Agrākajā Jelgavas autobusu parka kantorēkā Dobeles ielā 62A, kur vēlāk mitušas arī citas organizācijas, jau desmit gadu mājo Jelgavas Pensionāru biedrības paaudžu centrs “Sadarbība”. To ikdienā apmeklē vairāki desmiti vecāka gadagājuma cilvēku. Pandēmijas laiks nesis ierobežojumus arī šīs sabiedriskās organizācijas darbībā, tomēr tā meklē iespējas, kā atsākt darbību.
No 27 līdz vairāk nekā 300
Atzīmējot centra “Sadarbība” desmit gadu jubileju, tā foajē izveidota fotogrāfiju izstāde, kas stāsta par centra interešu grupām un pulciņiem. Atsevišķā stendā arī vēsturiskā izziņa, ka Jelgavas Pensionāru biedrība izveidota 2005. gadā, sākotnējais biedru skaits bija 27, bet pēc 2007. gada, kad organizācijas vadību uzņēmās Marija Kolneja, tās dalībnieku skaits izauga pat pāri trijiem simtiem.
M.Kolneja stāsta, ka Jelgavas pensionāri zināmā saziņā ar Latvijas Pensionāru federāciju un pilsētas pašvaldību darbojās arī pirms 2005. gada. Taču biedrībai nebija mūsdienām atbilstoša oficiāla statusa. Organizāciju 2005. gadā reģistrēja tās toreizējā vadītāja Valērija Lasmane. M.Kolneja stāsta: “Ieskatoties biedrības vēsturē, es saprotu, ka katram laikam ir savas vadlīnijas. Valērija Lasmane darbojās laikā, kad pensionāri bija ļoti nabadzīgi. Biedrības galvenais uzdevums bija viņu materiāls atbalsts, tā vāca un dalīja humāno palīdzību – drēbes, apavus, arī pārtiku. Kad Valērija Lasmane aizgāja mūžībā un biedrību sāku vadīt es, mēs arī sākām ar palīdzību. Bet tas kaut kā aumaļām negāja. Pirms došanās pensijā septiņus gadus nostrādāju pilsētas skolu valdē, kur biju iepazinusies ar skolēnu interešu izglītības iespējām bērnu un jauniešu centra “Junda” pulciņos un citviet. Tā radās ideja, ka arī pensionāriem vajag rīkot interešu grupas. Nepietiek ar to, ka mēs dalām kleitas un zābakus. Un, tiklīdz mums parādījās pirmie interešu grupu projekti, cilvēki sāka nākt.” Jelgavas Pensionāru biedrību sāka apmeklēt cilvēki, kas gribēja vingrot, dejot, dziedāt, gardēži, rokdarbnieki. Biedrībai ierādītajā mājvietā sociālajā mājā Pasta ielā 44 tika pieslēgts internets, bet telpas aktivitāšu nodrošināšanai kļuva par šauru. Pēc pieredzes apmaiņas brauciena uz Liepāju, iepazīstoties ar turienes pensionāru centru, tika pieņemts lēmums lūgt pilsētas pašvaldībai telpas līdzīga centra atvēršanai Jelgavā. Pašvaldība atsaucās, tika piedāvāti vairāki varianti, M.Kolneja ar saviem domubiedriem izvēlējās ēku Dobeles ielā 62A. Iedvesmoja liepājnieki
2010. gada pavasarī telpas tika iedotas, bet tālākais bija biedrības ziņā. Pirmais solis – projekta iesniegums akciju sabiedrībai “Latvijas valsts meži” par līdzekļu piešķiršanu remontam. “Lūdzām 50 tūkstošus latu, piešķīra 24 tūkstošus. 2010. gada Vecgada vakarā biedrības kontā nauda tika pārskaitīta. Paldies arhitektei Lilijai Šmarkovai, kas par niecīgu atlīdzību noslēdza līgumu un ļoti īsā laikā izstrādāja projektu telpu remontam un pielāgošanai centra vajadzībām. Paldies arī pašvaldības speciālistiem, kas izstrādāja specifikāciju un tāmi, un februārī varējām izsludināt konkursu pārbūves darbiem,” atceras M.Kolneja. Martā jau sākās rekonstrukcija, ko uzraudzīja Pensionāru biedrības pārstāvji Brigita Baškevica un Gunārs Melherts. Tajā pašā laikā tika rakstīti projekti un meklēti sponsori centra iekārtošanai un tā funkciju nodrošināšanai. “Nevar neminēt SIA “Signum”, “Jelgavas mēbeles”, Tehnisko liceju, “Swedbank”, “Lattelecom”, tomēr lielākais atbalstītājs bija pašvaldība,” paldies viņiem teic M.Kolneja. Viņa uzsver, ka nevar neatcerēties sajūsmu un atdevi, ar kādu “Sadraudzības” veidošanā un iekārtošanā iesaistījās biedrības biedri. Tika ziedoti trauki, glāzes, termosi, vāzes, dvieļi, galdauti, ziedi. Marīte Haritonova ziedojusi pat klavieres, bet masāžas krēslu – Brigita Baškevica. Savukārt trenažieri vēdera presei no savām mājām atveda Vija Grundmane. Tika mazgāts un tīrīts, līdz 2011. gada augustā centrs bija gatavs atvēršanai. “Bija jāpilda arī mūsu saistības ar “Latvijas valsts mežiem”. Bez kurnēšanas trīs gadus pēc kārtas braucām Zemgales mežniecībā stādīt eglītes. Kopā iestādījām vairāk nekā 30 tūkstošus,” atminas Jelgavas Pensionāru biedrības attīstītāja.
Paldies pateica arī Briselē
M.Kolneja atzīmē, ka biedrībā veidojās saites ar citām nevalstiskajām organizācijām un iestādēm. Viņa īpaši atzīmē Jelgavas Speciālo pamatskolu, Tehnoloģiju vidusskolu, Centra pamatskolu, 1. un 2. internātpamatskolu, Amatu vidusskolu. “Centra telpās notika interešu grupu nodarbības, īstenoti projekti, atzīmēti dažādi pasākumi, sveikti jubilāri, uzņemti viesi. Pirmajos gados centru “Sadraudzība” apmeklēja 38 Latvijas nevalstisko organizāciju pārstāvji, kā arī viesi no Lietuvas, Polijas, Beļģijas, Portugāles.
Uz centru nāca arī paši Jelgavas Pensionāru biedrības biedri, vidēji gadā tika reģistrēti 10 000 apmeklējumu. Centrā notika dažādas interesantas tikšanās un izglītojošas lekcijas, tas tiešām daudziem kļuva par otrajām mājām, kur tikties ar domubiedriem un saistoši pavadīt laiku. 2012. gadā dienas centrs “Sadraudzība” tika izvērtēts konkursā “Eiropas gada pašvaldība Zemgalē” un ieguva pirmo vietu, turklāt par “Eiropas gada cilvēku” tika atzīta arī M.Kolneja.
Spēks ir daudzveidībā
Pēc septiņu gadu darba Jelgavas Pensionāru biedrības priekšsēdētāja un centra vadītāja M.Kolneja vadību nodeva Brigita Baškevicai. Vēl pēc septiņiem gadiem vadības groži ir nodoti Janīnai Onževai. Gan M.Kolneja, gan B.Baškevica turpina darboties biedrībā ierindas biedru statusā. M.Kolneja atzīst, ka viņai ir interesanti attīstīt projektus. Taču, lai attīstīto saglabātu un pienācīgi uzturētu, vadītājiem ir jāmainās, jo tur vajadzīgas atkal citas prasmes.
Viens no Latvijas Pensionāru kustības darbīgākajiem vīriem Jānis Felsbergs spriež, ka Jelgavas Pensionāru biedrības spēks ir interešu daudzveidībā. Viņš biedrībā kopā ar septiņiem domubiedriem izveidojis tiesību aizstāvības grupu, kas analizē, rosina izmaiņas likumos, kas saistās ar veselības aprūpi, pensijām un citiem sociāli svarīgiem jautājumiem. Atceroties dienas centra “Sadraudzība” izveidi, J.Felsbergs atzīst, ka liela loma bija M.Kolnejai, kas biedrības vadību uzņēmās, kad tā bija gandrīz pilnībā izirusi, bet spēja atdzimt no jauna.
Septiņus gadus Jelgavas Pensionāru biedrībā darbojas Daniela Dzerkale. Viņu šurp atvedis dejotprieks. “Kustībā ir dzīvība. Ja tu vari kustēties mūzikā, tad laime ir pilnībā,” smaidot savu domu pamato D.Dzerkale, kas vada līnijdeju nodarbības. Viņu uz dzīvi Jelgavā atvedušas rūpes par mazbērniem. Agrāk vecmāmiņa dzīvoja Bauskā. Taču, viņasprāt, pensionāra dzīve ģimenē vien būtu mazāk pilnvērtīga. “Gribas būt arī starp vienaudžiem. Katram sava sāpe un savs prieks – padalāmies,” teic pensionāre.
Jaunībā ir mazāk laika vienam priekš otra
Covid-19 pandēmijas apstākļos vismaz individuāli nav pārtraucis darbu grāmatu draugu pulciņš. Biedrības bibliotēka vienmēr ir bijusi pieejama. Šis pulciņš ir viena no agrāk dibinātajām interešu grupām Jelgavas Pensionāru biedrībā. Grāmatu draugu pulciņa vadītāja Vija Grundmane uzsver, ka agrāk šo interešu grupu ir vadījušas Lonija Rokjāne, Liliana Štauere, Lilita Ozola. V.Grundmane internetā izveidojusi mājaslapu, kurā tiek sveikti jubilāri un arī izteiktas līdzjūtības palicējiem, ja tuvs cilvēks ir aizgājis mūžībā. Pirms pandēmijas grāmatu draugi bieži brauca ekskursijās, atzīmēja literātu jubilejas, kā arī sadarbojās ar citām interešu grupām. “Mēs, piemēram, rīkojām Kārļa Skalbes pasaku vakaru. Izskan pasaka, un tad mūsu ansamblis “Dziedātprieks” nodzied dziesmu ar Skalbes vārdiem,” agrākās aktivitātes atceras V.Grundmane.
Vai arī pensijas gados cilvēki spēj būt atvērti, atrast jaunus draugus? V.Grundmane stāsta: “Kad tikko atnācu uz biedrību, datorkursos sapazinos ar Dzintaru Priednieku. Kopā nodzīvojām piecus gadus – vairāk viņam nebija lemts. Es šo laiku uzskatu par ļoti vērtīgu. Agrāk man nebija vaļas – bērni, māja, lopi, dārzs. Tevi mūžīgi dzen darbs, pienākumi. Man ļoti žēl, ka mans pirmais vīrs nepiedzīvoja šos laikus, kad kļuva iespējams izpaust sevi, kad vari iet un braukt. Mēs tik ļoti daudz kopā ar Dzintaru automašīnā izceļojāmies divi vien. Daudz bija kopīgu interešu.”
Jelgavas Pensionāru biedrības vadītāja J.Onževa piebilst, ka viņa risina problēmu, lai biedrības dalībnieki varētu iesaistīties palīdzībā jaunajiem vecākiem, atvedot bērnus no skolas mājās vai uz interešu izglītības pulciņiem. “Lai to veiktu, ir nepieciešams aukles sertifikāts. Bet kursi ir padārgi. Varbūt tur pašvaldība var palīdzēt,” spriež Janīna. Par sevi viņa pasmaida, ka dejojusi senioru deju kopā “Rudens roze” un pretendējusi uz dienas centra “Sadraudzība” administratora amatu, tomēr pierunāta uzņemties visas biedrības vadību. “Mēs aicinām jaunus dalībniekus – gan senioru deju kopā, gan arī biedrībā,” piebilst J.Onževa.
Uldis Dūmiņš, Zemgales Nevalstisko organizāciju atbalsta centra vadītājs
Jelgavas Pensionāru biedrība ir malači, ka spējuši saglabāt skaitliski lielu biedru skaitu. Arī saņem lielu pašvaldības atbalstu. Atceros, kā agrāk Kolnejas kundzes vadībā biedrība sekmīgi īstenoja Eiropas Sociālā fonda atbalstīto projektu, kurā neprofesionāļi tika apmācīti, kā aprūpēt vientuļos seniorus. Pensionāru biedrība tur sadarbojās ar jauniešiem. Var manīt, ka biedrība aktīvi strādā arī tagad.
