Šogad viņš ieradās strauji. Bez brīdinājuma, telegrammas vai paviršas īsziņas mobilajā telefonā – vienkārši izvilka savas atslēgas, iegāzās mājās, plati smaidīdams, un pieprasīja vakariņas! Hei, pagaidi, zināmais, bet tik ātri negaidītais ciemiņ! Es vēl neesmu gatava tavai klātbūtnei – manā netīrās veļas kastē vēl mētājas vasarīgas kleitiņas un šorti, bet tu vēlies, lai tērpjos siltā džemperī un meklēju šalli. Un ko tu esi izdarījis ar dzīvo un ziedošo zaļumu? Pēkšķi tas kļuvis tāds novalkāts un nobružāts kā vecas mežģīnes, kas sasmaržinātas ar tāda paša vecuma aromātu. Zinu jau zinu, ka tavā ceļasomā ir krāšņas dāvanas. Ar vienu acs kaktiņu manīju tajā pavīdam brūni dzeltenīgu zeltu, sārtus, oranžīgus pavedienus, gaisīga tīmekļa stūrīti, sarmu mices, spīdīgi brūnas un tumši sarkanas krelles. Jā, bet tās tik ātri tu ārā nevilksi. Pakaitināsi, kā nerātns puika šaudīdamies ar ūdens pistolīti un dvesdams aukstu vēju.Tomēr visvairāk man kremt, ka esi aizgrūdis prom sauli un nozadzis gaismu. Ēnas izstiepušās dīvaini garas un debesis šķiet nokritušas zemāk, aicinot ieķerties mūždien pelēkajos mākoņos. Lai arī tā ir tava daļa, nevarēji pagaidīt?! Nepatīk, skrien tai pakaļ, tu šerpi atbildi. Atzīšos, esmu par to domājusi, bet, saliekot kopā visus mīnusus un plusus, sapratu, ka tomēr ilgotos pēc tevis, jo esi tāds pierasts, dziļi būtībā ierakstīts un savs. Spēju paredzēt tavus gājienus, nojaust domas un kaut kur arī mīlēt.Tu esi devīgs – ja dod, tad dod! Man gan nedaudz žēl to nabaga ābeļu un bumbieru, kurām jāiztur tavs dāsnums, bet pārmērības ir tavā gaumē. Un tad pienāks mirklis, kad viss aizplēnēs lupatu lēveros, tavas ātrsirdības aizdedzināts! Tomēr vēl ir laiks. Sēdi, ja jau esi ieradies, bet es iešu citā istabā! Man nedaudz jāpadomā, jāpārkārtojas un jāpielāgojas. Varbūt rīt roku rokā iesim staigāt pa pilsētu, tu varēsi atvērt visas savas dāvanu kārbas, un es tās pieņemšu ar labpatiku.
