Ozolniekos blakus vidusskolai top motosporta muzejs, kura vadītājs ir pazīstamais motobraucējs Alberts Zamockis.
Ozolniekos blakus vidusskolai top motosporta muzejs, kura vadītājs ir pazīstamais motobraucējs Alberts Zamockis.
“Ķēriens uz dzelžiem man ir no mazotnes, citādi es taču būtu uzgājis gaisā,” par pēckara bērnību Kurzemē Imulas krastos pie vecās frontes līnijas stāsta Alfrēds Zamockis. Tolaik ieroču un munīcijas visapkārt bijis vairāk nekā pīļu mēslu. Meža malā, aitas ganot, viņš ārdījis šaujamos, un ir Dievam pateicīgs, ka tas nav beidzies ar saspridzināšanos. Māte pārdevusi “gotēnu”, un astoņpadsmit gadu vecumā nopircis motociklu “Kovrovec”. Cilindru tilpums tikai 175 kubikcentimetri, taču tieši ar šo braucamo sākās viņa sporta karjera. “Māte bija ļoti lādzīga, un es to “moci” izkaucu. Māsas jau bija aizgājušas lielajā dzīvē, un man kā pastarītim tika iedots vairāk. Māti gan vajadzēja vadāt dažādās darīšanās. Motocikls bija labs tā laika transporta līdzeklis. Vēl agrā jaunībā man daudz devis kolhoza darbnīcu vadītājs, vecais Ulmaņlaiku meistars Alberts Šteinbergs iemācīja precīzi izkalt vītni un darboties ar dzelžiem,” atceras motosporta veterāns.
Ātrie apļi
Pirms armijas Kurzemē iznāca piedalīties dažos veiklības braucienos. Lielākās motosporta sacensībās A.Zamockis sāka startēt, dienējot padomju armijā Baltkrievijā no Grodņas netālajā Volkoviskas pilsētiņā. Toreiz viņš brauca spīdvejā – ātruma sacensībās gan pa ledus, gan arī cieta seguma apli. Vēlāk šo, kā A.Zamockis saka, smalko, inteliģento motosporta virzienu Latvijā attīstīja daugavpilieši, bet tolaik tā bija vēl pavisam jauna lieta. “Es biju pirmais puisis sādžā, neviens mani nevarēja vinnēt,” atceroties karavīru mačus Baltkrievijā, stāsta pieredzējušais braucējs. Vietējie motosporta organizatori labi sapratušies ar karaspēka daļas komandieriem, tādēļ kareivis teicamnieks Zamockis vienmēr, kad vajadzēja, atbrīvots uz sacensībām, un neviens nav pūlējies pieķert viņa brīvsoļus, kas pār armijas daļas sētu cauri mežiņam veduši uz motoklubu. Vienīgi dienesta beigas bija bēdīgas. Piebraucot jaunu motociklu, Alfrēds nokļuva satiksmes negadījumā, ko izraisīja piedzēries kravas automašīnas šoferis. Lauztās kājas dēļ turpmākos trīs gadus no motosporta viņš bija prom.
“Braukt gribējās kā trakam. Galvenokārt motosporta dēļ, māsas un švāģera pierunāts, atnācu dzīvot uz Jelgavu un drīz vien atradu ceļu uz Ozolnieku klubu,” stāsta A.Zamockis.
Klubu bija izveidojis melioratoru uzņēmuma PMK 13 Celtniecības daļas vadītājs Arvīds Siliņš. Labs organizators, kas saviem sportistiem centās sagādāt visu. Naudu varēja dabūt no melioratoriem. Ozolnieku klubā trenējās arī Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas studenti, kas bija iesākuši sportot dzimtajās vietās, bet, atbraucot studēt uz Jelgavu, gribēja to turpināt.
Motocikls maisā
“Tiem, kas bija atnākuši ar nopietniem nodomiem, sacīkšu “močus” deva klubs. Es gan bieži to esmu dabūjis maisā – izjauktu pa daļām. Zini, kas par joku! Kad vēlāk iedeva arī jaunus motociklus, nerimos pirms tos nebiju galīgi izjaucis un tad kā labi notrītu “pucnazi” sataisījis. Tolaik sportisti ieviesa visādus tehniskus jauninājumus, līdz kuriem ražotāji vēl nebija aizdomājušies,” A.Zamockis raksturo padomju laika tehniku. “Ar mūsdienu skatu raugoties, liekas, varbūt vajadzēja vairāk strādāt ar sevi – uzlabot fizisko formu, lēkt pa batutu. Mēs pat tolaik nezinājām, ka tāds motosportistiem kustību koordinācijas un līdzsvara izjūtas trenēšanai būtu ļoti vajadzīgs. Vienīgi spēlējām galda tenisu un boksējāmies. Tas ir noderīgi reakcijas trenēšanai,” piebilst motosportists.
Pēc Arvīda Siliņa pāragrās aiziešanas mūžībā Ozolnieku Motokluba vadību uzņēmās A.Zamockis. Kādu laiku viņš vēl startēja, taču pēc traumas 1979. gada 13. maijā Bauskā Mūsas trasē kļuva tikai par kluba vadītāju un arī beidzot kopā ar savu līdzjutēju Gaidu iebrauca laulības ostā. Vēl Traumatoloģijas institūtā, pēc operācijas nekustīgi guļot gultā, Fredim ienākusi prātā ideja, ka vajadzētu sagādāt lielo satiksmes autobusu.
Pašiem sava republika
Tolaik Latvijā bija pazīstami ungāru ikarusi, kur pietika vietas gan motociklu novietošanai, gan sportistiem. Līdz tam visbiežāk uz sacensībām brauca ar divām automašīnām – vienā paši, otrā – tehnika.
“Ikaruss” klubam nokalpoja divpadsmit gadu. Ar to izbraukāta Krievija, Austrumeiropas, Rietumeiropas valstis. Taču līdz ar atmodu un meliorācijas pagrimumu klubs iznīka. Kādu brīdi tā motosportisti centās pelnīt, tirgojoties ar lietotām auto riepām, rezerves daļām un pat balsinot kūtis. Tomēr ar šo naudu bija par maz, lai izdzīvotu.
Taču mīlestība uz tehniku Fredim nav gājusi mazumā, un nu jau viņš saka, ka “vecie moči pie viņa paši nāk”. Latvijā zina topošo Ozolnieku motosporta muzeju un Alfrēdu Zamocki.
Viņa muzejam domātajā kolekcijā patlaban ir divpadsmit, pēc nedēļas būšot trīspadsmit, bet vēl pēc divām – četrpadsmit motociklu. Par katru modeli viņam ir ko stāstīt. Ar pirmo numuru ir padomju ražojums KTM. Ar šo marku trīs reizes izcīnīts pasaules čempiona tituls. Vēl ir austrumvācu, rietumvācu, zviedru, čehu, britu tehnika. Visi ir “pie dziesmas” – tātad darba kārtībā. Vecie motocikli šķiet smagnējāki. “Agrāk atraušanās no zemes par divdesmit centimetriem izraisīja publikas ovācijas. Tagad viens otrs lec arī četru metru augstumā,” stāsta un salīdzina topošā muzeja vadītājs. Tas tiks atvērts pavasarī, kad sirdis pukst straujāk un gribas traukties vējam līdzi.
***
Viedokļi
Arvīds Šteinbergs, zemnieku saimniecības “Dailes” īpašnieks:
Alfrēds Zamockis ir mans skolotājs, kas iemācījis neatlaidību, uzņēmību, radījis inženierdomas paraugus tehniskos risinājumos. Īpaši jāizceļ mūsu Freda humora izjūta. Joki viņam nāk ārā katrā otrā teikumā. Tāds motoklubs kā mums Ozolniekos bija vienīgais Latvijā. Tolaik gūto esmu centies turpināt dēlos, viņiem izdevies sasniegt to, ko savulaik pats nevarēju. Ivo ir pasaules, Eiropas junioru čempions, ar motosportu nodarbojās arī Ints. Savā saimniecībā piecos hektāros esam izveidojuši arī mototrasi, kas piemērota gan iesācējiem, gan augstas klases sportistiem.
Agris Neija, divdesmitkārtējs Latvijas čempions, Austrumeiropas kausa ieguvējs, uzņēmējs:
1985. gadā, kad Ozolniekos sāku nodarboties ar motosportu, Alfrēds Zamockis bija kluba vadītājs. Viņš ir liels entuziasts, un tolaik man palīdzēja izvirzīties. Mūsdienās motosportā noteicošais priekšnosacījums ir nauda. Tas ir dārgs sports.
Māris Ainārs, Ozolnieku novada Domes priekšsēdētājs:
Alfrēdam Zamockim jeb, kā mēs viņu saucam, Fredim, ir daudz talantu. Viņš vāc kopā un apbrīnojami atjauno vecus motociklus, arī radioaparātus, pulksteņus un citas lietas, ko dažs varētu uzskatīt par lūžņiem. Vēl viņam ir spējas aizraut jaunatni. Viņš māca puišiem gan braukt ar mopēdiem, gan arī satiksmes noteikumus, tādēļ motosporta muzeju veidojam blakus skolai. Lai Ozolniekos vairāk tādu puišu, kuriem interesē tehnika, inženierzinātnes.
***
Alfrēda Zamocka dzīve motosportā
• 1960. gadā ģimene iegādājas motociklu, piedalās pirmajās sacensībās veiklības braucienos.
• 1962. – 1965. gads dienests padomju armijā, kur nodarbojas ar motosportu.
• 1965. – 1968. gads pārtraukums motosporta karjerā traumas dēļ.
• 1968. – 1979. gads motosportista karjera sabiedriski tehniskajā sporta klubā “Ozolnieki”.
• 1980. – deviņdesmito gadu sākums – darbojas sporta klubā “Ozolnieki” kā sportists un vēlāk vadītājs.
• Mūsdienās tehniskā pulciņa un topošā motosporta muzeja vadītājs Ozolnieku novadā.
