Masveida protesta akcijas, kas sākās pēc tam, kad Kenijas galvaspilsētā Nairobi pirmdien tika arestēts kurdu nemiernieku līderis Abdulla Odžalans, ir pārsniegušas ikdienišķu «atgadījumu» robežas pasaules politisko notikumu paletē.
Masveida protesta akcijas, kas sākās pēc tam, kad Kenijas galvaspilsētā Nairobi pirmdien tika arestēts kurdu nemiernieku līderis Abdulla Odžalans, ir pārsniegušas ikdienišķu «atgadījumu» robežas pasaules politisko notikumu paletē. Šīs aktivitātes var vērtēt divējādi: gan kā kolektīvās masveida psihozes uzliesmojumu, gan arī kā kurdu tautas pašnoteikšanās cīņas nākamo posmu.
Šķiet, Eiropa vēl nav īsti attapusies no šoka, kas iestājās pēc kurdu iebrukumiem vēstniecībās, dažādu organizāciju pārstāvniecībās, kolektīviem badastreika pieteikumiem, ķīlnieku sagrābšanas, demonstratīvas pašaizdedzināšanās, bumbas sprādzieniem un ēku un transporta līdzekļu dedzināšanas. Pagaidām no dažādu valstu politiķu puses skanējuši tikai haotiski paziņojumi, kas slēpj nespēju īsti orientēties notiekošajā un novērtēt to. Izraēlas paziņojums par visu diplomātisko misiju slēgšanu Eiropā un Kenijas lēmums par vēstniecību darba pārtraukšanu visā pasaulē vēsta par neformālas ārkārtas situācijas iespējamību.
Ja savstarpējā konfliktā nonāk divi cilvēki, no kuriem viens mīl skandēt kurdu dzejnieka Kojī vārsmas, bet otram patīk citēt panturkisma slavinātāja Gekalpa pantus, atrisinājums visbiežāk ir šāds: abi tie pagriež viens otram muguru un dodas meklēt saprotošāku auditoriju. Atšķirīgs iznākums ir, ja konfliktē lielākas cilvēku grupas, kas spiestas dzīvot vienkopus un kas viena otrai cenšas uzspiest savu koncepciju par lietu patieso būtību. Šāda veida konflikts pārkāpj tās robežas, ko nosaka atsevišķu grupējumu cīņa par politisko un ekonomisko varu. Tā ir cīņa par tiesībām definēt vienu vienīgo patiesību, vienu vienīgo taisnību, skaistumu un morāli. Realitāti kā tādu.
Šāda konflikta «risinājums» var būt asinspirts, kurā naidīgās puses organizēti izkauj viena otru. Šķietami viegli «aizmiglotajiem prātiem» tad ir norādīt, ka viņus nevada nekas cits kā aizspriedumu haoss. Pavisam viegli – izgudrot kādu pilsonisku reliģiju, kas pretendē uz pastāvošo pretrunu izlīdzināšanu. Šādas reliģijas savu iemiesojumu visbiežāk rod diktatūrā.
Lai izveidotu no konfliktējošu grupu vai kultūru sajaukuma darbotiesspējīgu politisku sabiedrību, nepieciešams radīt politiskas institūcijas, kurās dažādas, pat pretēji ievirzītas grupas var sacensties uz vienlīdzīgiem pamatiem, vai arī no politiskās skatuves aizvākt visus grupējumus, izņemot vienu…
Miljoniem upuru, ja vien viņiem būtu iespēja ierasties pasaules tiesā, liecinātu – tur, kur daudzējādība tikusi noliegta kā imperiālistu apmelojums, feodālisma palieka, kā partizānu vai teroristu tīkojumi (utt.) un aizstāta ar pēc pavēles «saražotu» vēsturi, utopisku doktrīnu, nedalāmas valsts ideju, ko sargā konstitūcija (utt.), – šīs valstis bijušas vienīgi šķitums, kas ātrāk vai vēlāk gaist, atstājot aiz sevis lielāku vai mazāku asins lāmu.
Šajā ziņā būtu grūti atrast atbilstošāku «laboratoriju» kā Indonēziju – 30 000 salu valsti ar tūkstošgadīgu kultūras slāni, kurā sajaukušās polinēziešu, indiešu, islama, ķīniešu un eiropiešu tradīcijas. Uz zemeslodes nav citas vietas, kur 2 miljonos kvadrātkilometru būtu tik daudz un atšķirīgu priesterības simbolu. Vairāk nekā 200 miljonu iedzīvotāju lielajā valstī kultūru un atsevišķu grupu dažādība bijusi paradīzes vieta mūsu izcilākajiem antropologiem. Arī vieta, kur dažādības noliegšana noveda pie Amoka skrējiena, kas sākās 1965. gada 1. oktobrī un kurā dažu mēnešu laikā tika nokauti līdz 1 miljonam mūsu sugas piederīgo…
Šobrīd Indonēzijā, pārējās pasaules ne sevišķi ievēroti, karo musulmaņi ar kristiešiem. Kopš 19. janvāra sadursmēs gājuši bojā 125 cilvēki, galvenokārt no oficiālās Džakartas «sūtītām» lodēm. Armijas virspavēlnieks Viranto ir izdevis pavēli «šaut uz visiem provokatoriem un citiem aizdomīgajiem»… Nodedzināti 3000 namu, galvenokārt dievnami un mošejas; portugāļu pēcteči separātisti redz neatkarīgas valsts – Austrumtimoras (kurā lielākā daļa iedzīvotāju ir kristieši un ieceļotāji – agresīvi noskaņoti musulmaņu tirgotāji) – vīziju, musulmaņu integracionisti – vienotu un nedalāmu Indonēziju.
Ja 20 miljonu kurdu tauta grib neatkarīgu valsti, tad visticamāk tā šo mērķi sasniegs. Jautājums tikai – cik upuru tas prasīs. Un tas ir jautājums ne tikai kurdu nemierniekiem, bet arī Turcijas valdībai un modernajai Eiropai kopumā. Ja kultūru definējam kā jēgas struktūras, ar kuru starpniecību cilvēki piešķir veidolu savai pieredzei, tad politika ir tā joma, kur šīs struktūras atklājas.
