Pasta iela ir viena no galvenajām Jelgavas ielām, kas sākas pie krustojuma ar Dobeles ielu, ved gar autoostu, tālāk turpinās līdz Stacijas ielai. Otrā pasaules kara laikā, 1944. gada augustā, ielas apbūve tika iznīcināta, mūsdienās to veido Latvijas PSR laikā celtas ēkas.
Sākotnēji Josta Mellera iela
17. gadsimta Jelgavas kartēs iela saukta par Josta Mellera ielu (vācu – Jost Möller Straße). Iela sākās krustojumā ar Lielo ielu un beidzās pie pilsētas vaļņiem Annas vārtu apkaimē, aiz kuriem sākās Kalves lielceļš (Kalwensche Straße, tagadējā Lietuvas šoseja). Pēc pilsētas pasta ēkas uzcelšanas Annas un Zaļāsmuižas ielas (tagadējās Raiņa ielas) stūrī to pārdēvēja par Pasta ielu (Poststraße).
Savu pastaigu pa Pasta ielu sāksim no Lielās un Pasta ielas stūra. Kāpēc tieši te? Pirms Otrā pasaules kara Pasta iela neturpinājās aiz Lielās ielas, precīzāk, no Lielās ielas tā sākās.
Savulaik vietā, kur tagad sākas Pasta ielas turpinājums (Pasta iela no Lielās ielas uz Uzvaras parka pusi), bija daudzstāvu nams ar tumšu fasādi (attēlā “Pasta ielas sākums” tieši ielas galā). 1909. gadā arhitekts Viktors Unferhaus (Unferhau) izstrādāja četrstāvu īres nama projektu, kuru realizēja īsi pirms Pirmā pasaules kara. Ēkas pirmais stāvs bija paredzēts veikala vai kantoru izvietošanai, savukārt katrā no plašajiem dzīvokļiem tika ierīkota mūsdienās tik pierasta, bet tolaik vēl ļoti liela greznība – vannasistaba. Ar raksturīgu asimetrisko fasādi Unferhaua nams tika uzskatīts par vienu no jūgendstila pērlēm Jelgavā 20. gadsimta sākumā. 20. gadsimta 20. gados nama pirmajā stāvā atradās Rīgas komercbankas Jelgavas nodaļa. 1935. gada vasarā tās vietā darbu sāka Latvijas Kredītbankas filiāle.
Pēckara Jelgavas atjaunošanas ģenerālshēmas sastādītāji arhitekti Vladimirs Laks un Jānis Gailis nolēma, ka Pasta ielai jāturpinās virzienā uz Blaumaņa ielu (savienojot ar to). Bijusī bankas ēka šīm iecerēm traucēja. Tiesa gan, vienlaikus tika plānots iztaisnot Pasta ielu, un šajā gadījumā ēka atrastos ap 10 metru attālumā no ielas. Taču vienlaikus ielu tīkla shēma paredzēja Lielās un Pasta ielas krustojumā ierīkot plašu rotācijas apli, kas nozīmēja, ka visa pirmskara apbūve būtu jālikvidē. 1946. gada decembrī O.Tīlmanis jaunajā shēmā atteicās no apļa, jo vieta izrādījās par šauru. Taču bija par vēlu, visas drupas jau bija novāktas. (www.jvmm.lv)
Tur, kur tagad Lielajā ielā ir domes ēka, atradās Gulbja aptieka (kādreiz Lielā iela 7). Gulbja aptiekas koka ēka 1944. gadā jūlija/augusta kaujās pilnībā gāja bojā, bet blakus esošās mūra ēkas bija saglabājušās diezgan labi. Namu Pasta ielā 1 (vietā, kur tagad “Zvaigznes” grāmatnīca) aizņēma Jelgavas autoostas kantoris un biļešu kase. Šeit atradās arī starppilsētu autobusu pieturas punkts, bet autoostas mūsdienu izpratnē Jelgavā tolaik vēl nebija. 1939. gadā tika spriests, ka esošās telpas kantorim nav piemērotas un augošais pasažieru skaits likšot meklēt jaunas telpas.
Savukārt tur, kur tagad pie Pasta ielas pienāk “Pilsētas pasāža”, kādreiz stāvēja vēl kāds lepns mūra nams. Tā bija Herteļa aptieka ar adresi Pasta ielā 13. Pirmā aptieka Jelgavā bija tā sauktā Galma aptieka, ko ierīkoja 1578. gadā. Sākumā tā apkalpoja tikai hercoga ģimeni un galmu un atradās pilī, taču vēlāk kļuva pieejama arī pārējiem jelgavniekiem. 1730. gadā to pārcēla uz Pasta ielu, kur tā darbojās vairāk nekā 200 gadu. 1888. gadā aptieku nopirka farmācijas maģistrs Jānis Hertelis – pirmais latvietis, kurš saņēma šādu grādu (1881). Viņam piederēja arī Auces un Bēnes aptiekas.
J.Hertelis vairākās jomās bija novators: strādājis pie Roberta Koha Berlīnē un Pastēra institūtā Parīzē, pirmais Kurzemē sāka ražot dažādus ārstnieciskos preparātus, tai skaitā arī hematogēnu. Būdams guberņas Ārstniecības nodaļas farmācijas inspektors un Kurzemes Farmaceitu biedrības priekšsēdētājs, viņš iestājās par farmācijas modernizēšanu, cīnījās pret nepārbaudītiem medicīnas preparātiem un zāļu viltojumiem, kā arī mācīja jaunos aptiekāru mācekļus. Var droši apgalvot, ka 19. un 20. gadsimta mijā J.Hertelis bija populārākais aptiekārs Jelgavā. Muzeja krājumā glabājas vairāki eksponāti, kas saistīti ar viņa aptieku: zāļu receptes, pudeles, mācekļu apliecības.
1897. gadā vecās Galma aptiekas ēka nodega, un tās vietā uzcēla trīsstāvu mūra namu. Vēlāk tam tika piebūvēta litogrāfiskā darbnīca, kur izdeva dažādus iespieddarbus: afišas, plakātus, kartes u.tml. Aptiekas veikalā tirgoja arī smaržas, odekolonu, pūderi un citu kosmētiku. 20. gadsimta sākumā Herteļa akciju sabiedrība deva tik lielus ienākumus, ka aptiekārs pievērsās mecenātismam, piemēram, viņš finansiāli atbalstīja Ādolfa Alunāna lugu iestudējumus. 1911. gadā aptieka bija pilsētā pirmā, kurā tika ierīkots tolaik dārgais un reti pieejamais elektriskais apgaismojums.
Savu kapitālu J.Hertelis novēlēja Kurzemes Farmaceitu biedrībai, savukārt aptieka pēc 1912. gada piederēja a/s “J. Hertel” akcionāriem, galvenokārt vācbaltiešiem. 1939. gadā sakarā ar vācbaltiešu repatriāciju akciju sabiedrība tika likvidēta.
Kā liecina pēckara fotogrāfijas, Herteļa aptiekas ēka Jelgavas kaujās bija cietusi visai nedaudz. Taču arī tās liktenis tika izlemts jaunajā pilsētas plānā: Pasta ielas līkais gals bija jāiztaisno, bet ēka jānovāc. Tas tika izdarīts 20. gadsimta 50. gadu sākumā.
Autoostas ēka nodota 1957. gadā
Jelgavas autoosta tāda, kādu to skatām šodien, ekspluatācijā tika nodota 1957. gadā. Kā redzams senajās fotogrāfijās, pirmskara Jelgavā šeit bijusi blīva nelielu koka māju apbūve.
Ielas nosaukuma devējs pasts līdz pat jaunās pasta ēkas uzcelšanai 1938. gadā atradās ielas pretējā pusē. Vecāko pasta ēku būvēja 18. gadsimtā un modernizēja 19. gadsimta vidū. Pasts tajā darbojās vairāk nekā gadsimtu, līdz 30. gadu beigām. Mūsdienas sasniegusī pasta un telegrāfa ēka celta 1938. gadā. Tās vietā tajā pašā Pasta un Annas ielas stūrī bijusi vecā zirgu pasta stacija, kuras darbība izbeidzās, attīstoties dzelzceļam. Vēlāk tur iemājoja telefona–telegrāfa kanceleja, līdz tika uzcelta pasta ēka, kas izturēja karu.
Vietā, kur mūsdienās ir apstādījumi un laukums biznesa centra “Zemgale” priekšā, uz stūra atradās lepna, garena ēka, kas agrāk bija meiteņu ģimnāzija, bet pirmās brīvvalsts laikā pārtapa par 2. Jelgavas Valsts vidusskolu. Starp veco pasta ēku un meiteņu ģimnāziju atradās Annas iela (tagad Raiņa). Meiteņu ģimnāzijā mācījās tikai dažas latvietes vācu muižnieku un augstāko krievu ierēdņu meitu vidū.
Šajā skolā izglītojušās daudzas slavenas latviešu sievietes, piemēram, mūsu novadniece pirmā latviešu zobārste Late Veibele. Viņa dzimusi 1877. gadā Elejas pagastā kurpnieka un veļas mazgātājas ģimenē. Mācījusies Jelgavas meiteņu ģimnāzijā no 1893. gada, iztiku pēc tēva nāves pelnot ar tulkojumiem no franču, vācu un krievu valodas laikrakstam “Dienas Lapa”, sadarbojusies ar Raini. Dibinājusi jaunstrāvniecisku skolnieču pulciņu “Austra”, aizrāvusies ar Eduarda Veidenbauma dzeju, ģimnāziju beigusi 1896. gadā. No 1898. gada ar pārtraukumu materiālu grūtību dēļ viņa mācījās Pēterburgas zobārstu skolā, ko beidza 1901. gadā, gala eksāmenu noliekot Kara medicīnas akadēmijā. Rīgā L.Veibele tika apsveikta kā pirmā latviešu zobārste un, vienu gadu būdama pazīstamā zobārsta un literāta Friča Mierkalna asistente, turpmāk strādāja privātpraksē līdz 1915. gadam, kad kara apstākļu dēļ pārcēlās uz Petrogradu un tur strādāja specialitātē līdz 1920. gadam, kādu laiku arī metropoles piepilsētā Ohtā. Atgriezusies Latvijā, viņa bija Rīgas kara slimnīcas zobārste no 1920. līdz 1922. gadam, līdztekus skolu zobārste. LU Zobārstniecības institūta dibinātāja un vadītāja Kārļa Barona uzaicināta, no 1923. līdz 1934. gadam L.Veibele bija institūta demonstratore (jaunākā asistente) un mācīja jaunos zobārstniecības studentus. Veicot pētījumus un novērojumus, viņa publicēja rakstus par dažu medikamentu ietekmi uz zobu apkārtējiem audiem, kā arī par skolēnu zobu higiēnu. Piedalījās zinātniskos kongresos, vairakkārt kvalifikācijas pilnveidošanai devās ārzemju komandējumos. Darbojoties Rīgas pilsētas Veselības valdes skolu higiēnas nodaļā no 1921. līdz 1941. gadam, L.Veibele daudz paveica skolēnu mutes dobuma plānveida sanācijā. Otrā pasaules kara beigās viņa devās bēgļu gaitās uz Vāciju un pēc pāris gadiem atgriezās Rīgā.
Pēc skaisto pirmskara ēku drupu novākšanas 1954. gadā te atklāja jaunuzcelto kinoteātri “Zemgale” ar divām zālēm un 600 skatītāju vietām. Kinoteātris bija uzcelts atbilstoši PSRS 1949. gadā izstrādātajam arhitekta Sergeja Jakšina tipveida kinoteātra projektam. Kinoteātris pēc pārbūves 2006.–2008. gadā pārtapa par “Swedbank” filiāles ēku, arhitekti Dēvijs Šīraks un Raivo Veisbergs, dizainere Iveta Krujele. Ēkā savienots šķietami nesavienojamais – mūsdienu biroju nams antīka tempļa formās veidotā Staļina laika ēkā, taču izdevusies celtne, kurā gandrīz pilnīgi saglabāta arī iepriekšējā, pietiekami atraktīvā un interesantā arhitektūra.
Alusdarītavas dārzs
Nams Pasta ielā 32 celts pēc Otrā pasaules kara un atrodas ļoti vēsturiskā vietā. Kāds vecs Jelgavas pilsētas plāns no 1859. gada rāda, ka tagadējā Raiņa parka vietā ir pastāvējis dārzs, ko sauca tā toreizējā īpašnieka vārdā – par Paula dārzu. Karlam Pauli tur bija savs uzņēmums – alusdarītava ar pie tā izveidotu publisko dārzu, pastaigu celiņiem, bumbotavu, paviljonu ar atspirdzinošiem dzērieniem. Ievērojamais tā laika gleznotājs Jūliuss Dērings raksta, ka tur 1852. gadā pirmo reizi apmeklējis dzīvo bilžu izrādi. Pie dārza (Pasta ielas pusē) bija divas divstāvu mūra ēkas, no kurām vienā bija paliela zāle saviesīgu pasākumu rīkošanai. Ar laiku īpašumam mainījās saimnieki un plāni, bet parks palika arī turpmāk iecienīta jelgavnieku atpūtas vieta. Ap 1870. gadu šo īpašumu nopirka Širkenhēfers, kurš samazināja dārzu un ar tirgotāja Martinelli atbalstu atvēra restorānu ar garām verandām, vasaras un ziemas skatuvi. Tur tika rīkotas tam laikam liela mēroga teātra izrādes un koncerti. 19. gadsimta 80. gados Paula dārzā zemi nopirka 1865. gadā dibinātā Jelgavas krievu saviesīgā biedrība “Kružok”, kas tur nolēma uzcelt savu namu. “Kružok” namu Pirmā pasaules kara laikā vācu armija izmantoja kā karavīru mītni. Latvijas Brīvības cīņu laikā 1919. gadā dažas dienas kā savu mītni to izmantoja latviešu karavīri Oskara Kalpaka vadībā, atkāpjoties no Rīgas uz Liepāju.
Pēc Pirmā pasaules kara namu izmantoja dažādiem sabiedriskiem pasākumiem Jelgavas latviešu sabiedriskās organizācijas, bet pēc Kārļa Ulmaņa valsts apvērsuma 1934. gadā tas tiek nodots aizsargu organizācijai un pārdēvēts par Zemgales klubu. Otrā pasaules kara laikā nams tika nopostīts un pēc kara vairs netika atjaunots.
Kādreizējā ēkas adrese bija Pasta ielā 34, bet pāri ielai pretējā pusē – Pasta ielā 35 – starp koka dzīvojamām ēkām izcēlās galdnieka Hermaņa Eplē nams. Tas bijis divstāvu koka nams ar neparastu ielas puses fasādi, ko rotāja četras kolonnas ar jumtiņu. Pastāv pieņēmums, ka no šīs ģimenes nācis arhitekts Pauls Eplē, kas veidoja Jelgavas greznākos jūgendstila namus. Tagad ap to vietu ir daļa “Vivo centra”.
60. gados, veidojot Raiņa parku, parkā tika uzbūvēts nams pionieru organizācijas vajadzībām. Pionieru nams darbojās līdz laikam, kad Latvijā sākās neatkarības atjaunošanas kustība.
Katoļu ielas galā kādreiz atradās viduslaiku pilsētas vārti, saukti par Posta vārtiem, jo aiz tiem bija nāvessoda izpildīšanas vieta noziedzniekiem. Vēlāk tos dēvēja par Annas un par Pētera vārtiem. Aiz tiem 1705. gadā atradās pilsētas nabagmāja un kapsēta ar mazu koka baznīciņu, kas tika saukta par nabagu baznīcu. Tai nebija torņa, vien krusts uz pašas baznīcas. 1780. gadā mirušais pilsētas birģermeistars H.Kloks savu kapitālu novēlēja jauna mūra dievnama celšanai. 1845. gadā vecā koka baznīca tika nojaukta un vietā uzcelta mūra ar krusta tornīti. 1847. gadā tā tika iesvētīta, bet 1861. gadā dabūja atsevišķu mācītāju. No 1862. gada to sauc par Svētā Jāņa baznīcu.
Dievnama tornis uzbūvēts 1882. gadā. Pie baznīcas kādreiz bija Literātu, Katoļu, Jāņa, Vecticībnieku kapi, kas tagad pārvērsti par Alunāna parku un Stacijas skvēru. Starp ievērojamākajām personībām, kas apbedīti šajos kapos, jāmin teātra tēvs Ādolfs Alunāns, sabiedriskais darbinieks Juris Māters, dzejnieks Kārlis Hugenbergs, ērģelnieks un komponists Atis Kauliņš, zīmētājs Vilhelms Zigfrīds Stefenhāgens, grāmatizdevējs J.F.Šablovskis u.c.
Alunāna parks izveidots bijušo Jāņa kapu vietā. Ir saglabājusies kapa vieta un 1913. gadā celtais tēlnieka Burkarda Dzeņa piemineklis latviešu teātra tēvam Ādolfam Alunānam. Parkā uzsliets piemineklis vienam no latviešu atmodas darbiniekiem un Jelgavas Latviešu biedrības dibinātājam Jurim Māteram, kas tika apglabāts Jāņa kapos.
Svētā Jāņa baznīca ir viena no nedaudzajām ēkām, kuras pasaudzēja Otrais pasaules karš. Pēc kara pilsētas atjaunošana noritēja staļiniskās arhitektūras formās, taču, pateicoties Sv.Vienības draudzei, kas pamestajā baznīcā atrada jaunu mājvietu pēc Nikolaja dievnama sagraušanas (sākotnēji Jāņa baznīca piederēja Jelgavas vācu draudzei), tā tika saglabāta. Šajā dievnamā viss ir autentisks: Kurzemes prominentākā konjunktūras gleznotāja Jūliusa Dēringa altārglezna, pats altāris, kancele, ērģeles, torņa pulkstenis un pat skanīgais zvans, kurš gan tika izvilkts no sagrautās Nikolaja baznīcas drupām. Šajā baznīcā darbojies mācītājs Katerfelds, kura mūža darbs bija primārā garā vājo patversmes iemītnieku garīgā aprūpe un medicīniskās palīdzības organizēšana. Šī darba rezultātā izveidojās arī šodien tik vajadzīgā Gintermuižas slimnīca. Līdz ar baznīcu arī ērģeles ir daļa no Jelgavas vēstures. Ap 1884. gadu tās būvējis slavenā Liepājas ērģeļbūvētāja Karla Hermana brāļa dēls, arī Karls Hermans.
