Rītvakar Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā grafika, keramika un stikls satiksies ar fotogrāfiju.
Painteresējoties, kāpēc izstādei «Ieskats uz atskatu» mākslinieki Ivanda Spulle-Meiere un Juris Zēbergs izvēlējušies tik savdabīgu atvēršanas laiku – pulksten 17.17 – un varbūt jau vairāku gadu garumā noteiktās aprindās iecienītajai spēlei ar Rīgas, Maskavas, Ventspils un citiem laikiem nu pievienojies arī Jelgavas laiks, autoru atbilde bija noliedzoša.
«To gan izgudroja Juris Zēbergs, bet man šī ideja uzreiz iepatikās – aiz cieņas pret cilvēkiem, kas strādā, piemēram, līdz pulksten pieciem pēcpusdienā, un šādā variantā viņiem, tā kā droši vien piecās minūtēs ierasties nav iespējams, tiek dota iespēja atnākt vismaz septiņpadsmit minūšu laikā,» skaidro I.Spulle-Meiere. Bet ideja par kopīgu izstādi briedusi jau sen.
Juris Zēbergs: Šai kopizstādei gatavojāmies jau gadus desmit vismaz.
Ivanda Spulle-Meiere: Desmit ne desmit, bet pirms pieciem gadiem mēs pieteicām izstādi, nez kādēļ izvēlēdamies decembri.
Juris: Par decembri tiešām neatceros, man daudz piemērotāks šķistu septembris, bet tajā laikā droši vien gan muzejam, gan mums bija daudz citu darbu.
Ivanda: Tas, ka mums ir tāda vienota sajūta, izpratne, stīga mākslā vai… kā nu to daiļāk nosaukt, bija skaidrs jau sen, un tur gadiem nav nozīmes. Tas, ka mēs kādreiz satiksimies izstādē, arī bija pilnīgi skaidrs. Vienīgais jautājums – kad? Bet «kāpēc?» šaubas neradīja.
Mēs viens ar otru runājamies. Kad Juris sūta savus darbus uz fotokonkursiem pasaulē, viņš man pajautā, ko labāk sūtīt. «Ko likt, ko nelikt» viņš pajautā arī tad, kad jāatlasa darbi kādai Jelgavas mākslinieku kopējai izstādei, jo «es zinu labāk». Tāpat Juris izsaka domas un vērojumus par maniem darbiem, un dažbrīd, pašiem par lielu brīnumu, mums šī uztvere parasti sakrīt.
Mums bijuši arī kopēji projekti, piemēram, esam noformējuši žurnālu vākus. Tas izrādās smalks darbs, kur vienā kadrā jāieliek ļoti īsa, bet precīza un konkrēta informācija.
Jura darbu es vienmēr esmu ļoti augstu vērtējusi, un man ir prieks, ka pirms gadiem piecpadsmit vai nu jau vairāk tieši es, ievērojot, ka Jura fotogrāfijās pietrūkst cilvēka (nevis cilvēka – garāmgājēja, bet tieši cilvēka – modeļa), biju tā, kas ierosināja pastrādāt ar modeli. Kas, manuprāt, izdevās.
– Cik saprotu no iepriekš teiktā, Ivanda nepieder pie tiem vizuālo mākslu pārstāvjiem, kas fotogrāfiju par īstu mākslu neuzskata, jo tagad jau podziņu māk nospiest katrs.
Juris: Fotografē visi, bet fotogrāfu Latvijā ir ļoti maz. Tas, ka, nospiežot jebkura fotoaparāta slēdzi, iegūstam bildi, kas nes zināmu informāciju, vēl nenozīmē, ka šī bilde ir fotogrāfija.
Ivanda: Fotografēt var visi, bet īsto mirkli notvert – tikai retais.
Juris: Kaut vai šajā izstādē redzamā fotogrāfija ar Jelgavas bāku pie tā saucamā «Rāviņa tilta». Tā tapa, kad es biju nolīgts fotografēt kāzas. Un pēkšņi skatos – gaismas stari tā spīd uz bāku, ka jāķer mirklis. Atvainojos kāziniekiem un teicu, lai mazliet pagaida, līdz tapa šī bilde. Var jau nodomāt, ka man taču tepat ir darbnīca un es varu aiziet līdz tai vietai desmitiem reižu dienā. Es varu nākt desmit un simt reižu, bet otrreiz tādu bildi nekad neuztaisīšu – īstais mirklis būs zudis.
Ivanda: Ir simtiem it kā nesvarīgu vai mazsvarīgu momentu, ko netrenēta acs var arī neredzēt.
– Šķiet, esam par daudz aizrunājušies (turklāt unisonā) par Juri Zēbergu un viņa fotodarbiem. Ar ko izstādē mūs pārsteigs Ivanda Spulle-Meiere? No Jelgavas mākslinieku kopizstādēm visvairāk atmiņā stikla apgleznojumi, bet afišā rakstīts: Grafika, keramika, stikls.
Ivanda: Stikls ir tāpēc, ka tā varbūt brīžiem ir vispieejamākā tehnika, kura dod iespēju izteikties. Pēc būtības, izglītības (Jelgavas 2. vidusskolā skolas gaitas sākusī I.Spulle-Meiere profesionālās zinības apguvusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas un Latvijas Mākslas akadēmijas keramikas nodaļās – red.) un sirds pārliecības esmu keramiķe. Diemžēl man nav iespēju katru dienu darboties ar virpu keramikas darbnīcā. Mana biežā aizraušanās ar stiklu neizslēdz iespēju, ka varu izteikties arī keramikas valodā. Varu arī zīmēt uz balta porcelāna, papīra vai māla – man tas liekas pašsaprotami.
Juris: Es atkal arvien vairāk mēģinu iztikt bez stikla, kas galvenokārt domāts fotogrāfijas aizsardzībai, bet bieži rada neplānotus un nevajadzīgus atspīdumus. Arī reljefs fotopapīrs, ja tas tiek laminēts, ir diezgan ilgmūžīgs – protams, ja to speciāli nebojā. Pieļauju, ka šajā izstādē daļu manu darbu var arī sajaukt ar gleznām, jo lielākoties fotopapīra vietā esmu izmantojis audeklu.
Ivanda: Mani šī lieta ir ieinteresējusi, un es arī sāku domāt, ka savos darbus varētu izmantot fakturētu papīru, kas atšķirībā no stikla ir viegls, nevis smags un plīstošs materiāls, tāpēc riska pakāpe, tādu smagu kravu transportējot, kravājot un uzstādot, neko nesaplēšot, ir samērā liela. Laminēts apgleznots vai grafiski izpildīts papīrs varētu būt labs risinājums.
– Abi esat regulāri Jelgavas Mākslinieku biedrības rīkoto kopizstāžu dalībnieki. Juris itin bieži piedalās starptautiskās skatēs, kā jau tas pienākas Starptautiskās Fotomākslas federācijas AFIAP titula īpašniekam. Šķiet, arī personālizstādes esi rīkojis biežāk nekā Ivanda?
Juris: Par lielām gan šīs izstādes nesauksi. Tā nu sanāk, ka ik pēc pāris gadiem ko parādu Ādolfa Alunāna muzejmājā. 2011. gadā bija «Vecais kino», 2013. gadā – «Ko es tagad daru». Nu ir 2015. gads, un kopā ar Ivandu sasparojos uz ko lielāku, šoreiz jau Jelgavas galvenajā izstāžu zālē – «Academia Petrina» muzejā. Iepriekšējā mana personālizstāde «Putekļu diriģente» šeit bija skatāma 2008. gadā. Vai tikai Ivandai nesanāk īsāka pauze?
Ivanda: Jā, 2010. gadā šajās telpās bija mana iepriekšējā lielā personālizstāde «Sirds. Satikšanās. Putni.». Biju iecerējusi to kā krāsainu un priecīgu izstādi, un, ja kāds vēl atceras, šķiet, ka tāda tā arī izdevās. Neesmu gluži slinkojusi arī pārējā laikā – ne tik liela mēroga izstādes bijušas Rojā, Ikšķilē un vēl vairākās vietās.
– Kaut izmēģinājies dažādās tehnikās, Juris sevi droši var dēvēt par fotomākslinieku. Kā labāk klasificēt Ivandu, jo kārtējo reizi pārliecināmies, ka stikla apgleznošana nebūt nav vienīgais tavas daiļrades izpausmes veids?
Ivanda: Kā sevi par multimākslinieku nosaucis Kaspars Bindemanis, es laikam arī varētu pretendēt uz ko tamlīdzīgu. Jo man ir vienalga – vai es apgleznoju papīru, porcelānu, zīdu, audeklu vai koka virsmu. Un, protams, man ļoti patīk virpot, bet tagad diemžēl tā vairāk sanāk tāda vasaras kaprīze.
Piemēram, šajā izstādē vairākiem darbiem esmu pievienojusi metāla detaļas. Kādam tās liekas grabažas, izmetamas metāllūžņos, bet man tās šķiet briljanta vērtībā, kaut sadzīvē daudzi šīs lietas sauc vienkārši par «krampīšiem». Man ir liels prieks, ka es varu apvienot materiālus, izrauties no «stikla sastinguma». Tādējādi ar vienkāršiem paņēmieniem iespējams panākt interesantāku izteiksmes veidu.
Gadās jau arī pavisam savādi momenti, bet varbūt drīzāk likumsakarības. Tā rītā pirms transportēšanas uz muzeju grasījos kādam darbam pierakstīt nosaukumu – «Paņemt laiku aiz rokas» –, un tikmēr tam nokrita ciparnīca.
Bez tam es ārkārtīgi augstu vērtēju cilvēkus, kas kaut ko var izdarīt ar sirdi un savām rokām, ne tikai vārdos. Tā varētu būt kā atbilde visiem «rāmju licējiem» – neaizmirst par toleranci un korektumu. ◆
