Vēlā trešdienas pēcpusdienā, kad top šīs rindas, grūti spriest par to, kā notiek šodien un rīt izsludinātais medicīnas darbinieku streiks. Gan jau baltos halātos tērpti mediķi ar plakātiem, kas pauž viņu gadiem sāpējušās problēmas, galvaspilsētā stāv pretī Ministru kabinetam. Cerams, šajās dienās Latviju mērcējošais lietus viņus šodien ir pažēlojis. Tāpat grūti spriest, kāds uz ielas stāvošajiem būs kolēģu atbalsts pārējā Latvijā. Būs viņi solidāri savas cunftes prasību uzturētāji vai katram paša krekls tuvāks. Bija cerība, ka vakardienas trīspusējās padomes (to veido arodbiedrības, Darba devēju konfederācija un valdība) sēdē tiks panāks kaut kāds kompromiss, kas izsludināto streiku ļautu atcelt. Bet nekā. Valdība palika nelokāma, un vienošanās par iespējamu algu palielināšanu ne vien pedagogiem, bet arī mediķiem netika panākta. Valdības pārstāvji gan atzina, ka mediķu prasības ir pamatotas, tomēr pašreizējā ekonomiskajā situācijā, kas turpina pasliktināties, tās neesot iespējams apmierināt. Arī mediķi bija nelokāmi, un šodien jānotiek tam, kas paredzēts. Ja atceramies, ar vienotām prasībām saņemt reiz svēti apsolīto algas pielikumu, iepriekš plecu pie pleca stājās gan pedagogi, gan policisti, gan mediķi. Sarunas ar vieniem noveda pie tā, ka viņiem apsolīja algas pielikumu nākamgad, bet otriem laikam apelēja pie sirdsapziņas. Savukārt sabiedrībai kopumā laikam gan vienā profesijā strādājošo prasības ir dziļi vienaldzīgas. Tā jau ir, viegli mūs sašķelt atsevišķās interešu grupās un tad tikt galā ar katru atsevišķi. Tas, ko neesam iemācījušies, – visu strādājošo vienota solidaritāte. Un, kamēr mūs apvārdos pa vienam, tā arī pārtiksim no solījumiem un sīkām dāvanām mutes aizbāšanai.
