Grupas “Eolika” koncertā uz skatuves kāps, muzicēs un dziedās arī komponists Boriss Rezņiks
Ar vērienīgu koncerttūri Latvijā leģendārā grupa “Eolika” ieskandina savu 40 gadu jubileju. Tautā iemīļoto mākslinieku daiļrades cienītāji gaidīti uz koncertu 16. oktobrī Jelgavas kultūras namā. Sarunā ar “Ziņām” grupas vadītāja ekscentriskā personība Olga Rajecka atklāj koncertdzīves aizkulises un komentē pandēmijas laiku.
– Jau kopš 7. augusta esat koncerttūrē pa visu Latviju par godu “Eolikas” 40 gadu jubilejai. Kādas emocijas pārņem, koncertējot šajā dīvainajā laikā?
Es 43 gadus dziedu uz skatuves. Kā jūtos? Pandēmija ir jau trešo gadu, vajag ar to visu sadzīvot, nevis baigi pētīt, pandēmija ir un visu laiku būs. Viss ir atkarīgs no tā, kā cilvēks to uztver.
– Kurš koncerts no grupas 40 gadu jubilejas tūres palicis atmiņā visspilgtāk?
Pilnīgi visi. Sākot ar Saulkrastiem, Sigulda, Cēsis, Saldus, Daugavpils, Liepāja, Dzintari – neviens koncerts nav īpašāks, katrs ir citādāks, citas emocijas, katrā koncertā ir citi cilvēki, tā ka nevaru kādu izdalīt. Visi mani koncerti ir mana dzīve. Varbūt es pat esmu dzimusi uz skatuves. Man galvenais ir būt uz skatuves, un es nešķiroju, kurš koncerts ir labāks, sliktāks, vēl kaut kāds. Esmu grupas vadītāja jau 20 gadu un vienmēr pirms koncertiem saku saviem līdzgaitniekiem, biedriem, kolēģiem, mūziķiem – šodien kā pēdējoreiz! Jo tu nezini, kas var notikt rīt, un es tā visu laiku dzīvoju. Tas ir tāds rituāls, ko vienmēr veicam pirms koncerta, vienalga, kādā sastāvā vai deju kolektīvā “Madara”, kurā es dejoju, vai deju kolektīvā “Rotaļa,” vai “Turaidas rozē”, vai kādā citā grupā vai projektā, kur piedalos. Mēs sastājamies aplī, sadodamies rokās – tas jau notiek gadiem –, un tad es vienmēr saku – šodien kā pēdējoreiz! Un iedodam tādu enerģijas lādiņu cits citam! Tad visi arī no sirds dara, jo ir liels prieks būt uz skatuves. Tas nav nekādā saistībā ar pandēmiju. Vienmēr ir jāsadzīvo ar tiem laikiem, kādi ir. Mēs arī PSRS laikos sadzīvojām ar to.
– Ar kādām sajūtām gaidāt sestdienas koncertu Jelgavā, kā gatavojaties?
Šodien dodos uz asinsanalīzēm, tā es gatavojos. Mēs esam gatavi vienmēr – mums ir koncerts, mēs to zinām, padziedam. Jau bērnībā es zināju, ka būšu dziedātāja. Mūsu kolektīvā visi tādi ir – viņi zināja, ka būs mūziķi vai profesijā, kas saistīta ar mūziku. Katram koncertam programmu gatavojam kopā, un, kad braucam uzstāties, mums vienmēr vienā un tajā pašā laikā ir mēģinājums. Piemēram, ja pulksten 20 ir koncerts, tad mēģinājums sākas pulksten 16. Uz skatuves ir tie skaņas mēģinājumi, lai tehniski viss ir kārtībā, visu izdarām tā, lai uz skatuves justos ļoti labi. Ir jābūt formā, ir jābūt pie labas veselības. Pats galvenais – jābūt enerģiskiem, ar pozitīvu garastāvokli, lai mēs to varētu dot arī skatītājiem, klausītājiem, kas ir atnākuši uz koncertu.
– Vai varat saskaitīt, cik reizes savas karjeras laikā jau esat koncertējuši Jelgavā?
Diezgan bieži. Pat šogad maijā Jelgavā bija mākslas tirdziņš, kur arī dziedāju parkā pie kultūras nama. Noteikti uzstājos vismaz divas trīs reizes gadā, ja ne tieši Jelgavā, tad netālu. Nesen biju Rundāles novada jaunajā kultūras namā, es visu laiku esmu kaut kur, bet Jelgavā tiešām sanāk uzstāties bieži.
– Kādas jums ir asociācijas ar Jelgavu?
“Prāta vētra” un mūzikas klubs “Četri balti krekli”. Jaunībā Latvijas Lauksaimniecības universitātē nedēļu koncertējām, pa diviem koncertiem dienā, – tā bija vislabākā zāle kādreiz. Tas bija 80. gados, jaunībā. Pēc tam, 2000. gados, visa popmūzika tika iznīcināta, palika tikai lētā deju mūzika. Līdz kādam 2005. gadam viss tika iznīcināts – bija lētais pops, lētais šlāgeris, lētā deju mūzika, kur Latvijā iestrēga daudzi mūziķi. Bet tie, kas izdzīvoja, kas pastāvēja par savu vīziju, dzīvo joprojām. Viņi nepārslēdzās uz kaut ko vienkāršāku un lētāku. Viņi turēja savu buru.
– Kuras ir jūsu mīļākās dziesmas no koncerta repertuāra?
Man pa 40 gadiem ir iedziedātas 1200 dziesmas. No kura koncerta?
– Šīs sestdienas koncerta repertuāra, ko izpildīsiet Jelgavā.
Man nav kādas vienas vai divu mīļāko dziesmu. Man patīk viss koncerts, patīk būt tajā koncertā, patīk piedalīties, patīk dejot, patīk visa koncerta koncepts. Tur nav tikai dziesma. Tur ir, ko redzēt, ko dzirdēt. Galvenais, ka koncertā piedalās arī Boriss Rezņiks. Ļoti fascinējoši un ļoti īpaši, ka pats komponists ir ar mums, nevis no malas skatās. Tas ir ļoti iedvesmojoši un svarīgi.
– Vai uz koncertu būs kāds tieši jums speciāli darināts tērps?
Visiem grupas dalībniekiem ir individuāli darināti tērpi un arī, protams, Elitas Patmalnieces tērps, ir arī mūsu ideja, ai, nē, tas ir pārsteigums! Tērpi ir ļoti forši! Mums ir ieaudzināts no 80. gadiem – esam popmūziķi, mums ir popgrupa, un mēs nevaram uz skatuves iziet kaut kā vienkārši. Mēs nevaram koncertēt saplēstās biksēs vai vienkārši blūzē. Mums ir popgrupa, ir jāietur tas stils. Es sevi uzskatu par neprognozējamu, man nepatīk tādi prognozējami cilvēki, un ir skaidrs viss, kas tur būs, – viss pareizi un kārtīgi. Man vairāk patīk improvizācija, un “Eolika” arī tāda ir. Tas nav tā – ļaujies iedvesmai, tas ir profesionālisms. Tagad vienīgā atšķirība, ka visiem uz koncertu ir jāierodas maskās, visiem būs mutes ciet, tā jocīgi, bet neko darīt, karš ir karš.
– Tomēr labi, ka koncerts vispār notiks!
Protams, bet cilvēki jau baidīsies nākt, nav jau arī tā, ka visi tagad ir ļoti priecīgi. Cilvēks baidās, es arī baidos kaut kur doties, labāk pa mājām kaut ko padaru un dārzā, lai tikai lieki neietu nekur. Un iesaku tā darīt arī citiem.
– Jums 7. janvārī būs liela jubileja. Lai gan valstī izsludinātā ārkārtējā situācija vēl nebūs beigusies, vai plānojat to atzīmēt?
Ārkārtēja situācija ir tad, kad ir “lokdauns”. Kad tevi vispār nelaiž no mājas ārā un desmitos jābūt mājās. Es uzskatu, ka šī nav nekāda baigi ārkārtēja situācija. Cilvēki, piemēram, satraucas, ka viņi netiks veikalos, ka tās ir šausmas, kas tagad būs. Mani tas vispār neuztrauc. Vistrakāk ir skolās, mans audžudēls tagad “Zoom” mācās solfedžo. Arī čells jāmācās “Zoom”. Mēs ar vīru maksājam valstij nodokļus, lai mūsu bērniem būtu izglītība, bet nu tas ir briesmīgi. Ja netiek ārā no mājas, pie ārstiem, ja netiek vispār nekur, tad ir ārkārtējā situācija. Savu dzimšanas dienu, ja varēs svinēt, svinēšu, nevarēs – nesvinēšu. 60 procenti apmeklētāju zālē drīkst būt, tie, kuri ļoti ciena, vienmēr atnāk. Man ir žēl, ka atkal nevar dejot tautas dejas, pārējais pārdzīvojams.
– Kādi jauni projekti gaidāmi, varbūt kāda dziesma?
Decembrī man iznāks otrā grāmata un nošu grāmata, būs jauni projekti gan dejošanā, gan mūzikā, vairāk tie būs saistīti ar folkloru. Būs jaunas dziesmas, kas nekad nav dzirdētas un nekur vēl nav skanējušas. Viss notiek.
– Pastāstiet vairāk par jauno grāmatu! Tā būs par jūsu profesionālo ceļu?
Man jau ir iznākusi viena grāmata – 2012. gadā. Ja ļoti interesē, vajag izlasīt un tad varēs saprast, kas būs nākamajā. Tie, kuri ir izlasījuši pirmo, gaida arī otro grāmatu. Cilvēki, kas seko manai daiļradei, manam radošajam procesam, tie, kuri lasa soctīklus un skatās, ko es daru, zina, kas būs grāmatā.
– Tātad otrā grāmata būs pirmās turpinājums?
Otrā grāmata būs par pēdējiem desmit gadiem, kas ar mani ir noticis.
– Ko novēlat Jelgavas koncerta apmeklētājiem?
Malači, ka nebaidīsies un nāks uz koncertu, jo ir vakcinēti un veseli! Novēlu veselību un veiksmi, tas ir arī pašlaik galvenais.
Koncertā skanēs “Eolikas” populārākās dziesmas (un ne tikai) un uz skatuves, kā allaž, kāps nemainīgais četrinieks – Olga Rajecka, Ilona Stepanova, Dainis Dobelnieks un Viktors Zemgals. Jubilejas koncertos piedalīsies arī saksofonista Zinta Žvarta vadītais pūtēju ansamblis un instrumentālā grupa Jāņa Miltiņa vadībā.
Grupu “Eolika” dibināja Boriss Rezņiks 60. gadu vidū, vispopulārākais tās sastāvs ir 80. gadu pirmajā pusē tapušais kvartets: Viktors Zemgals, Dainis Dobelnieks, jaunā Olga Rajecka, kura nomainīja iepriekšējo dziedātāju Ilonu Bāliņu, un Ilona Stepanova. Turpmākos piecus gadus “Eolika” bija viena no populārākajām Latvijas grupām. Šajā laikā tapa tās lielākie hiti – “Zemeņu lauks”, “Pasaule, pasaulīt”, “Āgenskalna tirgus rīts” u.c. Savas pastāvēšanas laikā kvartets sniedzis vairāk nekā 4000 koncertu.
