Kārlis Kazāks par mūziku un jauno vasaru ceļojumu grāmatu
Pašmāju dziesminieks Kārlis Kazāks sarunā ar “Ziņām” dalījās ar to, kas viņam palicis atmiņā no 90. gadu Jelgavas, pārdomās par bijušajiem grupas biedriem un citiem Latvijas dziesmu izpildītājiem. Kārlis ieskicēja savas nupat izdotās grāmatas “Sākums mūs atrod pats” (“Zvaigzne ABC”, 2021) aprises, atklāja to, kā viņš nonāca līdz elektroniskajai mūzikai, un paskaidroja iemeslus, kāpēc visdrīzāk nekad nespēlēs džezu.
– “Velomūzika” (kurā tu ar draugiem jau kopš 2012. gada maināt mūziku pret naktsmājām) ir plaši zināma parādība tavā biogrāfijā, par ko pat ir uzņemtas vairākas filmas. Nesen uzzināju, ka pastāv arī tāds projekts kā “Mūzicikls”?
Tas ir loģisks turpinājums “Velomūzikai”. Man gluži vienkārši patīk divriteņu transports. Tādējādi tu daudz vairāk piedalies ceļā. Mašīnā mēs sēžam, nedrīkst, bet tāpat paskatāmies, kas ir atsūtīts “vatsapā” un klausāmies radio. Mocis ir tāda vienatne. “Mūzicikls” esmu es viens pats. Tas noformējās pirmajā Covid-19 izplatības ierobežojumu vilnī, kad es sapratu, ka gribu pamuzicēt pilsētu pagalmos, un citu variantu arī nemaz nebija, kur to darīt. Es aprīkoju savu motociklu tā, lai tam ir piestiprināts ģitāras futlāris un lai otrā somā var ielikt skaļruni. Ar tādu aprīkojumu es arī pa Jelgavas pagalmiem pabraukājos. Kopš tā laika tas ir veids, kā vasarā pārvietojos uz koncertiem.
– Gandrīz pirms 20 gadiem, 2002. gada 25. oktobrī, klajā nāca tavas grupas “Oceanfall” vienīgais albums “Upe bez tiltiem”. Savulaik esi izteicies, ka 2003. gadā esat sākuši rakstīt otro albumu un arī oficiāli izjukuši nekad neesat.
Mēs ar apskaužamu regularitāti, reizi kādos piecos gados, satiekamies ar mērķi pamēģināt, vai mums radīsies kaut kas jauns. Noīrējam kādu viesu namu, saliekam instrumentus un paspēlējamies ar tiem pāris dienas, un tas vienmēr beidzas ar tādu labu sajūtu, ka, jā, mēs to tik tiešām spējam. Diemžēl vismaz pagaidām tas mūs nekur nav aizvedis. Lai gan domāju, ka nu jau mēs esam pietiekami nobrieduši, bērni arī paaugušies, un es cerīgi skatos, ka otrais albums kaut kad būs.
– Tu esi daudz kur pabijis (piemēram, Irānā, Sumatrā, Ganā u.c.) un daudz ko redzējis Latvijas Televīzijas projekta “1000 jūdzes” laikā. Kurš no šiem ceļojumiem atstāja vislielāko iespaidu?
Pieļauju, ka tas bija Irānas apmeklējums un tieši kultūrtelpu un reliģiskās izpratnes atšķirības ziņā. Šī pieredze bija ļoti spēcīga mācība man pašam. Es esmu savas paaudzes tipisks produkts, piepildīts ar stereotipiem par visu, par ko vien var, un tad Irāna tos krietni paplucināja. Tur es dabūju to sajūtu, ka viss ir tāds, kā mēs uz to paskatāmies. Ka turienes cilvēki jau nav ne sliktāki, ne arī labāki par mums, viņi vienkārši no cita skatu punkta raugās uz lietām. Un vēl viņi ir ārprātīgi laipni, kas manā sākotnējā stereotipā bija absolūti pretēji, proti, ka visi musulmaņi ir tādi nikni vīri ar garām bārdām. No vienkāršajiem cilvēkiem labestība vienkārši strāvo, kas, iespējams, ir reliģiski kaut kā pamatota un ieaudzināta, bet tā ir tik ļoti dabiska. Un tik droši pilsētā naktī uz ielas es, šķiet, nekur citur uz pasaules nebiju juties kā Teherānā!
– Savulaik esi minējis, ka tu esi “vidzemnieka un kurzemnieces krustojums”, bet burtiski sava mūža pirmo pusi nodzīvoji Jelgavā. Kas palicis visspilgtāk atmiņā no tā laika pilsētas?
Es esmu tā saucamās Pārlielupes cilvēks, kas nav Jelgavas centrs, turklāt vēl esmu dzīvojis tādā ļoti dīvainā “dieva ausī”, pa vidu visam, starp RAF masīvu un Cukurfabriku. Līdz ar to es nevaru teikt, ka esmu izbaudījis tā pa īstam to bandītisko Jelgavu, kas bija 90. gados, bet, protams, nākot no mākslas skolas mēģinājumiem vēlu vakarā caur autoostu, savu Jelgavas garšu diezgan dabūju izgaršot, tostarp arī caur kautiņiem. Tur, pilsētas ielās, arī papildināju savu vārdu krājumu ar svešvalodu lamām. Starp citu, jelgavniekiem ir ļoti raksturīgi, ka mēs runājam daudz rupjāk nekā citi un mūsu paaudzei tas ir absolūti normāli spraust lamuvārdus teikumos. Citur Latvijā, kā izrādās, tā nebūt nav, un cilvēki brīnās, kāpēc ir tik ļoti daudz jālamājas.
Protams, visspilgtākās atmiņas no deviņdesmitajiem man saistās ar nākšanu mājās caur pilsētas slimnīcas teritoriju un iešanu cauri vīru baram pelēkos ķiteļos. Toreiz es nodomāju, ka slimnīcā ir notikusi pacientu evakuācija, bet, kā uzzināju nākamajā dienā, tie bija izbēgušie cietumnieki.
Nevarētu arī teikt, ka man Jelgavā ir izteikta sakņu sajūta, drīzāk tā vienkārši ir mana dzimtā pilsēta, kur esmu dzimis un uzaudzis. Man patīk redzēt, ka šī pilsēta nu jau ir kļuvusi par tādu korektu Austrumeiropas sastāvdaļu. Žēl, protams, ka tai nav savas arhitektūras vēstures.
– Tu esi noklausījies Ginta Mauševica veidoto “Jelgavas alternatīvās mūzikas izlasi 1991–2017”, kas tika izdota 2019. gada nogalē?
To visu man diemžēl nebija pacietības noklausīties. Es gāju tai pāri ar tā laika zināšanām un ķēru ārā vārdus, kurus es pazīstu jau sen. Man vienmēr ir patikusi Ģirta Šoļa radošā ņemšanās, kas tolaik bija “Frontlines” sastāvā. Tajā, ko viņš darīja, virtuozi balansējot starp alternatīvo un pat kaut kādā mērā popmūziku, bija kaut kas baigi jaudīgs.
– Kuras vietas tu ieteiktu apskatīt Zemgalē, par kurām, teiksim, pat jelgavnieki varētu nezināt?
Tad būtu jāizšķirsta mana grāmata. Skaidrs, ka visi dodas uz Tērveti. Visi apmeklē Blankenfeldes muižiņu pie pašas Lietuvas robežas, bet vislabāk Zemgali ir noķert, aizbraucot uz tādām vietām kā Bēne, Penkule. Tur ir tādi plašumi. Tu vienkārši apstājies ceļa vidū, un uz visām pusēm, līdz pat apvārsnim, ir vieni vienīgi āboliņa lauki. Tev pat nekur nav jāpakāpjas, lai tu vari paskatīties ļoti tālu. Tā ir tā mana Zemgales sajūta. Protams, var aizbraukt arī uz Staļģenes pusi un pie Lielupes pieiet.
– Tu savus izdotos albumus nepārdod, bet dāvini cilvēkiem par baltu velti. Kāpēc?
Man šķiet, ka kompaktdiskam jau sen ir zudusi datu nesēja nozīme. Man gan vēl ir disku atskaņotājs, jo es braucu ar vecu mašīnu, bet jaunajos modeļos to jau vairs nav. Plus man vienmēr ir licies, ka tas disks nav diži neko vērts, ja tam nav kaut kāds pievienotais stāsts. Un tieši tāpēc es uztaisu vienu lielu koncertu, kur cilvēki, kuri grib atnākt pie Kazāka, ir šajā koncertā, kas man ir stipri būtiskāks nekā albums. Viņi to disku paņem uz mājām, un tas sev nes līdzi stāstu par satikšanos. Es to redzu kā tādu sajūtu suvenīru.
– Kā tu vērtē savas pirmās grupas “Dull Doll” (dibināta 1996. gadā Jelgavā) bijušo kolēģu Arņa Račinska, brāļu Māra un Ginta Bīmaņu un Anrija Grinberga jeb Spix muzikālo daiļradi?
Atpazīstamākais, manuprāt, ir Račinskis, protams, ar savu grupu “Laika suns”, kas ir aktuālākais no viņa projektiem. Esmu dzirdējis, ka viņi ar Jāni Žildi drīzumā kaut ko gatavojas uztaisīt ar savu kādreizējo grupu “Kuba”. Arnis ir pierādījis, ka viņš ir viens no jaudīgākajiem poproka dziesmu rakstniekiem. Viņam ir autorība arī diezgan daudziem skaņdarbiem, ko izpilda citi mākslinieki. Ja nebūtu mainījies laikmets un tas, cik ātri mēs patērējam mūziku – paklausāmies un ņemam nākamo –, tad viņa gabali, tādi kā “Sitīsim logus!” un “Dažas no meitenēm”, būtu pelnījuši vairāk uzmanības.
“Spix” jau savu karjeru ir attīstījis ļoti augstā līmenī. Viņš var izvēlēties, pie kā spēlēt, un ir apkalpojis gan Raimonda Paula, gan “Musiqq koncertus. Anrijis ir ārkārtīgi tehnisks un arī jūtīgs bundzinieks, viņš neatskalda ritmu tādā klasiskā metronoma funkcijā.
Brāļi… Māris vēl šad tad arī ar mani uzspēlē un pabraukā “velomūzikās”. Viņš ir fenomenāls instrumentālists. Viņa rokraksts ir ļoti citādāks, tāds, ko uzreiz var atpazīt. Esmu dzirdējis komplimentus par viņu gan no Ērika Upenieka, gan no Ginta Solas, kuri saka – nu tas čalis, jā, viņam ģitāra tiešām skan. Man pat ir mazliet žēl, ka es viņu tik maz varu izmantot, jo, protams, cilvēki, kad sauc Kazāku, visbiežāk izmanto ekonomisko versiju – paaicina uz uzstāšanos mani vienu pašu.
Un Gints… Lielisks basists, kurš vienkārši vienu dienu saprata, ka naudu var nopelnīt arī citādi. Viņš ir cilvēks, uz kuru ir viegli paļauties. Mēs četri no pieciem grupas dalībniekiem esam arī motociklisti.
– Kuri no latviešu dziesminiekiem tev pašam patīk? Haralds Sīmanis, Kaspars Dimiters, Valdis Atāls!?
Sīmanis, protams, būtu jāliek pirmajā vietā ar vienu dziesmu “Ezers”, ko mēs visi zinām. Ja cilvēks var tikt pie tādas dziesmas un to tā izpildīt, turklāt tajā laikā… Par to pasaulē iedod mūža pensiju, un dzīvo tik nost!
Valdis varbūt ar savu dzīves stāstu kaut kādā veidā ir man nozīmīgs. Pāris reizes esmu viņu vedis mašīnā, un viņš ir stāstījis par to, ko pēc tam arī aprakstīja savā grāmatā “Elles debesis”. Viņa mūzika – tā ir firmas zīme. Savs šarms tajā, ko viņš rada, ir.
Par Kasparu man ir ļoti grūti runāt, jo viņa politiskās un citas publiskās aktivitātes reizēm man nav pieņemamas. Bet vai kāds ir sarakstījis skaistāku dziesmu par “Princesīti”? Nezinu. Un tas ir viens un tas pats cilvēks. Kaut kā man tas viss neliekas kopā un ir grūti runāt par viņu kā vienu tēlu. Taču tas, ka ir dziesminieks, kurš provocē sabiedrību, ir brīnišķīgi. Mums tādi ir vajadzīgi, un, pat ja es viņam nepiekrītu, man patīk, ka viņš tāds ir.
– Latvijas Televīzijas raidījumu ciklā “Dzirdi balsis ar Kārli Kazāku” otrās sezonas 7. sērijā “Latviešu rakstu valoda” sniedzi nelielu ieskatu arī Zemgalē, bet kāpēc mēs nesagaidījām atsevišķu raidījumu par vidus dialektu, Zemgales sēliskajām izloksnēm, Zemgales austrumu izloksnēm utt.?
Runājot par pašu Zemgales valodu, kas tad nu ir pamatu pamats latviešu valodai, kādā mēs runājam, mana pieredze rāda, ka specifiskas lietas zemgaliešu valodā ir saglabājušās ārkārtīgi maz. Auces pusē kaut ko mēs varētu mēģināt uzrakt, un tās arī būs vairāk intonācijas lietas. Varbūt pāris sarunās vēl izdzirdēsim ‘varana’ vārnas vietā, bet tas arī viss. Kā jau teici par latviešu rakstu valodu, es to tēmu jau iekļāvu raidījumā un arī to, ka šis vidus dialekts vai zemgaliešu valoda jau vairs nav atpazīstama, vairs nav notverama. Man bija svarīgi, par izloksnēm runājot, ķert to, ko mēs vēl varam dzirdēt. Līdz ar to, protams, interesantāki piedzīvojumi bija Malēnijā, Latgalē, Ziemeļvidzemē vai lībiešu ietekmētajās Latvijas daļās. Tur jau tas viss ir krāsaināk.
– Pastāsti, lūdzu, mazliet par savu nupat izdoto grāmatu “Sākums mūs atrod pats”!
Tas ir tāds pandēmijas blakusprodukts. Grāmatā aprakstītas deviņas vasaras un desmit “Velomūzikas” braucieni. Tur ir arī divi braucieni pa Zemgali un vismaz kaut kādā mērā un atsevišķi par Sēliju.
Sāku rakstīt ar domu saglabāt to sev, jo laiks ir pagājis un tu jau vairs neatceries, kur esi bijis. Gribējās sev tādu kā kopsavilkumu, un, atverot vecos instagramus, skatoties uz tur saglabātajām bildēm, tie stāsti sāka nākt. Es tiem vienkārši ļāvos. Kad biju kādu gabalu ieskrējies, jau vairs neatceros, kurš man to teica: “Eu, bet šito tak parādi kādam, nepaturi sev!” Un es parādīju “Zvaigznei ABC”, un viņi teica – strādājam. Palīdzēja to visu sakopt vienā veselumā. Sanāca tāds manu vasaru piedzīvojums, kur piedalās diezgan daudz manu draugu un kur ir apskatītas daudzas Latvijas vietas. Tāpēc arī vāka noformējums sastāv tikai no apdzīvotu vietu nosaukumiem. Tā ir šīs grāmatas asinsrite, tā ir Latvija.
– Ar Kasparu Tobi tu esi radījis arī elektronisko mūziku (2020. gada albumā “Apspēlēts”). Intervijā Latvijas Radio raidījumam “Monopols” izteicies, ka viens no skaņdarbiem, kas tevi uz to iedvesmoja, bija “Wide Open” (“The Chemical Brothers”, piedaloties amerikāņu mūziķim Beck).
Es nekad neesmu ieņēmis tādu pozīciju vai teicis, ka elektroniskā mūzika ir slikta. Jā, bija 90. gadi, kad tas starp maniem draugiem nebija baigi modē, bet es tāpat paklusām klausījos gan “Faithless”, gan “Massive Attack”. Un, jā, minētais gabals pierāda to, ka absolūti digitāla mūzika var būt tik emocionāla! Man vienkārši sagribējās ar to visu paspēlēties, un nevienu piemērotāku kandidātu par Kasparu Tobi es nevarēju izdomāt. Viņa brīvība, kā viņš strādā ar mūziku, ir apburoša, un tās ir manas dziesmas, kuras viņš ir izveidojis, un, jā, tā ir viņa elektroniskās mūzikas sajūta, kur es attiecīgi arī mazliet iejaucos. Man ļoti patika izbaudīt šo procesu, ka mēs varējām rotaļājoties tikt līdz šādam rezultātam, kā tas ir dzirdams albumā “Apspēlēts”.
– Cik var noprast no intervijām, tev ir diezgan tuva izcilā amerikāņu dziesminieka Boba Dilana daiļrade. Ar ko tieši viņš tevi piesaista?
Teksts. Vārdi. Un droši vien tā ir personība. Visa viņa nozīme Amerikas sabiedrības veidošanā. Tā ir ikona. Tādus kā Bobs Dilans nevar uztaisīt. Viņš var tikai rasties, jo tas, ko mēs vairāk vai mazāk dzirdam šodienas popmūzikā, tās ir uztaisītas lietas, kad kāds redz, ka tirgū ir brīva niša un rada attiecīgu produktu. Bobs Dilans ir tāds svabadi radies tēls.
– Tu mācījies Jelgavas 4. vidusskolā ar mūzikas novirzienu un skolas pūtēju orķestrī spēlēji trompeti, ko arī tagad reizi pa reizei nocel no bēniņiem. Varbūt līdz ar briedumu tu varētu pievērsties, piemēram, arī džezam?
Džezs ir zināšanu mūzika, un mūsdienu džezā ir vairāk zināšanas un teorija nekā sajūtas, un tas nekad mani nav pārāk aizrāvis. Es neesmu mācējis sevi tādā virzienā iedarbināt. Protams, es nevaru teikt nekad! Trompetē gan reizēm iepūšu, bet jāsaka godīgi – tas, kas tur nāk laukā pa otru galu… Var jau būt, ka man kādreiz arī būs tik daudz laika, lai atgūtu formu.
– 2020. gadā tevi ievēlēja par Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūras/ Latvijas Autoru apvienības jeb AKKA/LAA padomes prezidentu. Kādus panākumus tu vēlētos izcelt?
Kaut kādā mērā pagodinoši, ka tas man ir uzticēts, proti, pārstāvēt autoru intereses dažādos līmeņos. Ir daudzas lietas. Piemēram, tas, ka organizācijai ir savi līdzekļi, kas veidojas no autoratlīdzībām un administrācijas ieturējuma. Mums ir izdevies panākt, ka ierastus tēriņus AKKA/LAA apbalvojumiem un greznām ceremonijām esam pārvērtuši par radošām stipendijām. Mēs vairs nenodarbojamies ar ārišķībām, bet vienkārši ļaujam autoriem radīt jaunus darbus. Vairākas reizes gadā tiek izsludināti stipendiju konkursi, kur autori uzraksta, ko viņi varētu par to stipendiju sadarīt, un attiecīgi saņem vai nesaņem šo stipendiju. Tas gan ir iespējams tikai mūsu organizācijā reģistrētiem autoriem no visām pārstāvētajām nozarēm. Mēs šobrīd vairāk vēlamies izprovocēt cilvēkus radīt.
Kārlis Kazāks
■ Dzimšanas vieta: Jelgava.
■ Profesija: mūzikas autors un izpildītājs, tekstu autors, AKKA/LAA padomes prezidents.
■ Izglītība: Rīgas Tehniskā universitāte, maģistra grāds produktu dizainā.
■ Mīļākā dziesma: pašlaik tā ir Asnates Rancānes iedziedātā latgaliešu tautasdziesma “Tymseņš guoja”.
■ Ģimene: sieva Kristīne Kazāka (dizainere, māksliniece), bērni: Kaiva (8), Klinta Elma (16), Pauls Gustavs (18).
■ Būtiskākais moments karjerā: koncerti uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves.
■ Izdotie soloalbumi: “Uz manām plaukstām” (2008), “16 stundas” (2011), “Gultnes” (2013), “Kārlis Kazāks un Viņa” (2015) un “Apspēlēts” (2020).
