Tas brīdis nav izstāstāms – pusminūte līdz startam. Motocikli ar blakusvāģiem, rūkdami un sasprindzinājumā dīžādamies, gaida to vienu mirkli, kad kritīs barjera un viņi, mežonīgi ierēkušies, drāzīsies uz priekšu tikai uz vienu mērķi – uz uzvaru.
Tas brīdis nav izstāstāms – pusminūte līdz startam. Motocikli ar blakusvāģiem, rūkdami un sasprindzinājumā dīžādamies, gaida to vienu mirkli, kad kritīs barjera un viņi, mežonīgi ierēkušies, drāzīsies uz priekšu tikai uz vienu mērķi – uz uzvaru. Skatītāju pulkā gaiss šķiet jau biezs – no satraukuma, klusām lūgšanām, pat asarām – no visa labā, ko vien var iedot līdzi mūsu motobraucējiem cīņā par uzvaru pasaules čempionātā. Bet īstenībā – par Latviju. Barjera krīt tajā mirklī, kad vairs nevar nekrist. Saveļas brūnu putekļu mākonis, un pat komentētājs no torņa sauc, ka neredz braucēju kārtību. Tikai pēc skaļo gaviļu virziena var izsekot līdzi trases līkumiem, kuros parādās Kristers Serģis un Artis Rasmanis un pārējie mūsu braucēji. Tas ir tā kā Dziesmu svētkos, kad dziedātāji lielajā estrādē rāda jūru viļņojam – līksmība uzbango un pieklust. Līdz nākamajam vilnim. Visas 45 minūtes.
Tiesneša rokās novējo rūtotais karodziņš: cīņa galā. Ir skaidrs – Kristers un Artis ir pasaules čempioni! Tas, ko visi gaidīja, ir noticis. Un vienubrīd, šķiet, līdzjutēji ir apmulsuši. Uzmundrinājuma un sajūsmas vārdi izkliegti. Ko vēl? «Ole, olē, olē olē! Latvija – uzvara!» sāk dziedāt tribīne, pēc tam grand jau visas pusēs: «Lat – vi – ja!» Un kāds no skatītājiem ir tik laimīgs, ka, pametis bikses tribīnēs, iemetas starta laukumā vienā vienīgā sporta krekliņā. Publikas reakcija troksnī nav dzirdama, tikai kāda vecāka kundze pārliecināta skaidro, ka plikais esot no igauņu līdzjutējiem. Laikam taču viņa sadzirdējusi līksmotāja debesu zvanus skandinām kādu no mūsu ziemeļkaimiņu melodijām… Neviena īsti neaizbaidīts, aptrakušais līdzjutējs pēc savdabīgā goda apļa atgriezās pie biksēm.
Pirmais motoizrādes cēliens bija beidzies, un latvieši varēja nodoties ēšanai un alus dzeršanai. Otrais brauciens vairs nelikās nozīmīgs – Kristeram un Artim tikai jānobrauc.
Lai cik skumji tas arī būtu – īpaši nozīmīga nevienam nelikās arī premjera Andra Bērziņa klātbūtne. To krietni pārspēja tiešām ļoti apdāvinātais biznesmenis, aldaris Aleksandrs Gavrilovs. Ļaudis gavilēja viņam un viņa zelta alum.
Sēžu zālītē, malkoju zelta alu un prātoju – interesanti, kas Latvijas godu pasaulē spožāku dara – valdība, simts Saeimas gudro, kurus uzturam par miljoniem septiņiem, pāris puišu, kas bez valsts atbalsta izsitušies līdz trīskārtēju pasaules čempionu godam, vai zelta alus darītājs? Kāds Latgales lauku vīrs, arī ar alus kausu rokās, uz šiem jautājumiem atbildēt nevarēja, viņš vienkārši apraudājās, bet kundze līdzās raustīja plecus.
Vai tas nav viens trakums?
