2. februāris Spīdolas ģimnāzijas skolēniem ir īpašs, jo tiek atzīmēta Spīdolas diena, tāpēc uz sarunu aicinājām skolas direktori Ilzi Vilkārsi.
2. februāris Spīdolas ģimnāzijas skolēniem ir īpašs, jo tiek atzīmēta Spīdolas diena, tāpēc uz sarunu aicinājām skolas direktori Ilzi Vilkārsi.
Kādēļ nepieciešama Spīdolas diena?
Kāpēc vispār svinam svētkus, vārdadienu – lai ikdienu padarītu īpašāku! Arī mēs sev vēlamies svētkus. Nesen piezvanīja pirms kāda laika skolu beidzis absolvents un jautāja: “Kad Spīdolas diena? Vai varu nākt ciemos? Zvanīt klasei?” Protams! Un tieši tāpēc tā ir īpaša – ka kaut ko nozīmē ne tikai mums, Spīdolas ģimnāzijas skolēniem, bet arī tiem, kas skolu jau beiguši.
Ar ko šī Spīdolas diena atšķirsies no citām?
Pasākums īpaši neatšķirsies – būs svinīgs, ar priekšnesumiem –, taču tam gatavosimies gandrīz nedēļu. Audzināšanas stundās ciemosies absolventi – stāstīs, kā viņiem iet, kādu darbu izvēlējušies, kur kļūdījušies, mēģinās sniegt padomus, kur mācīties tālāk, ko darīt ar savu nākotni. Šajā dienā skolā ēdīsim kliņģeri, pirmdien būs svinīgais pasākums kultūras namā un balle, bet otrdien – skolas teātra pirmizrāde. Šogad vēlamies īpaši sagaidīt absolventus, uzklāt galdu, parunāties ar viņiem.
Vai Spīdolas dienai ir nozīme skolas kopības radīšanā?
Tas vairāk jājautā skolēniem. Domāju, ka ir. Svarīgi uz šo pasākumu nākt nevis ar pienākuma apziņu – es tā daru, jo man liek, bet tāpēc, ka gribas pabūt kopā, paskatīties citam uz citu. Mazajās klasēs to varbūt vēl nenovērtē, bet lielie jau jūt.
Kura Spīdolas diena palikusi īpašā atmiņā?
Noteikti apaļās jubilejas – 5, 10, 15 gadi. Desmitajā vārdadienā Ingūna Lipska skolai uzdāvināja savu dziesmu, gatavoja kori tās izpildīšanai. Reiz skolotājas iestudēja deju, un vēderdejotājas rādīja savu priekšnesumu. Ir prieks, ka skolēni spēj izdomāt kaut ko skaistu, pēc savas iniciatīvas izveidot ko tādu, kas patīk visiem.
Ar ko, jūsuprāt, Spīdolas ģimnāzija atšķiras no citām skolām, kas tai ir savs, īpašs?
Mēs esam pieraduši pie tā, kādi esam. Taču, kad ierodas cilvēki no malas, viņi redz, ka domājam nedaudz citādi. Mēs veidojam savu skolu tādu, kādu vēlamies to redzēt, esam tādi, kādam, mūsuprāt, jābūt mūsdienu jaunietim – brīvam, enerģiskam, omulīgam, apmierinātam ar dzīvi, praktiskam. Un tad ciemiņi saka: “Cik jūs prātīgi, cik mierīgi!” Mums liekas – traki! Bet viņi saka – nē, labi, atvērti sarunām, ne no kā nebaidās. Prieks par to!
Ko jūs novēlētu Spīdolas ģimnāzijas saimei šajā dienā?
Tas nav novēlējums tikai šajā dienā, bet visās – novērtēt to, ko dod skola, ka par tevi rūpējas, pieskata, uztraucas. Kādam ir svarīgi, kas ar tevi notiek. Nekur citur tā nebūs – par tevi neuztrauksies ne augstskolā, ne darbā. Gribētos, lai iemācāmies novērtēt tos ikdienišķos mirkļus skolas gaiteņos, kad pedagogs parunājas ar skolēnu, kaut vai sasveicinās.
Katrīna Peipiņa, Evita Hibšmane, Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas 9. klases skolnieces
