Bagāta ne tikai ar daudzām senajām ēkām, kas saglabājušās un iekļautas valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, bet arī ar stāstiem par cilvēkiem, kas minuši šis ielas segumu dažādos laikos. Ieliņa, kas iegājusi pilsētas jaunāko laiku folklorā, jo maz būs jelgavnieku, kuri nesapratīs, kur sarunu biedrs grib jūs aizsūtīt, sakot “ar ceturto līdz galam”.
Te uzreiz jāmin filozofs, domātājs, mistiķis un rakstnieks Johans Georgs Hāmanis. Viņš mācījies Kēnigsbergas Universitātē, bijis mājskolotājs ģenerāļa fon Vitena muižā Zaļeniekos. Advokāta un Kurzemes hercoga galma padomnieka Kristofa Antona Totīna sekretārs Jelgavā. Piedalījies pirmās Kurzemes hercogistes avīzes “Mitauische Nachrichten” (pirmās Jelgavas avīzes “Mītavas Ziņas”) veidošanā Jelgavā. Rīgā un Jelgavā ar pārtraukumiem dzīvojis no 1752. līdz 1767. gadam. Pēc Imanuela Kanta ieteikuma ieguva darbu Prūsijā, vēlāk pelnīja iztiku ar rakstniecību.
Slavenākais no Hāmaņa līdzgaitniekiem bija Johans Gotfrīds Herders, viens no atzītākajiem apgaismības laika vācu filozofiem. Pēc studijām Kēnigsbergas Universitātē Herders dzīvoja Rīgā, strādāja Doma skolā, kalpoja par mācītāju vairākās draudzēs. Ik pa laikam jauneklis ciemojās pie Hāmaņa Jelgavā. Jelgavniekiem abu kopīgās pastaigas nepalika nemanītas, un ļoti iespējams, ka tāpēc viņu pastaigu ceļu iesauca par Filozofu taku (Philosophengang), tagad Filozofu iela.
Par Filozofu ielas rašanās laiku uzskata 19. gadsimtu. Nosaukumu tā mainījusi tikai divas reizes. Sākotnēji Filozofu iela no 19. gadsimta līdz 1950. gadam, vēlāk uz 39 gadiem Leona Paegles iela, kopš 1990. gada atkal varam staigāt pa Filozofu ielu.
Ielas otrais vārds
Kas bija Leons Paegle, kāpēc iela tika nosaukta viņa vārdā? L.Paegle bija rakstnieks un pedagogs. Dzimis 1890. gadā kalēja Mārtiņa un viņa sievas Matildes Paegļu ģimenē. Tēvs no Lauču saimnieka rentē dažas pūrvietas zemes un nelielu smēdi. Māte ir sīkzemnieka meita, kuras tēvs, nespēdams savu saimniecību noturēt, aiziet uz pilsētu par fabrikas strādnieku, un viņa paliek pie bagātajiem radiem, Lauču saimniekiem, par audžumeitu. Paegļu ģimenē ir četri bērni.
15 gadu vecumā Leons ir aculiecinieks notikumiem Vidrižu kapsētā. “1905. gada vasarā biju aculiecinieks satricinošiem notikumiem Vidrižu kapsētā, kur baroni nošāva vairākus cilvēkus. Šos notikumus esmu aprakstījis stāstā “Asinis uz akmens”. Manī pirmo reizi tika pamodināts revolucionārs.”
Sešus gadus L.Paegle mācās Valmieras Skolotāju seminārā kopā ar Jāni Ezeriņu, Kārli Kārkliņu, Vili Knoriņu un Hermani Aplociņu. Vēlāk studējis Šaņavska universitātē Maskavā. Pirmā pasaules kara laikā dzīvoja Maskavā, šajā laikā izveidojas viņa marksistiskais pasaules uzskats, kas izpausmi guva gan dzejā (piecos dzejoļu krājumos), gan prozā – trijos romānos un stāstos – un dramatiskajos darbos. 1917. gadā iestājies Krievijas Komunistiskajā (boļševiku) partijā. 1919. gadā atgriezies Latvijā, kā kreiso arodnieku kandidāts ievēlēts Rīgas domē, kandidējis uz Saeimu. Par darbošanos Latvijas Komunistiskajā partijā, kā arī par nelegālās literatūras glabāšanu un centieniem gāzt pastāvošo valsts iekārtu vairākkārt apcietināts. L.Paegles lirikā vērojama latviešu romantiskās dzejas (Friča Bārdas, Aspazijas, Raiņa) ietekme. Darbos spēcīgs cilvēka gara brīvības un varmācības kontrastējums. Prozā mākslinieciski pārliecinošākie tā sauktie jaunatnes stāsti – “Ceļā”, “Rej, rej, Krancīt!”, “Pieci rubļi” u.c., kuros izteikts protests pret cilvēka pašcieņas pazemojumiem, atspoguļojas asa sociālās netaisnības izjūta. Sarakstījis ap 20 lugu, daļa veidota publicistiski politiskā teātra ievirzē, rakstījis skatuves šarādes par aktuāliem politiskiem jautājumiem, arī lugas bērniem, no kurām populārākās – pasaku lugas “Ugunsputns” un “Runga, iz maisa!”. Padomju laikā L.Paegles piemiņa tika iemūžināta, piešķirot viņa vārdu gan skolām, gan ielām un parkiem.
Nebūt nav tā, ka L.Paegles darbi mūsdienās ir nelasāmi un nebaudāmi. Viņa dzejoļi bērniem gandrīz ik gadu tiek iekļauti dzejas gadagrāmatā bērniem “Garā pupa”. Tāpat arī koncertos skan Jāzepa Vītola kantāte “Ziemeļblāzma” ar viņa dzeju.
Bērnībā man Filozofu, toreiz Paegles, iela saistījās gan ar ceļu mājup no skolas, gan ar maizes smaržu, kas vēdīja no nelielā veikaliņa uz ielu stūra, kur vienmēr varēja nopirkt siltus ķimeņu radziņus, kurus apēst pa ceļam. Tajā ēkā joprojām ir veikals, bet jau sen tas zaudējis savu burvību.
Alunāna muzeja mājas
Tagad iela visvairāk saistās ar Ādolfu Alunānu, jo tieši Filozofu ielā, nedaudz paslēpies no ielas trokšņiem, neuzkrītoši uz mums veras Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs. Ja atveram tā mājaslapu, par muzeja rašanos lasām šādas rindas: “Ideja par muzeja izveidošanu dzima 1960. gadu beigās. Jelgavā aktīvi darbojās Ādolfa Alunāna Tautas teātris režisores Lūcijas Ņefedovas vadībā, viens no teātra draugiem bija Alunāna mazdēls Ādolfs Švānbergs. Rīgā Mežaparka dzīvoklī dzīvoja arī trīs Alunāna meitas – Valda, Valeska un Emīlija. Viņas bija saglabājušas daļu no savam tēvam piederējušajām lietām: mēbeles, traukus, grāmatas, fotogrāfijas, kuras, pateicoties mazdēla entuziasmam, tika nodotas jelgavniekiem. Tuvojās teātra tēva 120. jubileja un latviešu teātra 100. jubileja, pamazām izkristalizējās doma par piemiņas vietas iemūžināšanu pilsētā, kurā Ādolfs Alunāns dzimis un dzīvojis. Tika noskaidrota viņa pēdējā dzīves vieta – Filozofu ielā 3, bijušajā Jelgavas otrās kredītbankas direktora Žaņa Bergmaņa ārpilsētas villā.
Pilsētas izpildu komiteja rada iespēju sākotnēji atbrīvot ēkas otro stāvu un ar 1966. gada 12. janvāra lēmumu nolēma izveidot sabiedrisko muzeju – Ādolfa Alunāna memoriālo māju. 1968. gadā muzejs tika atvērts skatītājiem. Šefību par muzeja uzturēšanu uzņēmās Tautas teātris, taču tā bija smaga nasta jau tā noslogotajiem teātra dalībniekiem, un darbs ar laiku apsīka. Bija skaidrs, ka muzejam jāmaina statuss. 1978. gadā pilsētas vadība atbrīvoja visu ēku un sabiedrisko muzeju pārveidoja par Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja filiāli. Pēc kapitālā remonta 1988. gadā muzejs atkal vēra durvis apmeklētājiem savā tagadējā izskatā.
Par nozīmīgu kļuva 2010. gads. Muzeja infrastruktūras attīstībai piesaistītas un realizētas investīcijas projektā ”Ādolfa Alunāna memoriālā muzeja pakalpojumu dažādošana un koka ēkas restaurācija” ar Jelgavas pašvaldības, Eiropas Savienības un Norvēģijas finanšu instrumenta līdzekļiem. Veikts muzeja ēkas remonts, labiekārtota teritorija, ēka pielāgota cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un ekspozīcijas papildinātas ar multimedijiem.
“Nu reiz esmu atradis patīkamu, saulainu dzīvokli ar augstiem kokiem logu priekšā – tā sakot, dārzā. Te es ceru atspirgt,” tā savā vēstulē Āronu Matīsam rakstīja Alunāns no jaunā dzīvokļa Filozofu ielā 3. Alunānu ģimene bieži mainīja dzīvesvietas – reizēm īres maksa izrādījās par augstu, reizēm apkārtne par trokšņainu vai dzīvoklis par aukstu.
Šeit Alunāni īrēja ēkas otro stāvu. Dzīvoklī bija piecas nelielas istabas, virtuve, bēniņi ar jumta balkonu, kur reizēm labprāt uzkāpa arī pats Ādolfs, lai pavērtos apkārt uz plašajiem dārziem un laukiem līdz pat Ģintermuižai. Šeit bija klusums un miers, bet teātra tēva sāpošajām kājām neaizsniedzamā attālumā atradās dzelzceļa stacija un ceļš uz Rīgu un pat Latviešu biedrības nams. Kopā ar vecākiem te dzīvoja trīs jaunākās meitas – Valda, Valeska un Emīlija. Pārējie bērni bija nodibinājuši savas ģimenes un izklīduši kur kurais. Dēls Pēteris Krievijā, meita Zuzanna Lietuvā, labi, ka meita Paula tepat Filozofu ielā 11, gandrīz līdzās.”
Paejot uz priekšu, ielas malā slejas skaista, dzeltena ēka. Tas ir Filozofu ielas 50. numurs jeb Paula Bendrupa pamatskola. Skolas vēsture aizsākās 1873. gadā, kad no Salaspils uz Jelgavu tika pārcelta Kurlmēmo skola. 1926. gadā Saeima atļāva par piešķirtajiem 100 000 latiem būvēt jaunu skolas ēku. Pēc diviem gadiem notika ēkas iesvētīšana. Sevišķi nopelni skolas veidošanā bija tās priekšniekam P.Bendrupam. Netaupot pūles, viņš darīja visu iespējamo, lai darbu pēc iespējas labāk organizētu un piesaistītu labākos mācību spēkus. Skolas rīcībā bija pieci hektāri zemes. To teicami apkopa audzēkņi skolotāja Krūma vadībā, iekopa koku skolu un augļu dārzu, daudz strādāja parka veidošanā. 1936. gadā uzcēla jaunu saimniecības ēku. Pēc Otrā pasaules kara ēka tika izmantota kā vidusskola, kultūras nams un bērnunams. 1980. gadā dibināta sanatorijas internātskola bērniem ar psihoneiroloģiskām saslimšanām. 2005. gadā izglītības iestāde pārdēvēta par Jelgavas 2. sanatorijas internātpamatskolu. 2008. gadā skola reorganizēta par Jelgavas Speciālo internātpamatskolu. 2019. gadā tai piešķirts nosaukums – Jelgavas Paula Bendrupa pamatskola.
Nedaudz noslēpumaina ir vieta Filozofu un Rūpniecības ielas stūrī. Tur 19. gadsimtā sāka veidoties kapsēta, kur apglabāja psihoneiroloģiskajā slimnīcā, kuru kādreiz sauca par Tabora slimnīcu, mirušos. Kapsētā bija koka baznīciņa – Tabora Krusta baznīca. Tagad tās vietā redzams krusta veidā saglabājies dievnama pamats. Kapos apglabāts slimnīcas dibinātājs mācītājs Ludvigs Katerfelds, apbedīti 1944. gadā kritušie latviešu leģionāri.
Ģintermuižā kopš 19. gs.
Uz priekšu aiz kapiem klusa, tāda kā nedaudz cita pasaule – sena, ēnaina, pat mazliet biedējoša. 19. gadsimta beigās, parka ieskauts, šeit skatu priecēja glīts un varens Ģintermuižas ēku komplekss. Kurzemes sinodes uzdevumā 1887. gadā Jelgavas Jāņa draudzes mācītājs Ludvigs Katerfelds šeit atklāj iestādi “Plānprātīgiem, epileptiķiem un dumjiem” ar 15 gultām, nosaucot to par Taboru (pēc Bībeles) – pirmo dziedinātavu garīgiem slimniekiem Kurzemē. Darbības pamatprincips bija rūpes un aizgādniecība par cilvēkiem, kuri ir dzīves nespējīgi vai tajā apmaldījušies. 1901. gadā blakus Taboram atklāj slimnīcu akūtu slimnieku ārstēšanai, ko vada H.Hildebrands. 1910. gadā slimnīca iegūst nosaukumu “Ģintermuiža”. Sākuma periodā pacientus gan vairāk pieskatīja nekā ārstēja, jo pirmais pastāvīgais ārsts tika pieņemts darbā tikai 1913. gadā. 1915. gadā patversmes pakļautībā atradās jau 22 ēkas ar 280 gultasvietām. Iestādi uzturēja Kurzemes bruņniecība, kā arī vairāku draudžu pastāvīgi ziedojumi. Kopējo kasi papildināja, arī pārdodot kvasu un izīrējot laivas Jēkaba kanālā. Lielākā daļa aprūpējamo Ģintermuižā uzturējās bez maksas, taču bija arī maksas pakalpojumi – 60 rubļu pirmajā klasē, 50 rubļu otrajā klasē. Salīdzinājumam – skolotāja alga toreiz bija 280 rubļu gadā. 1921. gadā Tabors un Ģintermuiža apvienoti kā valsts slimnīca “Ģintermuiža”. Sākas straujas attīstības laiks, tiek būvētas ēkas, personāls apmācīts slimnieku kopšanā, pilnveidojas darba terapija, izveido galdnieku, kalēju, kurpnieku un grozu pinēju darbnīcas.
Traģisku lapaspusi slimnīcas vēsturē iezīmē Otrais pasaules karš. 1942. gada 8. janvārī netālu no slimnīcas – Garajos kalnos – mežā nošauti 443 slimnieki. Slimības vēsturēs atrodams īss ieraksts – “nodots apgabala komandantūras rīcībā”. 2015. gadā Būriņu mežā, Garajos kalnos, godinot tur nošauto “Ģintermuižas” pacientu piemiņu, tika atklātas četras plāksnes ar nogalināto vārdiem.
Karam beidzoties, lielākā daļa slimnīcas ēku ir izpostītas. Pakāpeniski notiek atjaunošanas darbi. 20. gadsimta 50. gadu vidū arī “Ģintermuižā” garīgo slimību ārstēšanā sāk izmantot pirmos neiroleptiskos preparātus – aminazīnu (hlorpromazīnu), tas notiek toreizējā galvenā ārsta Pētera Graves vadībā. Galvenās ārstes Renātes Ducmanes laikā 1964. gadā tiek atvērta dispansera nodaļa ambulatoriem slimniekiem. Kad slimnīcu vada galvenais ārsts Andrejs Prihodčenko, tiek uzcelti jaunie korpusi, pacientu gultu skaits sasniedz 1250, slimnīcā ir 18 nodaļas. No 1981. līdz 2000. gadam slimnīcas galvenais ārsts ir Georgs Šturms. Turpinās nodaļu labiekārtošana un celtniecība. Uzbūvē ražošanas darbnīcas, garāžas, saimniecības ēku, paplašina ambulatorās nodaļas ēku, rekonstruē katlumāju, pilsētā izveido dienas centru pacientiem. Pacientu skaits pieauga līdz 1350. 1987. gadā “Ģintermuiža” svin savas pastāvēšanas simtgadi. 1998. gadā slimnīcas vēsturiskā apbūve tiek iekļauta valsts kultūras pieminekļu aizsardzības sarakstā un tai tiek piešķirts valsts nozīmes arhitektūras pieminekļa statuss.
Ja interesē slimnīcas vēsture, iespējams apmeklēt “Ģintermuižas” garīgās veselības aprūpes vēstures muzeju un pacientu gleznošanas studiju “Iztēle”. Muzejs atspoguļo ne tikai psihiatriskās slimnīcas vēsturi, bet arī ārstniecības gaitā tapušos pacientu zīmējumus, paštaisītus durvju rokturus, tējas vārāmās ierīces, pīpes u.c.
Kad blīvi apbūvētā Filozofu iela izstaigāta, var doties baudīt dabu uz koka laipām Svētes palienes pļavās. Teritorijā starp Sniega ielu, Vītolu, Būriņu un Miezītes ceļu izbūvētās koka laipas pastaigām atklāj skaistu pilsētas dabas stūrīti – Svētes upes palienes pļavas. Kopējais laipu garums ir aptuveni 1,6 kilometri, un tās savienojas ar trim grantētām takām. Lai nodrošinātu iespēju pārvietoties pa laipām arī palu laikā, tās izbūvētas 1,5 metru augstumā. Savukārt, lai veicinātu floras daudzveidību, palienes pļavās 1,2 hektāru platībā izveidoti meandri jeb mitrāji, kuros sastādīti dažādi augi, kā, piemēram, smaržīgā kalme, parastā niedre un vītola vijmietiņš. Laipu platformās uzstādīti divi informatīvi stendi, kuros pieejama informācija par Svētes palienes pļavām, tur sastopamo floru un faunu, par pavasara palu īpatnībām, realizētajiem būvdarbiem un izbūvētajām pastaigu laipām.
Pa ceļam uzmetiet acis arī Filozofu ielas 9. un 11. numuram. Abas ēkas celtas 20. gadsimta sākumā un iekļautas valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Un noteikti uzmanieties no agresīvās vārnas, kura par savu mājvietu izvēlējusies tieši šo ielu!
