Studentiskās tradīcijas un nerātnie atgadījumi LLU dzīvē.
Tuvojoties Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) septiņdesmit gadu jubilejai, tiek cildināts augstskolas zinātniskais potenciāls, ievērojamā nozīme izglītībā, zinātnē un kultūrā. Taču ne vienam vien atmiņā nāk arī dažādi nostāsti, ar kuriem bagāta radošā gara, jaunības ideālu, mīlestības pildītā studentiskās Jelgavas dzīve. Pionieri šajā apcerē ir Meža fakultātes profesors Zigurds Saliņš un docents Pēteris Skudra, agrākais rektors Pāvils Zariņš. Viņu izdotajās grāmatās šādus stāstus varam baudīt. Taču šķiet, ka daudz ir vēl nepateiktā, neapkopotā, kas šo augstskolas jubilejas gadu iekrāso jestrāku. Autors nezināmsDiezgan droši var apgalvot, ka sešdesmito gadu sākums – Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (nosacīti LLA ir LLU māte) atgriešanās savā vecajā vietā Jelgavā, kur 1939. gadā tika dibināta Jelgavas Lauksaimniecības akadēmija (pēc analoģijas LLU – vecmāmiņa) – saistās ar vienu lipīgu nezināma autora dziesmiņu. Tajā stāstīts par Jelgavā nokļuvušu studentu bezpajumtnieku, kurš, neatrodot sabiedrības atbalstu, noslīkst Driksā. Turklāt dziesmiņa beidzas ar refrēnu, kas liek domāt, ka šis traģiskais gadījums nebūt nav vienīgais. Runā, ka rektors Pāvils Zariņš, kurš vēl šobaltdien gandrīz simts gadu vecumā turpina strādāt savā laboratorijā lauku mājās, pret šo dziesmu esot izturējies noraidoši. «Šitā slīkoņu dziesmas dziedāšana vienreiz jāizbeidz,» tādi bijuši viņa vārdi. Jāpiebilst, ka P.Zariņš daudz darījis, lai studenti un Jelgavas un tuvākās apkaimes bērni mācētu peldēt. Proti, viņa rektorēšanas laikā uzbūvēts LLU Sporta nams ar peldbaseinu. Citi tā laika augstskolas pīlāri, piemēram, profesori Jānis Āboliņš un Ernests Jurēvics, studentu kompānijās šo dziesmiņu gan dziedājuši labprāt. Tā dažkārt pat tiek uzskatīta par LLU studentu «nerātno himnu» (līdzīga ir arī Latvijas Universitātei, Stradiņa universitātei un citām augstskolām). Interesanti, ka deviņdesmito gadu beigās trīs Tehniskās fakultātes puiši (no kuriem viens ir tagadējais Jelgavas domnieks Arnis Razminovičs) lielā pacilātībā par savu veikumu diplomdarba aizstāvēšanā baltos kreklos un kaklasaitēs turpat pie fakultātes ēkas metās Driksas ūdenī un pārpeldēja pāri. Zināmā mērā tās bija kā labas vecā balādes stāsta par Jelgavas studentu beigas. Nevis āžu metalurgs Šajā mācību gadā oktobrī jau 39. reizi LLU pirmkursniekus uzrunāja zinību vīrs Azemitologs. Tie ir studentijas jaunā papildinājuma svētki, un interesanti, ka gandrīz visus šos gadus (izņēmumi bijuši pāris reižu) Azemitologa lomā iejuties profesors veterinārmediķis Edgars Liepiņš. Azemitologa svētku ideja dzimusi LLU mazākās (ap pieci procenti augstskolas kopējā studentu skaita) – tagadējās Veterinārmedicīnas – fakultātes sienās. Tā vērsta uz to, lai jaunpienācēji labāk iekļautos augstskolā un būtu mazāks studentu atbirums (veterinārmediķiem tas izsenis bijis lielāks, jo šī studiju programma ir viena no grūtākajām). Zinību vīra Azemitologa vārds vismaz daļēji sastādīts no LLA fakultāšu pirmajiem burtiem. Savulaik augstskolā bija gan Agronomijas, gan Zooinženieru, gan Zemes ierīcības fakultāte. Gadu gaitā fakultāšu nosaukumi un skaits mainījies, taču Azemitologs palicis. Kā jau akadēmiskā vidē pieklājas, gadījies dzirdēt oponentus, ka zinību vīra vārds ir neskanīgs un lāgā neizprotams, tad jau labāk būtu ielikuši «āžu metalurgs». Tomēr izskatās, ka gan Azemitologa vārds, gan svētku tradīcija ir ilgtspējīga. Atmodas laikā tieši Azemitologa svētkos pirmo reizi Jelgavas pilī tika pacelts Latvijas valsts karogs.Zinātnieki pret varuNo padomju gadiem leģendāru pieskaņu ieguvuši atgadījumu stāsti, kuros jūt nacionālās pretošanās garu. Piemēram, šodien liekas pašsaprotami, ka Veterinārmedicīnas fakultāte atrodas K.Helmaņa ielā. Ar šo nosaukumu tiek pieminēts un godināts latviešu mikrobiologs, epizootologs, Luija Pastēra līdzgaitnieks Kristaps Helmanis. Tikai vecie jelgavnieki atceras, ka agrāk – līdz 1985. gadam – šī iela nesa Kultūras vārdu (tas bija dots vēl divdesmitajos trīsdesmitajos gados, kad attīstījās dzīvojamā apbūve ap cukurfabriku). Kad 1973. gadā K.Helmanim apritēja 125 gadu jubileja, fakultātē tika organizēta zinātniska konference. Taču negaidīti Valsts drošības komitejas okšķeri izdomāja, ka šo izcilo latviešu zinātnieku nav vēlams pieminēt, jo viņš, būdams trūcīga zemnieka dēls, cariskās Krievijas armijā bija uzkalpojies līdz pulkvedim, kā arī ieguvis personālmuižnieka titulu un saņēmis vairākus ordeņus. Tomēr fakultātes veterinārmediķi, spītējot konferences aizliegumam, pagodināja savu izcilo priekšteci ar piemiņas sarīkojumu K.Helmaņa pēdējā atdusas vietā viņa dzimtās Tērvetes kapos. Pēc tam no amata tika atbrīvots dekāns Eglons Grapmanis, kas fakultāti vadīja no 1956. līdz 1973. gadam. Var secināt, ka 1985. gads, kad veterinārmediķiem izdevās mainīt savas fakultātes ielas nosaukumu, bija laika zīme, kas liecināja par jaunu laiku tuvošanos. Gar kopmītnēm – uzmanīgi!Šķiet, ka vēsturē aiziet agrāko gadu nerātnā studentu kopmītņu jeb «koju» dzīves tradīcija dzimšanas un vārda dienu svinības beigt ar gaviļnieka urrāšanu tieši pusnaktī tuvējā ielu krustojumā. Viena no populārākajām vietām bija Pētera un Lielās ielas krustojums, kas atrodas simts metru no policijas. Par to sevišķi nobažījies bija agrākais Jelgavas Kārtības policijas priekšnieks Zigmunds Jēgers. «Tas tiešām bija negals. Uz brauktuves sanāca viss apsveicēju bars, mašīnas nevarēja tikt garām, radās bīstamas situācijas,» komentēja policijas amata vīrs. Kad deviņdesmito gadu beigās kādam studentam ar iesauku Betons jautāju, vai viņš arī piedalījies šādā gaviļnieku sveikšanā, puisis atbildēja: «Kā tad! Mēs gan naktī neejam uz Pētera un Lielās ielas krustojumu, bet uz Driksas tiltu.» Viņš vēl piebilda, ka lielākās jubilejās Driksā ielidināts jubilāra krēsls, kas nu tiešām bijis par traku. Mūsdienās, palielinoties autosatiksmes intensitātei, šāda urrāšana nav manīta. Taču kas zina – labāk gar kopmītnēm braukt lēni un uzmanīgi. Turpmāk vēl.
