Vecākiem garas darba stundas – tāda nu reiz ir mūsdienu realitāte. Kā šajā brīžam trakajā skrējienā nepazaudēt savu bērnu? Atbildes meklējam kopā ar psiholoģi Ingu Birkmani.
Vecākiem garas darba stundas – tāda nu reiz ir mūsdienu realitāte. Kā šajā brīžam trakajā skrējienā nepazaudēt savu bērnu? Atbildes meklējam kopā ar psiholoģi Ingu Birkmani.
Uz sarunu esmu atnākusi kopā ar savu mazo. Arī es esmu viena no aizņemtajām, steidzīgajām un darbos iegrimušajām, bet šoreiz man atvaļinājums, tāpēc greizsirdīgi tveru katru mīļu brīdi, lai būtu kopā ar atvasēm. Sanāk, kā sanāk, un ir, kā ir. Tā kuļas daudzi manas paaudzes vecāki, mēģinādami laipot starp materiālās un emocionālās labklājības nodrošināšanu. Tam visam pa vidu – bērns.
Inga, cik izplatīta ir situācija, kad vecākiem daudz jāstrādā un bērnam nepietiek tik laika, cik gribētos?
Ikdienā tā ir ļoti, ļoti bieži. Tomēr vecāki mīl savus bērnus. Viņi ir primārais, kas dzīvē var būt. Pat māti, kas lieto alkoholu un guļ grāvī, interesē viņas mazais. Nevienā gadījumā tā nav bijusi taisnība un nevaram pārmest vecākiem, ka viņiem nerūp bērni – viņi tos radījuši un pasaulē laiduši. Tāpēc sajūta, kas raisās, esot prom no savām atvasēm, ir vainas apziņa. Saikne ar bērnu pastāv jebkurā gadījumā.
Problēma gan ir citā – cik lielas un neatrisinātas ir pašu vecāku problēmas? Cik stabils un pārliecināts jūtos, vai esmu atradis atbildes uz man svarīgiem jautājumiem? Ko šai stabilitātes izjūtai nozīmē nauda? Cilvēkam jābūt egoistam un pirmkārt jāatrisina savas problēmas. Tikai tad viņš varēs parūpēties par citiem. Tas pats attiecas uz vecākiem, citādi pietrūkst spēka, zināšanu un vēlmes. No malas gan šķiet, ka nav tikai vēlēšanās.
Ko darīt vecākiem, kas jūtas vainīgi?
Piekrītu uzskatam, ka kvalitāte ir svarīgāka par kvantitāti. Nekur nav noteikts, ka ar bērnu jāpavada, piemēram, četras stundas dienā. Arī man dažkārt nākas pat nedēļām būt projām, bet es visu laiku par saviem bērniem domāju, esmu kontaktā ar viņiem, rūpējos. Atgriežoties mājās, pilnībā piederu viņiem. Tad mazie ir sagatavoti, spējīgi gaidīt. Un viņi var gaidīt ilgi!
Ko nozīmē saturīgi pavadīt laiku ar bērnu?
Tas nav definējams un ir ļoti individuāli. Grūti pateikt – tagad spēlējies, bet tagad atbildi uz viņa jautājumiem. Teorētiski mazam bērnam vairāk būtu vajadzīgs fizisks kontakts, bet vecākam – emocionāls. Es tam nepiekrītu, jo uzskatu, ka jebkuram vajadzīga tāda saskarsme, kādu viņš pieprasa. Pareizākā rīcība ir tā, ko mamma jūt pret atvasi, jo viņa ir labākais eksperts. Šeit gan jārunā par saiknes kvalitāti, kas savukārt atkarīga no tā, kā vecāki atrisinājuši savas primārās vajadzības.
Kādas sekas var būt, ja bērna emocionālā vajadzība pēc vecākiem netiek apmierināta?
Graujošas! Nepieciešama tikai viena minūte kvalitatīvas saskarsmes, un mazais gatavs gaidīt. Taču, ja tā vietā ir – še tev dāvaniņa un tagad liec mani mierā –, sākas noslēgšanās, bērnam rodas eksistenciāli jautājumi, vai esmu gribēts, gaidīts un kādam šajā pasaulē vajadzīgs. Vai mani mīl?
Ko tu novēlētu aizņemtajiem vecākiem?
No sirds satikties ar saviem bērniem. Vienkārši apsēsties blakus, mēģināt saprast, ieklausīties un sajust. Tā rodas visas atbildes. Vajag uzticēties bērnam – viņš saka priekšā!
