Šodien dosimies ekskursijā pa Mātera ielu. Šī iela ir viena no senākajām pilsētā un satikusi daudzus ievērojamus jelgavniekus, kuri pa šo ielu gājuši, piemēram, vai nu uz Stefenhāgena grāmatu spiestuvi, vai arī uz skolu – tagadējo Jelgavas Valsts ģimnāziju. Tāpēc stāsts būs gan par ēkām, gan cilvēkiem.
Kannulējēju iela
Iela atrodama jau 17. gadsimta Jelgavas kartēs, tā ieguva Lējēju jeb Kangīzeru (Kannulējēju) ielas (vācu: Kannengiesserstraße) nosaukumu. Iela sākās krustojumā ar Lielo ielu un beidzās pie pilsētas vaļņiem Annas vārtu apkaimē, aiz kuriem sākās Kalves lielceļš (Kalwensche Straße, tagadējā Lietuvas šoseja). 1924. gada augustā to pārdēvēja par Jura Mātera ielu. Pēc Jelgavas sagraušanas 1944. gadā ielai pievienoja Kanāla ielu un 1950. gada 11. jūlijā nosauca par A.Upīša ielu. Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā 1990. gada 26. aprīlī to, saīsinot agrāko nosaukumu, pārdēvēja par Mātera ielu.
Juris Māters (1845–1885) ir latviešu rakstnieks un publicists, tautas atmodas laikmeta darbinieks, latviešu zemniecības tiesību aizstāvis. Viņš izglītojies galvenokārt pašmācības ceļā ar vairāku demokrātiski noskaņotu Baltijas vācu muižnieku atbalstu. Strādājis par pagasta tiesas skrīvera palīgu, pasta stacijas, aptiekas un muižas latviešu bibliotēkas pārzini, guberņas tipogrāfijas pārvaldnieku, tulkotāju un izdevēju – ir latviešu avīžu “Baltijas Zemkopis” (1875–1880) un “Tiesu Vēstnesis” (1880–1884) dibinātājs un redaktors. Māteru Juris ir aktīvi darbojies dažādās Jelgavas biedrībās – Kurzemes Biškopības biedrībā un bijis vietējās Latviešu biedrības dibinātājs –, kā arī labi orientējies juridiskos jautājumos un tieslietās, tulkojis latviski “Vidzemes un Kurzemes privāttiesību grāmatu” (1885), tādējādi paplašinot latviešu tiesību terminoloģiju.
Māteru Juris publicistikā aizstāvēja jaunlatviešu, tajā skaitā Krišjāņa Valdemāra un Ata Kronvalda, idejas, bija viens no latviešu zemniecības ideologiem (aizstāvēja latviešu zemes dzimtīpašuma ideju, atbrīvošanos no muižas atkarības un līdztiesību ar Baltijas vācu muižniecību zemes īpašumtiesību jautājumos). Māteru Juris ir ievērojams sava laika stāstu un romānu rakstnieks, kā arī satīriķis. Viņa sentimentālais romāns “Sadzīves viļņi” (1879) ir nozīmīgs laikmeta kultūrvēstures dokuments un rakstnieka sociālo ideālu un uzskatu atklājējs, romāns “Patriotisms un mīlestība” (publicēts “Tiesu Vēstnesī” 1880–1882) ir personīgu motīvu rosināta paskvila par Rīgas Latviešu biedrības darbiniekiem.
Māteru Juris savā rakstā “Jaunlatvieši” laikrakstā “Baltijas Zemkopis” 1875. gadā rakstījis: “Jo, tiklīdz kā latvis nav pilns latvietis, tad viņš ir nepilns jeb puskoka lēcējs, un lai Dievs no tāda pasargā! Tādu puskoka lēcēju, pat augsti mācītu, mums vis netrūkst, bet tie ir vāciem un latvjiem par ļaunu, par samaitāšanu; tie ir tie, kas savu tautu un tautību pārdevuši un aizbēguši zem svešā karoga. Bet svešos viņi arī pārdos, jo zināmas sirds viņiem nav, viņi ir bēgļi un spijoni. Tie ir tie augļi no šīs mācības par tautu robežām. Lai paliek katrs pie tās tautas, kuras loceklis viņš ir pēc dzimuma, lai viņš cienī vispirms savu tautu, tad viņam nenāksies grūti arī citas tautas cienīt. Kas savu tēvu un māti necienīs, tas mīs arī citus ar kājām. Bet lai viņš neaiztiek cittautiešus, lai viņam ir vesela, krietna vīra sirds, kas aizstāv savas tautas svētumus un cienī citu tautu svētumus, kas nebīstas taisnību runāt un darīt, bet arī nejaucas svešās lietās – tāds lai ir latvietis, tāds Baltijas vācietis.”
Pastaigu sāksim pie lietuvieša mākslinieka Kestuta Lanauska veidotās metāla skulptūras “Sajaukt un salikt”, kura bija pirmā metālmākslas simpozija 2011. gadā uzvarētājskulptūra. Tapusi kā ideja par mazu sērkociņu kastīti, kas pārtop par kustīgu lampu: to var izmantot gaismai, kāpt uz tās un kustināt tās sērkociņus, lai spēlētos ar gaismu. Skulptūra atrodas Mātera ielā starp Krišjāņa Barona un Dobeles ielu.
Vieta grāmatu spiestuvei
Dodoties tālāk, nokļūstam vietā, kur 1775. gadā Johans Frīdrihs Štefenhāgens iekārtoja savu grāmatu spiestuvi Kangīzeru ielā 20 (apmēram mūsdienu Raiņa ielas 20. ēkas vieta). 18. gadsimta otrajā pusē no Ziemeļvācijas Mītavā ieradās bārddzinis un ķirurgs Johans Frīdrihs Štefenhāgens, kurš apprecēja spiestuves vadītāja Kristiāna Lītkes atraitni, kļūdams par spiestuves īpašnieku un Kurzemes hercoga iespiedēju. 1769. gada 21. augustā viņš parakstīja pieņemšanas aktu. Ar to sākās Štefenhāgenu izdevniecības un spiestuves ceļš augšup, ar laiku topot par ienesīgāko un redzamāko izdevēju, ar kuru līdz 19. gadsimta vidum neviens nevarēja ne Latvijā, ne Baltijā sacensties. Tomēr iesākums nebija viegls. Nācās rūpēties par Lītkes atstāto parādu nomaksu, par labu darbinieku piesaistīšanu. Sākumā viņš strādāja ar vienu mācekli. Spiestuve tolaik vēl atradās vecajā ēkā Driksas krastā. Hercogs Pēteris Štefenhāgenam nav bijis labvēlīgs un viņu no šīs vietas izraidījis. Štefenhāgens ieguva zemesgabalu pilsētas nomalē. Vienīgo ēku paplašināja un iekopa tolaik zemajā vietā, kur pavasaros plūdu laikā brauca ar plostu, plašu dārzu. Viņš potēja ābeles un ierādīja to citiem. Štefenhāgens bija uzņēmīgs, pacietīgs cilvēks un arī pats labprāt strādāja spiestuvē. Sākumā viņam bija viena spiede, bet gadsimta beigās jau trīs. Tāpat kā Lītke, arī Štefenhāgens saņēma hercoga privilēģijas un savu darbību sāka ar reliģiskās literatūras un kalendāra izdošanu latviešu valodā. Viņš turpināja arī Lītkes iesākto vācu laikrakstu izdošanu. Kalendārs un reliģiskā literatūra iznāca lielos metienos, to pirka galvenokārt latvieši. Latviešu lasītājam domātā literatūra sagādāja izdevējam vislielākos ienākumus. Štefenhāgens pievērsās arī privātu autoru darbu izdošanai, kas tolaik vēl bija jauns pasākums. Tā Štefenhāgens panāca uzņēmuma uzplaukumu. Jāpiebilst, ka privātu autoru darbus vācu valodā viņš nebija gatavs pieņemt, jo vācu tautības pircēju nebija daudz.
1782. gadā Štefenhāgens iespieda Vecā Stendera darbu “Jauna ABC un lasīšanas mācība” – ābeci latviešu bērniem bez Bībeles kanoniskajiem tekstiem. Pēc pieciem gadiem izdotā Stendera “Bildu ābice” bija ne tikai pirmā ilustrētā latviešu ābece, bet izdevums ar lielu kultūrvēsturisku nozīmi. Senās, gadiem ilgi lietotās boksterēšanas vietā, kad bērniem “l” skaņa bija elle, “n” skaņa – enne, “m” skaņa – emme, Stenders “Bildu ābicē” deva atvieglotu lasītmācīšanas paņēmienu, kas tuvojās skaņošanas metodei. Stendera ābece bija progresīvs solis, jo, piemēram, Vācijā šī metode ieviesusies tikai 19. gadsimta sākumā.
1790. gadā Štefenhāgens izdeva pirmo lugu latviešu valodā – dāņu klasiķa Ludviga Holberga komēdiju “Kalnu Jepe” Jaunā Stendera lokalizējumā.
Viņš izdeva grāmatas, žurnālus, kalendārus un citus izdevumus ne tikai vācu un latviešu valodā, bet arī krievu, igauņu, lietuviešu, poļu, franču, latīņu, grieķu un ebreju valodā. Kurzemes hercogistei beidzot pastāvēt un kļūstot par Kurzemes guberņu, Štefenhāgeni joprojām saglabāja savu statusu, izslavējoties par vienu no labākajām spiestuvēm cariskajā Krievijā. Kad 19. gadsimta otrajā pusē cits pēc cita radās latviešu izdevēji, šī Jelgavas tipogrāfija pakāpeniski zaudēja vadošo lomu, un, kad 1919. gada rudenī Bermonta uzbrukuma laikā spiestuvi izlaupīja un aizdedzināja, tā beidza pastāvēt.
Šķērsojuši Raiņa ielu, nonākam pie Mātera ielas 30. numura, Latvijas Komunistiskās partijas Jelgavas nodaļas ēkas, no 2001. līdz 2019. gadam – Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas.
Dīķa vietā baznīca
Ejot uz priekšu, domās varam iztēloties abās ielas malās zemu koka apbūvi, daudzās no ēkām bija fotosaloni, veikaliņi. Vēl tagad manas ģimenes fotoalbumā atrodamas seno laiku fotogrāfijas, kas fotografētas Kannulējēju ielā, par ko liecina fotosalona zīmogs ar adresi.
Palēnām esam nonākuši skvēriņā pie Vaļņu ielas. Tas te nebūt nav radies nejauši. Skvērs Mātera, agrāk Kannulējēju, un Vaļņu ielas stūrī ir kā zīme vietai, kur kādreiz beidzās viduslaiku pilsētas nocietinājuma vaļņi. Hercoga Jēkaba laikā veidotos vaļņus ieskāva ūdens grāvis, kas gadu gaitā aizsērēja un karstā laikā sāka nelabi ost. Jelgavnieki vāciski šo vietu sauca par “Faulen Teich” (smirdošais dīķis), bet latviski iegājās nosaukums Paula dīķis. Kad 20. gadsimta sākumā pilsētas vara nolēma vecos nocietinājumus nojaukt un grāvjus aizbērt, likvidēja arī Paula dīķi. Tā vietā uzcēla Nikolaja baznīcu un izveidoja skvēru.
Jelgavas Svētā Nikolaja evaņģēliski luteriskā baznīca, pēc 1937. gada Svētās Vienības baznīca, atradās pie tagadējā Sudrabu Edžus un Mātera ielas krustojuma. Baznīca uzbūvēta pie agrākā Paula dīķa no 1904. līdz 1907. gadam Jelgavas latviešu luterāņu draudzei un nosaukta Svētā Nikolaja vārdā. Altāra glezna bija mākslinieka Jēkaba Romaņa darbs. Lietuviešu mākslinieks Kalpoka izveidoja freskas ar divu eņģeļu tēliem. Baznīcā bija atbrīvošanas cīņās kritušo varoņu piemiņas plāksne. Dievnama pirmais mācītājs līdz 1932. gadam bija prāvests Jānis Reinhards. Pēc Ulmaņa apvērsuma patriotiski noskaņotais Nikolaja baznīcas mācītājs O.Krauklis ierosināja mainīt baznīcas nosaukumu. No vairākiem variantiem Valsts prezidents Kārlis Ulmanis apstiprināja Vienības baznīcas nosaukumu, oficiāli pasludināja 1937. gadā. Dievnams izpostīts Jelgavas sagraušanas laikā 1944. gada vasarā, bet tā drupas nojauca 1954. gadā.
Ar Nikolaja baznīcas vārdu saistās Roberta Emīla Feldmaņa (1910– 2002), luterāņu mācītāja, Latvijas Universitātes (LU) teoloģijas profesora un Latvijas baznīcas vēsturnieka, vārds. Viņš dzimis Viļņā dzelzceļa ierēdņa Jāņa Feldmaņa un viņa sievas Jetes Marijas ģimenē. Pirmos dzīves gadus pavadījis Viļņā, Pirmā pasaules kara laikā ģimene devās bēgļu gaitās uz Krieviju. Krievijas pilsoņu kara laikā pārcēlās atpakaļ uz Viļņu. 1922. gadā ģimene ieradās Jelgavā. 1925. gadā Feldmanis uzsāka mācības Jelgavas Skolotāju institūtā. Šinī laikā viņš iesaistījās Jelgavas Nikolaja draudzē, kur lielu iespaidu guva no mācītāja Edgara Rumbas. Te izveidojās un nostiprinājās Feldmaņa vēlme studēt LU Teoloģijas fakultātē. Savās atmiņās par, viņaprāt, viscienījamāko mācītāju Edgaru Rumbu Feldmaņa kungs raksta: “1925./26. g., līdztekus skolas gaitām, veidojās arī manas attiecības ar kristīgo draudzi un ticību. Atceros ziemā, no bibliotēkas nākot, kādu visai sparīgu disputu ar klases spēcīgāko materiālistu – ateistu, kas centās mani pārliecināt, bet patiesībā spēcīgi stimulēja manu ticības pārliecību. Atgriežoties Latvijā, biju aizgājis ar tēvu uz viņa kristīšanas un iesvētīšanas baznīcu – Jelgavas Svēto Annu, kuras apmeklētājs tad arī paliku. Jelgavu tad – 1926.–29. g. saviļņoja jauns teologs (no 1929. g. mācītājs) Edgars Rumba, prāvesta Jāņa Reinharda adjunkts pie pilsētas draudzes Nikolaja baznīcā. Kaimiņu skubināts, aizgāju un paliku par pastāvīgu Nikolaja baznīcas apmeklētāju. Jaunais mācītājs saistīja ar visu – ar nolasītā Vārda un liturģijas skaidro dikciju un izteiksmi, ar Vārda satura dziļumu un patiesīgumu. Jaunais mācītājs – Edgars Rumba – nodibināja 1926. gadā pie Nikolaja draudzes Jaunatnes pulciņu, kuru viņš pulcināja uz īpašām lūgšanas stundām. Tām bij sveša sektantiskā vienmuļība un pašapziņa. Lūgšanas stundas vienmēr Rumba ievadīja ar kādas Rakstu vietas skaidru, celsmīgu izskaidrojumu, kam sekoja lūgšanas un aizlūgumi un pēc tam arī draudzīgas sarunas un pārrunas. Pulciņā sapulcējās skolu un darba jaunatne, arī studenti. Ticības izaugsmes un krietnuma stājas veidošanā pulciņa nozīme bija ievērojama.”
Modernākā pamatskolas celtne Latvijā
Nedaudz tālāk 1939. gadā atklāja Jelgavas 15. maija pamatskolas ēku Jura Mātera ielā 44 (kādreizējā zirgu tirgus laukumā Jura Mātera un Ūdensvada ielas stūrī). Jelgavas Valsts ģimnāzijas ēka vēl projekta stadijā novērtēta kā sava laika “modernākā pamatskolas celtne Latvijā”. 1937. gadā tika likts tās pamatakmens. Vērienīgo projektu 1000 skolēniem izstrādāja arhitekts Valdis Zēbauers (1903–1993), kurš vēl studiju laikā kā tehniķis un zīmētājs sadarbojās ar arhitektiem Eiženu Laubi, Aleksandru Klinklāvu, Konstantīnu Pēkšēnu un Paulu Klēveru. No 1934. gada Zēbauers bija Liepājas, no 1936. gada – Ventspils pilsētas arhitekts un inženieris, visbeidzot – Jelgavas pilsētas būvinspektors un sava arhitekta biroja vadītājs. 15. maija pamatskolas ēkas projekts kļuva par Zēbauera ievērojamāko darbu. Mātera un Ūdensvada ielas krustojumā bija paredzēta L veida plāna monumentāla ēka ar tai piegulošo labiekārtoto teritoriju – vingrošanas un rotaļu laukumu, skolas dārzu un kalpotāju māju pagalma pusē, kā arī apstādījumu zonu un laukumu ar strūklaku pret galveno fasādi. Projekta novatorisms izpaudās mācību, tehnisko un saimniecības telpu pārdomātā funkcionālā plānojumā, katra stāva gaitenī paredzot arī rekreācijas telpas skolēniem un jumta terasi noslēdzošajā stāvā.
Pati skola gan ir ar nedaudz senāku vēsturi. Jelgavas Valsts ģimnāzija dibināta 1922. gada 1. jūlijā kā Jelgavas II valsts vidusskola (vēlāk – Jelgavas II valsts ģimnāzija). Skolas rīcībā nodeva bijušo Kurzemes bruņniecības namu Upes ielā 13, ēku Pasta ielā 22 un Valdekas pili, kurā tika iekārtota skolas palīgsaimniecība un internāts. Galvenais uzsvars tika likts uz mācību vielas saistību ar reālo dzīvi. Mācības notika atbilstoši vairākiem mācību profiliem: reālģimnāzijas, humanitārās ģimnāzijas, praktiskās ģimnāzijas un reālklases. Katram mācību priekšmetam bija labi iekārtots kabinets. Lai skolēnus labāk sagatavotu praktiskajai dzīvei, tika izveidotas kokapstrādes un metālapstrādes darbnīcas, mājturības kabinets, palīgsaimniecība, kur skolēni tika apmācīti dzīvei noderīgām lietām.
Pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gadā skolas direktors Ģederts Odiņš tika atlaists no darba. Skolu pārdēvēja par Jelgavas Valsts ģimnāziju, par tās direktoru iecēla Kārli Līkumu, par inspektoru Frici Dravnieku. Sākot no 1937./38. mācību gada, skolā uzņēma tikai meitenes. 1939. gadā ēku Driksas krastā (bijušo Kurzemes bruņniecības namu) pēc Ulmaņa valdības rīkojuma nojauca un tā vietā sāka būvēt viesnīcu “Jelgava”.
1944. gada jūlija kauju rezultātā tika sagrautas skolas ēkas, un 1944. gada 10. oktobrī skola atsāka darbību kā Jelgavas 2. (sieviešu) vidusskola bijušajā Kurlmēmo skolas ēkā Filozofu ielā. 1948. gadā to pārcēla uz atjaunotajām, 1938. gadā būvētās bijušās 15. maija skolas telpām Mātera ielā 44, kur jau atradās Jelgavas 3. septiņgadīgā skola (bijusī 15. maija pamatskola). 1951. gadā abas skolas tika apvienotas.
No 1945. līdz 1960. gadam notika nepārtrauktas direktoru maiņas. No 1960. līdz 1979. gadam par direktori strādāja Zenta Oga (1943. gada absolvente), 1971./1972. mācību gadā skolā bija vislielākais skolēnu skaits – 1696, strādāja 78 pedagogi. 1980. gadā par skolas direktoru kļuva Rolands Kronbergs, viņa vadībā tika veikti lieli pārbūves un labiekārtošanas darbi. Par aktīvo dalību skolas un pilsētas kultūras dzīves veidošanā viņam piešķīra LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka nosaukumu.
1991. gadā no skolas atdalīja 1.–4. sākumskolas klases un izveidoja Jelgavas 4. pamatskolu. 1996. gada 15. septembrī skolai piešķīra kultūras pieminekļa statusu. 1997. gadā skola atguva Jelgavas 2. ģimnāzijas nosaukumu, un kopš 1999. gada tajā mācās vienīgi 7.–12. klases skolēni. Ar 2003./2004. mācību gadu skola tika pārdēvēta par Jelgavas Valsts ģimnāziju.
Vēl nedaudz uz priekšu, paslēpušos starp kokiem, redzam Jelgavas baptistu baznīcu. Jelgavas baptistu draudzes pirmsākumi saistās ar 19. gadsimta nogali, kad audējs Jānis Jansons ieinteresējās par baptistu reliģisko novirzienu un tika nokristīts, iegremdējoties Daugavā. Viņš iesāka aktīvu Dieva vārdu sludināšanu toreizējā Kroņvircavā. 1879. gadā ticīgo pulciņš pārcēlās uz Jelgavu. Jelgavas baptistu baznīca uzcelta 1882. gadā. 1988. gadā draudzes locekļi to nojauca un uzcēla jaunu dievnamu.
Ja palasām jelgavnieka Alda Hartmaņa atmiņas par Mātera ielu, kuru viņš labi atcerējās no savas bērnības, tad atrodam interesantus faktus: “Te atradās Sv.Nikolaja draudzes baznīca, Cinovska aptieka, Ķiģeļa mēbeļu darbnīca, gleznotāju Kalnrozes un Baltgaiļa darbnīcas ar gleznotāju biedrības “Zaļā vārna” centru Jelgavā, plašā Aizsargu parka daļa ar kokiem, kur ziemās ierīkoja slidotavu. Tālāk uz stacijas pusi pletās plašais zirgu tirgus. Tur varēja izbraukāties ar Priedes īrētiem velosipēdiem. Vairākas reizes gadā smejoši klauni aicināja ceļojošās cirka izrādēs ar ugunsrijējiem, čūskām un plēsīgiem zvēriem. Lielie prieki bērniem sākās, kad uzstādīja karuseli, kur grezni zirgi, neredzēti zvēri, mūzikai skanot, grieza riņķi pēc riņķa. Vēlāk šajā vietā īsā laikā uzcēla 15. maija skolu, kas bija modernākā Latvijā un godam kalpo vēl šodien, neskatoties uz pārciestajām kara liesmām.”
