Padotie pret savas nostājas publiskošanu par vadītājiem ir atturīgi. Izskan, ka padotie priekšniekus neizvēlas, viņiem jāpielāgojas.
Padotie pret savas nostājas publiskošanu par vadītājiem ir atturīgi. Izskan, ka padotie priekšniekus neizvēlas, viņiem jāpielāgojas. Jaušamas arī bailes no tā, ka domas varētu nonākt priekšniecības ausīs un sekotu «izrēķināšanās».
Kosmetoloģe, kas strādājusi vairākās vietās, stāsta, ka ne viena vien kolēģe nekautrējas un, līdzko vadītāja izgājusi pa durvīm, veic «kreisās» procedūras, samaksu iebāžot savā kabatā. Šāda rīcība galvenokārt saistīta ar vadības neviennozīmīgo un augstprātīgo attieksmi. Ja cilvēks strādā godīgi, ir pazemojoši, ja procedūru laikā kāds vadības uzdevumā it kā nejauši ielūkojas telpā, lai pārbaudītu, vai klientei nav uzlikta dārgāka maska vai veikts kāds pakalpojums, par ko nav samaksāts kasē. Piedzīvots, ka par katru procedūru jāatskaitās, piemēram, cik krēma iztērēts, it kā to būtu iespējams noteikt kā uz elektroniskajiem svariem. Savukārt par darba apstākļiem domāts netiek, telpās nav ventilācijas un tamlīdzīgi.
Darbiniece gan saprotot arī vadību, jo šajos laikos biznesā izdzīvot nav viegli. Pašai patīk reglamentētas priekšnieka un padotā attiecības, kad līgumā noteikti pienākumi un tiesības, nevis attiecības, kas balstās tikai uz sarunāšanu, mutisku vienošanos, kuru abām pusēm viegli pārkāpt. Pašreizējā darbavietā atšķirībā no iepriekšējām vismaz noslēgts darba līgums. Grūtības sagādā tas, ka salona vadītāja nav kosmetoloģe, bet īpašnieks domā galvenokārt par peļņu un mēģina taupīt uz klientu rēķina, pērkot lētākus kosmētiskos līdzekļus, kas nesader ar pārējiem. Kaitina, ka īpašnieka radi iztēlojas, ka salons ir viņu otrās mājas, un bieži uzturas tajā, traucējot darbu. Turklāt reizēm bez maksas jāveic procedūras īpašnieka radiniekiem.
Kāds nelielas mēbeļu izgatavošanas firmas meistars strādā bez līguma. Kad ir darbs, strādā, bet vajadzības gadījumā var paņemt brīvsoli. Nopelna tik, cik klienti samaksā, un kopumā darbu bez līguma uzskata par putna brīvību, kad pats vari būt sev kungs. Atzīst, ka lielākās firmās kārtība ir cita, bet par savu stāvokli un attiecībām ar vadību lieki nedomā.
Grāmatvede strādā firmā, kuru dibinājuši vairāki radinieki, kas tajā veic dažādas funkcijas. Desmitā daļa no 70 darbiniekiem ir no vienas ģimenes vai tuvi paziņas. Darbu un attiecības ar pārējiem tas tieši neskar, tomēr gadījies dzirdēt: ja viņai (grāmatvedei) tos dokumentus vajag, lai pati aizpilda. Līdzīga attieksme – es te esmu saimnieks, tāpēc savu darbu varu arī nepadarīt – manāma samērā bieži, bet firmas uzplaukumu tas neveicina. Padotajam jau par to nav jāuztraucas.
Nelielas firmas darbinieci neapmierina, ka priekšnieks redzams labi ja dažas reizes mēnesī. Laikam viņam par padotajiem nav nekādas intereses, kamēr darbs tiek izdarīts. Negribētu, ka tieku kontrolēta un komandēta nemitīgi, bet vienaldzība arī nav patīkama. Gribētu, lai priekšnieks reizēm apvaicājas par to, kā klājas, lai būtu iespēja izteikt kādu ierosinājumu vai noskaidrot kādu neskaidrību, nevis justies kā mēbelei.
