«Nu gan jāiet lūkot, ko tās govis tik ilgi baro!» Juris Cīrulis, Mežacīruļu saimnieks, pamet istabpriekšas soliņu, kad jau esam izrunājuši gan par lopu sērgas bīstamību, gan apsvēruši, kas no lopiņu izkaušanas vinnē un kas zaudē.
«Nu gan jāiet lūkot, ko tās govis tik ilgi baro!» Juris Cīrulis, Mežacīruļu saimnieks, pamet istabpriekšas soliņu, kad jau esam izrunājuši gan par lopu sērgas bīstamību, gan apsvēruši, kas no lopiņu izkaušanas vinnē un kas zaudē. Bet to, ka vismaz daļa zaudējumu var ķert pašus govju saimniekus un ar to te rēķinās, liecina Mežacīruļu ceļā noliktā kaste ar dezinfekcijas šķīdumu zābaku pazoļu noskalošanai un auto ceļā sabērtais, ar ķīmiju salaistītais zāģu skaidu klājiens.
«Nē, nē, tā nav, ka nedrīkstētu kūtī ieiet, spectērpus es esmu sagatavojis,» skaidro Juris. Taču mums, žurnālistiem, nudien nav vēlmes izaicināt gotiņu likteni. Un, kamēr saimnieks mudina govju barotājus, priecājamies par saimnieces Vijas sakopto puķu dobi, par kārtību visapkārt, līdz uzrodas viņa pati – nupat apskrējusi pagastu un arodvidusskolu. «Naktī atgriezos no pieredzes brauciena pa Šveici, nemaz nezinu, kas pagastā notiek, skrēju apraudzīt,» saka Vija Cīrule, Zaļenieku pagasta Padomes priekšsēdētāja, un tūliņ steidz istabā pēc cienasta.
Tikām kūts pusē dzirdama nervoza dīdīšanās, pa kādam nepacietīgam «mū!». Tur, jūtams, notiek kas ikdienā neierasts….
Un tad jau lielās kūtsdurvis ir vaļā un skriešiem vien izbirst brūnais un melnraibais ganāmpulks. Saskrējušas zaļajā aplokā, piena devējas uzvedas kā daždien puišeļi, no mācībstundām nākdami. Kaut arī bez ragiem, tak bunkšķina pieres kopā, met dibenus gaisā, pa starpām paķerdamas kādu kumšķi lekni saaugušās zāles. Bet saimnieks, apmierināti ganāmpulku vērodams, i nepamana no muguras piezogamies pilnu spaini ūdens. «Šļa-akt!» Ko nu vairs… Juris ķer savu spaini un joņo pa aploku pakaļ kopējiem. Kaut ar’ viņš ir dziļi pārliecināts, ka govij piens no barības, tomēr neies jau senču paražām muguru griezt, sak, ja nu tomēr… Neviens jau to dabu līdz pašai augšai un apakšai nav izpētījis. Vai tad, ūdens stopu taupīdams, grīstē laidīs visa gada slaukumu?
Pēc brīža govis kļūst arvien rāmākas un, atcerējušās, ka elektriskā gana šņore vienalga nebūs pielūdzama palaist kādu soli tālāk, sāk pievērsties pirmajai šīsvasaras zaļajai maltītei. To tik leknu un barojošu sagādājis saimnieks, lietā likdams smidzinātāju, kurā sapilda Dobelē ražotu «Vito» sērijas šķidro papildmēslojumu, ko zālīte uzņem caur lapām. Mūsu rajonā vismaz pagaidām tikai divi zemnieki to iemēģinot. Bet labais iznākums redzams turpat ganībās, jo aiz grāvīša ir nepiebarotais kaimiņa zālājs…
Ganāmpulks noteikti var būt Mežacīruļu saimnieku lepnums. Kā daždien labi baroti zirgi – ābolainiem sāniem aplokā grozās ap simts Latvijas brūnās un Holšteinfrīzas melnraibās govis. Ar ko tās barotas? «Ar pašražotu spēkbarību, kas man maksā desmit latu tonnā!» atsaka Juris. Labība viņam simtos hektāru, apmēram pussimtā – lopbarības pupas, tad vēl tieši Latvijā ražotas minerālpiedevas un mobils malējs, kas piebrauc pašā kūtspriekšā. Kad to visu un vēl kvalitatīvi sagatavotu skābsienu saliek govij priekšā, nudien kauns tādam saimniekam pienu neatdot un labi neizskatīties.
Nu, re, govju vasara ir sākusies.
