Liliāna bija pilnīgi pārliecināta, ka dabūs šo darbiņu. Un kādēļ gan ne? Viņai taču ir milzīga pieredze darbā ar cilvēkiem jeb, kā sludinājumā teikts, darbā ar klientiem un izpratne par apkalpošanas kultūras nozīmi.
Liliāna bija pilnīgi pārliecināta, ka dabūs šo darbiņu. Un kādēļ gan ne? Viņai taču ir milzīga pieredze darbā ar cilvēkiem jeb, kā sludinājumā teikts, darbā ar klientiem un izpratne par apkalpošanas kultūras nozīmi. Vēl Liliāna strādājusi Anglijā, brīvi pārvalda angļu valodu, tas ir lieliski, jo sludinājumā sacīts, ka pretendentiem ar svešvalodas zināšanām – priekšrocība. Vienīgi viņai īsti nebija saprotams, ko klientu apkalpošanas speciālists var darīt reklāmas kompānijā?
Liliāna domāja, ka sarkans topiņš un melnas bikses būs īsti piemērotas, dodoties uz darba pārrunām. Mati? Tos var savīt mezglā, kas, uzsprausti augšā, izskatās pavisam eleganti. Vēl vajag somu, mapīti. Ā, vēl jaunās smaržas, tā pavairāk, lai nedomā, ka viņa ir baigi prastā. Taisnība, Anglijā nekādu smalko darbiņu nestrādāja, mazgāja traukus krodziņā. “Tomēr, tomēr… tā taču ir pieredze darbā ar klientiem,” viņa sevi mierināja, kad prātā iešāvās šaubīga doma – ja nu šo darbu nedabūs?
O! Liliāna nedaudz pārsteigti pavērās apkārt. Tās lietas rādījās pavisam nopietnas – telpā sēdēja divas dāmas un trīs kungi. Sākumā vīrietis pelēkajā uzvalkā nosauca savu vārdu un amatu – izpilddirektors – un lūdza pastāstīt, kādi ir Liliānas nākotnes plāni un kā viņa sevi iedomājas pēc desmit gadiem. Ārprāts!
Liliāna sāka stāstīt, ka pēc pāris gadiem noteikti apprecēsies, viņai būs bērni, tad uzcels māju, pelnīs naudu… Te pēkšņi viena no dāmām, kas izskatījās tāda svarīga, pārtrauca un lūdza stāstīt par profesionālās darbības nākotnes plāniem. Liliāna nekad nav varējusi izturēt, ja viņu pārtrauc. “Pagaidiet, es tagad runāju!” tā viņa teica.
