Ciemojoties pie orhideju kolekcionāra Egona Tones, pārsteidz ne tikai krāšņos toņos ziedoši falenopši un skaisto puķu dzimtas reti eksemplāri.
Ciemojoties pie orhideju kolekcionāra Egona Tones, pārsteidz ne tikai krāšņos toņos ziedoši falenopši un skaisto puķu dzimtas reti eksemplāri.
Logiem bagātākajā telpā, kur čurkst saimnieku veidots strauts un rāmi dūc cēlo orhideju apgaismotājas spuldzes, zaļajā rotā labi jūtas arī Vjetnamas kokvardes, sarkanausu bruņurupuči, Madagaskaras gekonu tēviņš, zivis akvārijā un milzīgs pūkains zirneklis.Mātīte gan ir bailīgāka, un viņas drošsirdīgākais solis šajās mājās varbūt bijis uz radiatoru malas sadēt oliņu kolonijas, tomēr ikvienam apskatniekam, kaut mirkli ielūkojoties šajā pasaulē, kļūst skaidrs – viss tropiskais te pat ļoti dabiski sadzīvo. Kad “Ziņas” viesojas Dobeles rajona Apguldē pie aptuveni 350 orhideju dzimtas pārstāvju kolekcionāra, saimnieks E.Tone ar kundzi Ilzi pirmkārt izrāda skaisti ziedošos falenopšus. Lai gan ziemu puķēm nākas aizvadīt lielā saspiestībā, tās jūtas labi. Ūdens tērce mitrina gaisu, tiek nodrošināts arī nepieciešamais siltums, bet gaismas prasīgākās un retākās orhidejas gozējas pie loga. Sešus septiņus gadus vecs, dabiski apaudzis šajā vidē labi iederas ābeles stumbrs, kura miza vietumis slēpjas zem orhideju sakņu piesūcekņiem.
Ar orhidejām “saslimst”
Orhideju audzētāju kaisle aizvien paplašināt kolekciju esot gluži dabiska. Ja tiekot pie viena eksemplāra, drīz vien parādoties nākamais. Viss esot pavisam vienkārši. Ja uzdāvināto vai nopirkto orhideju izdodas saglabāt dzīvotspējīgu un pat vēlreiz uzziedināt, tās īpašnieks parasti iegādājas kādu literatūru, aizraujas ar šo augu, un tad tā lieta aiziet. Tā bija arī ar E.Toni, kad tālajā 1979. gadā viņš tika pie pirmās orhidejas.
“Nav tādas puķes, ko sauktu par orhideju,” daudzkārt lekcijās un kolekcijas apskatniekiem teikto atkārto E.Tone – tas esot tas pats, kas nostāties zem rožu dzimtas pārstāves ābeles un sacīt, ka sēž zem rozes. Atšķirība ir tā, ka rožu dzimtā rozes ir, bet orhideju grupā nevienam īpatnim nav dots tāds vārds. Ir falenopši, katlejas, cimbīdijas un vēl ap 30 tūkstošu šīs dzimtas sugu, bet nevienai nav tās nosaukuma, kas cēlies no grieķu valodas vārda “orhis”. Mūsu mēlē tas nozīmējot vīriešu reproduktīvo orgānu, bet vienu no 32 mūsu valstī augošajām orhidejām – dzegužpuķi – Kurzemē pat saucot par dzegužpautiem. E.Tones kolekcijā viena no unikālākajām orhidejām ir puķe, kuras nektārs satur narkotiskas vielas. “Protams, to daudzums ir tik niecīgs, ka pietiek vien kukaiņiem un mazajiem kolibri, bet kāds zinātnieks reiz teica, ka studenti, nejauši to padzirdējuši, botāniskajā dārzā izrakuši visu kolekciju,” smej Tones kungs. Vairākus retumus, tostarp gongoru, viņš atvedis no Kordiljeru kalniem. Dabā ļoti izteiksmīgi vērojams, cik unikāli veidots šo skaisto puķu zieds – nektārs tajā izvietojies uz tāda kā pieša, kukainis tikai pa vienu ceļu var aizlīst pēc kāruma, tad, sadzēries reibinošo nektāru, lielā labsajūtā krīt, bet šajā brīdī īstajā vietā nobirst putekšņi, apaugļojot ziedu.
Puķe pircēju pievilināšanai
Podi orhidejām nav tīkamākā dzīves telpa. Pēc E.Tones teiktā, plastmasas toveros puķi dēsta tikai audzētāju ērtību labad – viegli novietot jebkurā vietā. Taču līdz ar to arī virkne slikto īpašību, jo podos augu viegli pārlaistīt. Orhideju saknēm nav lielāka ļaunuma par lieko mitrumu, tāpēc kolekcionārs ikkatram pat viena eksemplāra īpašniekam pēc auga iegādes iesaka caurspīdīgajā plastmasas podiņā ar karstu vai asu priekšmetu izdurt vismaz četrus caurumus. Tas nodrošinās papildu gaisa apmaiņu, jo skābeklis puķes saknēm nepieciešams vairāk nekā ūdens.
“Orhideja var augt visur, ka tikai irdens un inerts materiāls, lai saknes turētos,” uzsver Egons. Vissliktākais, ko var nodarīt retajai puķei, to iestādīt veikalos nopērkamajā it kā speciālajā orhideju substrātā. “Tā ir vienkārša kūdra! Šis materiāls labi uzsūc mitrumu un to ilgstoši notur, tādējādi saknes tiek nopūdētas,” skaidro kolekcionārs, kas orhidejas audzē jau teju trīsdesmit gadu. Viņš novērojis, ka puķes nosaukumu nereti izmanto kā reklāmas triku, lai pievilinātu pircējus. Ražotāji piedāvā gan orhideju augsni, gan tām domātus podus, mēslojumu un virkni citu lietu ar “piekabinātu” orhidejas vārdu. Taču par četriem latiem nopērkamā ārzemēs sajauktā mēslošanas līdzekļa sastāvs gandrīz tāds pat kā Dobelē ražotajam “Vito”. Ja arī no mēslojuma puķe neaizies bojā, traki, ja nopērk it kā orhidejām domātu māla podu. Tam nav tik ļoti nepieciešamo caurumu (gaisa piekļuves nodrošināšanai), tovera vidū izveidots vien neliels paaugstinājums. Lai arī tropu augs, orhidejām lielākais kaitnieks – pārāk daudz mitruma. Tāpēc tās saknes no dabas veidotas kā sūkļi – pēc lielajām lietusgāzēm tās uzkrāj ūdeni un kādu laiku no tā pārtiek.
Līdz ar siltā gadalaika sākumu daudzie orhideju dzimtas pārstāvji “dodas” dārzā. Kāda labi jūtas, iekārta ābelē, citai tīkamāks siltumnīcas klimats. Taču arī ziemā eksotisko puķu skaistumu ļauts izbaudīt ik dienas, jo orhidejas, ja labi koptas, vairākas reizes gadā savu saimnieku pārsteidz ar ziediem. Ir arī tādas, kas krāšņumu izrāda visu gadu. E.Tone pēc temperatūras prasīguma orhidejas šķiro trīs grupās – vienas labi sadzīvo mākslīgi apsildāmā istabā, citām, lai uzziedētu, kādu laiku vajadzīga piecu septiņu grādu temperatūra, bet citas apmierināti jūtas vienā vidē ar cilvēkiem.
* * *
Šis ir tikai neliels ieskats orhideju kolekcionāra dzīvesveidā. Kādā no nākamajiem “Ziņu” numuriem sniegsim praktiskus padomus, ko E.Tone iesaka ievērot ikvienam šo skaisto ziedu mīļotājam un kopējam. Ja ko vēlaties jautāt orhideju audzētājam, Tones kungs labprāt atbildēs pa tālruni 26411428.
