Līdz ar jaunās Ozolnieku vidusskolas ēkas atklāšanu Latvijā sākās jaunas vēsmas. Laiks no 1986. līdz 1991. gadam tiek dēvēts par trešo atmodu.
Atmodas atspulgi skolotājas Valdas Ozoliņas atmiņās: “Tuvojoties 1988. gada 18. novembrim, varu droši teikt, ka ne tikai man, bet vairākiem Ozolnieku skolas skolotājiem, darbiniekiem, tāpat arī daudziem vecākiem un bērniem bija liela vēlme ieraudzīt sarkanbaltsarkano karogu arī mūsu skolā un skaisti atzīmēt Latvijas 70. dzimšanas dienu. Ksenija Paģe uzzīmēja plakātu, Vēsma Veckāgana ar vidusskolēniem sagatavoja dziesmu un dzejas uzvedumu, kuru tolaik sauca par montāžu. Labrenču ģimene uzticēja savu Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Skolotājs Andris Presis vestibilā sakārtoja mūzikas aparatūru izvēlēto dziesmu atskaņošanai. Es un mana audzināmā 3.a klase 18. novembra rītā skolā ieradāmies pirmie, aši ieņēmām vietas uz pakāpieniem, aizdedzām svecītes katram bērnam rokās. Aizmugurē plakāts, skanēja klusa mūzika, centrālais notikums – karogs – vestibila labajā pusē. Nāca lielie, nāca mazie, attieksme bija ļoti dažāda. Tad divās maiņās gājām zālē, kur sapulcējušos uzrunāja skolotāja Biruta Bertulsone – koncentrēti, dažos teikumos, atbilstoši skolēnu vecumam izstāstīja galvenos notikumus Latvijā pēdējo 70 gadu laikā. Tad Vēsmas sagatavotais priekšnesums. Jāsaka gan, ka mazie visu redzēja un dzirdēja, bet vai visu izprata? Taču lielie runātāji pārliecināja, ka izprot šī brīža svarīgumu. Guntra Drozdova pie klavierēm mūs ievadīja Latvijas himnas dziedāšanā. Un himna skanēja! Daudziem bērniem to bija iemācījuši vai nu vecāki, vai skolotāji.”
Sirdsdarbs – patriotiskā audzināšana
Skolotāja Vladislava Stafecka sirdsdarbs skolēnu patriotiskajā audzināšanā varēja īstenoties tikai pēc Latvijas neatkarības iegūšanas 1990. gadā. “Visos laikos kā nemainīga vērtība pastāvējušas sirdsapziņa, dzīves gudrība un vēlme ziedoties tautas labā. Šo nemainīgo vērtību kopumu esmu saskatījusi Ozolnieku vidusskolas skolotājā Vladislavā Stafeckī, kurš, nežēlodams spēkus un negaidīdams atalgojumu, pašaizliedzīgi strādā ar to jaunatnes daļu, kas sevi dēvē par jaunsargiem,” teikts Gunas Ošas rakstā “Nevajag brēkt, vajag rīkoties!” “Jelgavas Laikrakstā” (23.07.1998.).
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas V.Stafeckis bija iniciators un organizētājs valsts karoga un skolas telpu iesvētīšanai. Kā galveno uzdevumu skolotājs redzēja jauniešu nacionāli patriotisko audzināšanu, uzskatot to par vienu no galvenajiem virzieniem skolēna personības veidošanā. Viņš uzsvēra, cik ļoti svarīga ir katra – gan maza, gan pieauguša – cilvēka attieksme pret savu valsti Latviju. Ar nenogurstošu atdevi pedagoga darbam Ozolnieku vidusskolā V.Stafeckim izdevās īstenot savu dzīves mērķi – veidot jauniešus kā sabiedriski aktīvas, valsts norisēs ieinteresētas personības, kuras jūt atbildību par Latviju, tās neatkarību, drošību, izaugsmi un pagātnes labākā mantojuma saglabāšanu. (skat. Virtuālā enciklopēdija “Latvijas ļaudis”) Šo mērķi skolotājam izdevās sasniegt arī tāpēc, ka viņš pats bija šāda personība.
V.Stafeckis aktīvi darbojās Latvijas Zemessardzē. Viņš bija viens no pirmajiem zemessargiem Ozolnieku pagastā. Apbalvots ar 52. Jelgavas Zemessardzes bataljona Goda zīmi un Atzinības rakstiem par sekmīgu darbību Zemessardzes rindās.
Darbojoties Latvijas Nacionālo karavīru biedrībā un Latvijas Brīvības cīnītāju palīdzības fondā, palīdzēja sameklēt dažus vēl dzīvos Latvijas brīvības cīnītājus. Piedalījās piecu Balto krustu uzstādīšanā vietās, kur atdusas Otrajā pasaules karā kritušie latviešu karavīri. Saņēma Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi.
Viena no pirmajām Latvijā
1993. gada 25. martā Ozolnieku vidusskolā tika nodibināta viena no pirmajām jaunsargu organizācijām Latvijā. Tās dibinātājs un jaunsargu kustības organizētājs bija Vladislavs Stafeckis – skolotājs ar vairāk nekā 50 gadu praksi, no kuriem 36 nostrādāti Ozolnieku skolā. Tika organizētas jaunsargu vasaras mācību nometnes. Pirmās trīs Jelgavas novada jaunsargu nometnes notika Ozolnieku vidusskolā. Pirmajā nometnē 1993. gadā no 17 dalībniekiem 13 bija Ozolnieku jaunsargi. Tā lika pamatus jaunsargu kustībai Jelgavas rajonā. Otrajā (1994. gadā) un trešajā (1995. gadā) nometnē no 57 dalībniekiem gandrīz puse bija mājinieki. Veidojās tradīcijas – nometņu atklāšanā un slēgšanā piedalījās ne tikai jaunsargi, bet arī vecāki un sabiedrības pārstāvji, bija priekšnesumi. Nometnes noslēgumā pēc jaunsargu svinīgā zvēresta nodošanas dalībniekiem pasniedza ziedus, balvas, piešķīra jaunsargu pakāpes, vadoties pēc darba rezultātiem. Pasniedzēji, instruktori un dalībnieki saņēma piemiņas medaļas. Nometnes atklāja un slēdza Jelgavas 52. Zemessardzes bataljona komandieris pulkvežleitnants Ildefons Jasens. Jaunsargu organizācijas pirmajos darbības gados visaktīvākie jaunsargi bija Armands Valters, Rolands Vācers, Kristīne Liepa, Guntis Konovs, Ilze Žeivote, Ilgvars Skadiņš, Rūta Duntava, Kaspars Žeivots, Gints Stašuls, Uldis Genis, Zane Žukovska, Ella Adrianova, Ilze Kapele, Laura Zīverte. 1995. gadā skolu beidza pirmie jaunsargi.
Sakarā ar jaunsargu organizācijas aktīvo darbu Ozolnieku skolā jau 1994. gadā notika pirmās sarunas ar Zemessardzes majoru Egbertu Imantu par Aizkraukles skolas militārajai klasei līdzīgas klases atvēršanu Ozolnieku vidusskolā. Taču sarunas ieilga, jo skolā notika vadības maiņa. Šis priekšlikums tika iesniegts arī Aizsardzības ministrijā. Pēc vairākām sarunu reizēm un divu aizsardzības ministru vizītēm skolā (Ģirts Valdis Kristovskis, Tālavs Jundzis) tika panākta vienošanās par jauna mācību priekšmeta “Valsts aizsardzības mācība” ieviešanu Ozolnieku vidusskolā.
Šis laiks bija izšķirošs arī Ozolnieku vidusskolas pastāvēšanai, jo, mainoties skolas direktoriem (Regīna Jurjāne 1987.–1989.; Pēteris Kruglaužs 1990.–1993.; Andris Presis 1993.–1994.) un skolā ienākot pārprastai demokrātijai, samazinājās vidusskolēnu skaits un bija samērā liela kadru mainība. Tā 1997. gada pavasarī vidusskolas 8. izlaidumā bija tikai divi absolventi.
1995. gadā skolas vadība tika uzticēta Vairai Mocebekerei. “Uz Ozolniekiem atnācu, jo par skolu biju daudz laba dzirdējusi un man ļoti patīk tās atrašanās vieta. Sāku strādāt par sākumskolas skolotāju, drīz vien toreizējais direktors Pēteris Kruglaužs piedāvāja kļūt par sākumskolas mācību pārzini. Biju jauna, enerģijas pilna un piekritu. 1994. gadā veselības problēmu dēļ no skolas aizgāja direktors Andris Presis, kurš bija arī brīnišķīgs skolotājs – fanātiķis informātikā un fizikā. Nākamajā gadā man uzticēja vadīt skolu. Tas bija grūts laiks, jo daudzi pedagogi no izglītības iestādēm pārgāja strādāt privātbiznesā, līdz ar to arī skolēni brauca mācīties uz pilsētu. Mums bija jādomā, kā viņus piesaistīt un darīt dzīvi skolā interesantāku,” atceras direktore (“Ozolnieku Avīze” 2006., Nr. 9). V.Mocebekere skolu vadīja līdz 2008. gada vasarai.
Profesionāli orientēta programma
1995. gada 1. septembrī sākās profesionāli orientētās valsts aizsardzības programmas apguve. Mācīties gribētāji sabrauca gan no Zemgales, gan Kurzemes. Sākās pozitīvu pārmaiņu laiks – nostabilizējās pedagogu kolektīvs; pieaugot vidusskolēnu skaitam, no 1998. gada tika izveidotas paralēlklases. “1998. gada jūnijā Ozolnieku vidusskolā aizsardzības klasi absolvēja divas meitenes un seši zēni, kas papildus vidusskolas programmai bija apguvuši sakaru mācību, valsts aizsardzības mācību, datortehniku, lietvedību. Šiem jauniešiem pēc skolas beigšanas ir vairākas iespējas. Viņi var ārpus konkursa iestāties Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, gan strādāt par grāmatvedi, gan, protams, startēt jebkurā Latvijas augstskolā. Cilvēks, kas mācījies šajā klasē, savu dzīvi saistīs ar valsti,” bija pārliecināts V.Stafeckis (“Jelgavas Laikraksts” 23.07.1998.).
1999. gadā darba vizītē Ozolnieku pagasta padomē un vidusskolā ieradās aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis. “Raksturojot Ozolnieku vidusskolu, Ģ.V.Kristovskis atzina, ka tik izteikta militāra ievirze (kazarmu režīms, jundas) citur Latvijā neesot. Ozolniekos nevarot runāt par Jaunsardzi, kas ir militārās izglītības priekšpostenis aptuveni 6000 jauniešu pie Zemessardzes vienībām. Pēc būtības te mācoties kursanti. Šādi apsvērumi likšot noskaidrot skolas statusu, audzēkņu tālākās izglītības un militārās karjeras iespējas, kā arī tiešos un netiešos rezultātus, nepiemirstot, “cik tas viss maksā”” (“Ozolnieku Avīze” 1999., Nr. 8).
Profesionāli orientētajai valsts programmai (1995.–2002.) bija pieci izlaidumi, to absolvēja 64 audzēkņi. Pēc valsts pasūtījuma 2000. gadā sākās profesionāli orientētās robežsargu apmācības programmas apguve, kuru divos izlaidumos absolvēja 26 audzēkņi.
Audzēkņi dzīvoja dienesta viesnīcā skolas vecajā ēkā pusmilitārā režīmā. Viņi visi bija jaunsargi. Katru gadu notika ziemas un vasaras nometnes, ziemas un vasaras pārgājieni. Skolotāja V.Stafecka vadībā jaunsargi regulāri piedalījās dažādās sabiedriskajās aktivitātēs, iepazīstot dzimto zemi, papildinot zināšanas vēsturē – varoņu kapu un Balto krustu apkopšanā, piemiņas pasākumos pie Ozolnieku apkārtnes pieminekļiem un Baltajiem krustiem, Jelgavas Svētbirzē, pie Lāčplēša pieminekļa, pieminekļa atklāšanā Zālītē. Regulāri tika apmeklētas Ziemassvētku kauju vietas un pieminekļi Džūkstē, pie “Dirbām”, pie “Rumbām”, Brāļu kapi Rīgā, Mores kauju vietas, pirmā Latvijas armijas virspavēlnieka Oskara Kalpaka atceres pasākumi “Airītēs”. Jaunsargi piedalījās Brāļu kapu iekārtošanā Lestenē, kā arī latviešu karavīru pārapbedīšanas pasākumos Lestenes ansamblī. Viņi piedalījās Barikāžu dienu atceres pasākumos, arī ar zīmējumiem un atmiņu pierakstiem barikādēm veltītajos konkursos, akcijā “Ozolu vainags apkārt Latvijai”. Kopā ar Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadetiem Ozolnieku jaunsargi bijuši vairākkārt svētbrīdī pie kritušo karavīru pieminekļa “Vareļos”, svinīgajā jundā pie melnās kafijas, divus gadus 10 dienu vasaras mācību nometnēs Ādažos. Nav iespējams uzskaitīt visus pasākumus, kuru aktīvi dalībnieki viņi bijuši. Vienmēr ar viņiem kopā bija arī Vladislavs Stafeckis, ļoti bieži piebiedrojās arī zemessargi Leons Lecis un Jānis Melnis.
Katru gadu svinīgi tika atzīmēta jaunsargu organizācijas dzimšanas diena. Gatavojoties Ozolnieku vidusskolas jaunsargu organizācijas 20. gadadienai 2013. gadā, bijušie jaunsargi tika aicināti rakstīt atmiņas, atbildot uz konkrētiem jautājumiem. Atsaucās Ilze Žeivote, Zane Žukovska, Guna Grīnberga, Viktorija Valdmane, Svetlana Āboliņa (Luceviča), Rita Stauga (Tamariņa), Oskars Kondrāts, Elīna Dumpe, Valters Krūmiņš. No daudziem citiem tika saņemtas vēstules (no Grieķijas, Īrijas, Anglijas, Dānijas un tepat – no Latvijas), kurās tika pausts prieks par šādu pasākumu un izteikta nožēla, ka dažādu apstākļu dēļ ierasties nevarēs.
Dalās pozitīvajās atmiņās
Tās ir ļoti pozitīvas atmiņas, kurās īpaši izcelts ieguvums dzīvei – fiziskā sagatavotība, patriotisms, patstāvība, spēja strādāt komandā, attieksme pret cilvēkiem, prasme ātri pieņemt lēmumus nestandarta situācijās un prasme sniegt pirmo medicīnisko palīdzību, uz mūžu iegūtie draugi, turpmākās izglītības izvēle un tagadējās darba vietas. Lūk, ieskats dažās atmiņās.
Zane Žukovska, kura ļoti aktīvi darbojās jaunsargu pulciņā, bet vidusskolā mācījās vispārizglītojošajā, nevis profesionāli orientētajā valsts aizsardzības programmas klasē: “Mans jaunsarga laiks sākās līdz ar skolotāja Stafecka satikšanu. Viņš bija ļoti īpašs cilvēks, un mēs, jaunsargu meitenes, viņam ļoti pieķērāmies. Bija laiks, kad mēs, šķiet, katru starpbrīdi pavadījām skolotāja kabinetā. Daudz runājām, bet bija arī praktiski veicami darbi. Mums katrai bija rūtiņu klade, kurā pārrakstījām visu, ko mums vajadzētu zināt. No skolai atsūtītajām formām pāršuvām sev svārkus, tikām arī pie žaketītēm. Kādu laiku tādas staigājām pa skolu, jo jauniegūtā forma šķita tik īpaša! Jaunsargu mācībās apguvām ierindas mācības pamatus, pirmās palīdzības sniegšanu, dažādas militārās prasmes. Es jaunsargu pasākumos bieži uzstājos ar deklamācijām. Vai kaut kas no tā, ko apguvu jaunsargos, man ir noderējis turpmāk? Kalašņikovu rokās neesmu turējusi, dzeju publiski arī pārāk bieži nerunāju. Bet ir divi pasākumi, kurus es regulāri apmeklēju kopš saviem jaunsargu laikiem – 16. marta gājiens Rīgā un Ziemassvētku kauju atceres pasākums Ložmetējkalnā. Tādēļ domāju, ka mans ieguvums drīzāk ir garīgs. Viss, ko es tolaik piedzīvoju, redzēju, dzirdēju un sapratu, ir veidojis manu pārliecību par pasaules kārtību un manu vietu tajā.”
Oskars Kondrāts: “Pēc valsts aizsardzības klases beigšanas brīvprātīgi pieteicos karadienestam Valsts bruņotajos spēkos, pēc tam paliku virsdienestā. Esmu piedalījies vairākās starptautiskās miera uzturēšanas misijās. Lai gan strādāju ar militāro jomu nesaistītā profesijā, šo Jaunsardzes kustībā pavadīto laiku uzskatu par ieguvumu turpmākajai dzīvei.”
Rita Stauga (Tamariņa): “Jaunsargu nodarbības gaidīju ar nepacietību, jo katrā uzzināju ko jaunu un visas bija aizraujošas. Visspilgtāk atceros nakts trauksmes dienesta viesnīcā un dalību nometnēs. Mācoties valsts aizsardzības klasē, kolektīvs bija ļoti saliedēts, jo mēs visu laiku pavadījām kopā. Mēs kopā modāmies, kopā mācījāmies, kopā atpūtāmies, kopā darījām blēņas, kopā vakariņojām un kopā devāmies pie miera. Dienas režīma ievērošana mums grūtības nesagādāja, jo bijām daudzmaz disciplinēti. Tikai tagad saprotu, cik lielu atbildību bija uzņēmušies mūsu instruktori un dienesta viesnīcas audzinātāji, jo bijām taču nepilngadīgi.”
Guna Grīnberga: “Visspilgtāk atmiņā palikušas nodarbības ar rācijām un ieročiem, sporta nodarbības divas reizes dienā. Dienesta viesnīcā patika kolektīvā mācīšanās un laika pavadīšana. Sadzīvojām draudzīgi, kopīgi risinājām problēmas, ja tādas parādījās. Man patika, ka bija skaidri noteikumi un stingrs dienas režīms.”
Valters Krūmiņš: “Robežsargu apmācības klasi izvēlējos tāpēc, ka gribēju apgūt ko vairāk nekā tikai vidējo izglītību. Pēc tam mācījos Rēzeknes Robežsargu skolā, Latvijas Jūras akadēmijā, Juridiskajā koledžā.”
Ar īpašu cieņu un mīlestību valsts aizsardzības klases 2000. gada absolventi atceras un piemin savu klases audzinātāju vēstures skolotāju Ainu Ezergaili, kura turpmākajos gados kādu laiku bijusi arī audzinātāja dienesta viesnīcā. Svetlana Āboliņa (Luceviča): “Klases audzinātāja Aina Ezergaile mums tiešām bija kā otra mamma, kas par mums rūpējās un aizstāvēja mūs. Mēs visi viņu ļoti mīlam.” Pati skolotāja savās 2013. gadā rakstītajās atmiņās saka tā: “Kad sāku strādāt Ozolnieku vidusskolā, man tika piedāvāts audzināt valsts aizsardzības klasi, kuru citi neuzņēmās audzināt. Vēl tagad viņi ir mani mīļie bērni, ar kuriem sistemātiski tiekamies klases salidojumos. Varu lepoties ar viņu stāju, pieklājību un mīļumu pret mani.”
Un atkal jāsaka – visa tā varēja nebūt, ja Ozolnieku skolā nestrādātu Vladislavs Stafeckis. Viņš bija tik spēcīga personība, ka atteicās no 1999. gadā piešķirtās Triju Zvaigžņu ordeņa 1. pakāpes Goda zīmes, savā atteikuma vēstulē rakstot, ka būtu ordeņa cienīgs (“Diena” 1999. gada 17. novembrī).
