Tik daudz pasākumu nekad vienlaikus nav bijis. Pagājuši sešdesmit gadi no tā drausmā notikuma.
Tik daudz pasākumu nekad vienlaikus nav bijis. Pagājuši sešdesmit gadi no tā drausmā notikuma. Klausoties izcietušo atmiņu stāstos, vēl joprojām nevar noticēt, ka tā bijis, un saprast to, ko nesaprot visi, – tas bija genocīds!
14. jūnijā Svētbirzī notika Komunistiskā terora upuru piemiņas dienai veltīts svētbrīdis. Patīkami pārsteidza tas, kāda kļuvusi Svētbirzs. Apkārtne pārmainījusies līdz nepazīšanai. Nopļauts zālājs. Skaists lieto akmeņu paaugstinājums, kas ar savu pelēkumu izceļ laukakmens smagumu un paspilgtina krusta zīmi. Svaigi uzbērta melnzeme, puķu dobes, lieto akmeņu sienas, skaisti izveidotas kāpnītes abās pusēs. Viss darīts skaistumam un ērtumam. Mums, represētajiem, šo svētvietu sakopt bija par grūtu. To apliecināja garās sēdētāju rindas – agrāk pietika ar soliem uz laukuma, bet tagad daudzi sēd uz tiem, kas novietoti ap ugunskuru. Ja Dome izpalīdzētu un uz laukuma novietotu vēl rindu solu, tad arī tur sēdošie būtu kopā uz laukuma ar mums. Svētvietu padarīt skaistu pacentusies pašvaldība, tās darbinieki. Gods un slava par šādu veikumu, un mūsu, ne tikai represēto, sirsnīgs paldies par to. Kā mēs vēlētos, lai šī vietiņa arī turpmāk paliktu tikpat skaista kā 14. jūnijā un lai to nepārstaigātu barbari, kuriem patīk sēdēt pašiem savos netīrumos.
Ceram, ka Dome turpinās Svētvietu labiekārtot un tā būs acij tīkamāka par daudzām citām vietām. Vēlreiz liels paldies labajiem ļaudīm par paveikto. Paldies mācītājiem, kas bija ar mums. Tikai viens ir neskaidrs. Mūs mudināja piedot. Mēs neesam tik stipri kā Jēzus, kas, krustā sists, piedeva saviem mocītājiem. Bet, ja jāpiedod, tad gribētos vispirms dzirdēt, vai kāds saka, ka bijis vainīgs. Ja neviens to neprasa, kam tad lai piedod? Un vai cilvēks ar savu šīs dzīves sapratni to vispār var izdarīt? Paldies visiem cilvēkiem, kuri bija ar mums un kuriem sāp, atceroties tā laika notikumus, jo maz ir tādu ģimeņu, kas nebūtu cietušas. Paldies zemessargiem par dziesmām. Tāpat pateicamies flautistēm un solistam, kā arī visiem, kas bija ar mums, sagatavojot sēru dienas atmiņu brīdi. Paldies par ugunskuru, kas sasildīja vēl arvien salstošās mūsu un nezināmās vietās guldīto dvēseles.
Visu represēto vārdā – Guntars Bullis
