Pagājušās nedēļās nogalē Jelgavas mūzikas dzīvi saviļņoja Līgas Celmas scēniskās oratorijas «Paldies, saule!» pirmatskaņojums.
Pagājušās nedēļās nogalē Jelgavas mūzikas dzīvi saviļņoja Līgas Celmas scēniskās oratorijas “Paldies, saule!” pirmatskaņojums.
Jau no pašiem tās pirmsākumiem oratorija ir iecienīts žanrs. Kāpēc? Tā vienmēr bijusi kā filosofisku noskaņu tvērēja, tā aktīva laikmetīgās domas paudēja, sava veida publicistika. Oratorija ļauj apvienot vairākus muzikālās izteiksmības slāņus – kā šajā jaundarbā – tradicionālo, akadēmisko un rokmūziku. Var apbrīnot L.Celmas prasmi to parādīt arī loģiskā izsvērumā – kas būtisks katrai sešdaļīgās oratorijas skaņuraksta lappusei. Labs palīgs te bijis perfektais dzejnieka Kārļa Vērdiņa librets. Gandrīz stundu ilgais atskaņojums negarlaikoja ne mirkli, jo bija kontrastiem bagāts, vēstījošs, kur, protams, galvenā loma korim, arī orķestrim un solistiem diriģenta Aigara Meri vadībā. Iespējams, žanru pludinājumā autore varēja sekot, piemēram, Imantam Kalniņam, taču, manuprāt, L.Celma strikti zina, ko vēlas. Viņai piemīt savs, vēstījoši askētisks stils. Oratorija “Paldies, saule!” ir ar sirdsbalsi rakstīta, dziļi ieejot gan mūsu tautas folklorā, gan tās rituālos (scēniskums).
Klausoties dažbrīd šķita, ka pārlapoju kādu senu vēstures grāmatu, kuras centrālā aina ir 1236. gadā notikusī Saules kauja netālu no Šauļiem vai Vecsaules apkaimē. Kompozīcija veidota kā monumentāla freska, un tajā pašā laikā labi tveramas tās detaļas. Iespaidīga vai ikkatra kora epizode (piemēram, “Dzied gūstekņi”), ko atzīstami veica apvienotie kori – Jelgavas 4. vidusskolas “Spīgana” (diriģenti Agris Celms un Ingus Leilands), Šauļu jauniešu jauktais kamerkoris “Atžalynas” (diriģente Jurgita Jozūniene), aģentūras “Kultūra” jauktais koris “Zemgale” (diriģents A.Meri), ko atbalstīja Jelgavas bigbends (Raitis Ašmanis), Jelgavas kamerorķestris (vadītājs A.Meri). Scēniskajā oratorijā gan neiztikt bez kustību partitūras, ko veiksmīgi realizēja Jelgavas Jaunā teātra kustību grupa Aldas Skrastiņas vadībā.
Bet vai oratorija iedomājama bez rečitatīviem un solistiem?! Oriģināls bija zemgaļu valdnieka sievas Irbes (Jolanta Strikaite) dziedājums – kaut kas no sensenām mūsu tautas dziesmu intonācijām, kaut kas laikmetīgs un, šķiet, kaut kas no indiešu rāgām. Atbildīgajā dziesmā gadījās arī intonatīva nedrošība, bet J.Strikaite ātri to pārvarēja, radot paliekošu iespaidu. Nosvērti harmonisks zemgaļu valdnieka Kārļa Rūtentāla sniegums. Savās lomās iezīmīgi bija ordeņa mestrs Armands Siliņš, lietuvju valdnieks Jānis Misiņš, krustnešu karaspēka vadonis Andris Kanniņš, Aizkraukles pilskungs Lauris Goss. Vokāli labs, taču aktieriski ne tik pārliecinošs šķita Jāņa Kurševa sniegums krustnešu karaspēka vadoņa tēlā, kura atveidojumā pietrūka stingrāku, liriski dramatiskāku līniju (iepējams, J.Kurševam bija dots uzdevums tēlu veidot vairāk komiskā plāksnē).
Oratorijas žanra saknes ir baroka laikmetā ar lielām kora masām, solistiem, orķestri, kas šajā jaundarbā arī bija dzirdams. Barokāls, patiess akcents, šķiet, Saules kaujas epizodē bija saklausītais Johana Sebastiāna Baha do minora prelūdijas citējums (“Labi temperētais klavesīns” 1. daļa).
Bet atskaņojums raisīja arī pārdomas. Koris patiešām aktīvi līdzdarbojās ar kustībām, bet tā darbības lauks, gluži tāpat kā kustību grupas dejotājām, bija ierobežots. Apbrīnoju diriģenta A.Meri prasmi izvietot divus orķestrus akustiski ne visai pateicīgajos apstākļos, veicot kvalitatīvu atskaņojumu. Vai Jelgavai tomēr nav pienācis laiks domāt par plašāku koncertzāli? Tad, iespējams, krāšņāka veidotos Arūna Oginta scenogrāfija un arī gaismu partitūra (Harijs Zālītis).
A.Meri izdodas lielas muzikālas ieceres, tā patiesi ir viņa stihija. Tālās vēstures cīņas balsis it labi sader ar mūsdienām, un tāpēc varam būt lepni, ka Lāčplēša dienā klausījāmies latviešu autores jaundarbu. L.Celmas scēniskā oratorija 24. novembrī izskanēs Šauļos. Liels ir māksliniecisko spēku – koru, orķestru, solistu, mūzikas autores L.Celmas, libreta autora K.Vērdiņa, režisores Lolitas Truksnes, mākslinieciskā vadītāja A.Meri, horeogrāfes A.Skrastiņas, scenogrāfa A.Ogintas, kostīmu mākslinieces Redas Ogintienes, skaņu režisora Gunta Šveicera, gaismu režisora H.Zālīša – ieguldījums, kam satvaru devis Jelgavas pašvaldības izpilddirektora Gunāra Kurloviča veikums, L.Celmas scēniskās oratorijas iestudējumu un tās atskaņojumu saistot ar “Interreg IIIA” programmas dienvidu prioritātes projektu “Kultūra bez robežām”. Vai šis veikums būtu atstājams tikai Jelgavas un Šauļu klausītāju vērtējumam? Domājams, jaundarba iestudējums prasa kādu lielāku muzikālu balvu Latvijā.
