodrošinājums valstī. Stabilitāte stabilitātes dēļ. Bet kāda stabilitāte? Izskatās, ka runa ir par valdības, nevis valsts iekšējo stabilitāti. Jā, Bērziņa valdību vēsturē varēs ierakstīt kā aktīvu integrācijas ES kontekstā, kā arī plata soļa speršanā ceļā uz NATO.
Bērziņa ilgās valdības rūpes par iekšpolitiku, saprotams, nav vainagojušās ar tik lieliem panākumiem, jo viņa vadītā labējā koalīcija ir apstiprinājusi savas korporatīvās «čomiskuma» Latvijas modeli visā savā pilnībā. Turklāt arī tur negatīvs faktors ir Bērziņa apdomīgums, kas izpaužas cīņā pret korupciju. Tā saucamās nulles deklarācijas nav, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja ideja aizvien vairāk tiek diskreditēta un, izskatās, šā parlamenta darbības laikā tas reāli savu darbību neuzsāks. Un tad jājautā, kur ir tā mazinātā distance starp varu un sabiedrību, kuru Bērziņš, atzīmēdams savas valdības vienu gadu, dižojās sasniedzis esam. Ja Bērziņš nespēj politiski panākt cīņu pret augstākā līmeņa korupciju, tad distances samazināšana vienkārši loģiski nav iespējama.
Neveiksme Bērziņa līdzšinējā valdīšanā ir «Latvijas kuģniecības» («LK») privatizācija. Protams, «LK» nav tikai šīs valdības (un premjera) rūpju bērns, taču vienīgais izņēmums no citām valdībām – tas neprasīja Bērziņa demisiju. Daudzi jau, pirms Bērziņa valdība bija sākusi strādāt «pilnos apgriezienos», prognozēja, ka īstenais pārbaudes akmens jaunajai valdībai būšot «LK». Kā redzams, Bērziņa valdība turas. Ja ar «LK» privatizācijā būtu noticis, kā paredzēts, proti, tai būtu uzradušies reāli privatizēt gribētāji, tad šodien nebūtu pamata runāt par ilglaicīgāko valdību, jo zēni no parastās pašvaldības Ventas krastos, kuru vada ārēji necilais vīrs, būtu parūpējušies, lai Bērziņa valdības iniciēto, manuprāt, līdz šim arī godīgāko «LK» privatizāciju izjauktu, gāžot valdību. Paveicās.
Dažviet Bērziņam vispār veicas, jo viņam ir patrāpījies valdīt tieši tajā laikā, kad Latvijas ekonomika ir atkopusies pēc Krievijas ekonomiskās krīzes. Makroekonomiskie rādītāji (straujais IKP pieaugums uz vienu iedzīvotāju) liek domāt, ka tieši Bērziņš ar savu stabilitātes politiku to ir panācis, tomēr vairāk gan šāda ekonomikas atgūšanās būtu jāvērtē kā pēckrīzes diezgan likumsakarīgs rezultāts, turklāt makroekonomiskās attīstības konsekvences vēl joprojām lielākajai daļai iedzīvotāju nav sajūtamas. Pozitīva Bērziņa valdības aktivitāte, kaut gan tā vairāk ož pēc politiskās žonglēšanas, sak, atbalstīsim arī «tēvzemiešus», ir ķeršanās pie medmāsu atalgojuma sakārtošanas. Taustāmi rezultāti vēl gaidāmi, bet arī tas, ka valdība pievērš uzmanību, nav maz.
Bērziņš ir normāls premjers, un viņa vadītā valdība ir normāla, kā teiktu kārtīgs latvietis. Taču normāli nenozīmē labi. «Normāli» un «normāls» apzīmē situāciju, kad process kopumā klibo, taču īpaši sūdzēties nav par ko. Nekas, Bērziņa valdība vēl pakalpos pāris mēnešu un tad trādirīdis ies vaļā: sāksies nenormālā priekšvēlēšanu kampaņa, kurās valdību garumi un īsumi kļūs par politisko retoriku, nevis par politikas kvalitātes atspoguļotājiem.
