Izlasīju 27. janvāra «Ziņās» mazo polemiku par «bikšu nolaišanu» un ūdens piegādi.
Izlasīju 27. janvāra «Ziņās» mazo polemiku par «bikšu nolaišanu» un ūdens piegādi. Interesanti gan, bet vai izskaidrojoši? Inženierzinātņu maģistrs jautā, vai bikses būtu jau laikus jānolaiž un jāgaida «pēriens» – samaksas paaugstinājums–, bet žurnāliste atbild, ka jārēķinās katram ar vairākkārtēju bikšu nolaišanu dienā. Acīmredzot sajaukti bikšu nolaišanas iemesli. Pirmajā gadījumā – gaidāmā pēriena dēļ, otrajā – tādēļ, ka uznācis skrejamais pēc skāņa piena iestrēbšanas vai ierūguša plūmju kompota «ieleksēšanas». Un tas salīdzinājums ar maizīti arī, manuprāt, nav īstais. Tiktiešām, mēs negaidām, lai kāds mums maizi pienestu mājās, kur nu vēl par velti! Pēc maizītes mēs ejam uz veikalu. Tā ir iekārtots, izveidota tāda sistēma, un neviens nav iedomājies, ka par maizi būtu jāmaksā abonēšanas maksa. Bet par ūdeni nu ņems!
Pēc ūdens, ko dzeram, vārām, ar ko mazgājamies, mēs neejam uz veikalu. To mums pievada klāt. Arī tā ir gadu gaitā izveidojusies sistēma.
Ūdens piegādātājiem tā ir izdevīgāk, jo viņi negaidīs, kamēr katrs nāks ar spainīti smelt no lielā katla. Tādējādi nevarēs arī patēriņu «uzskrūvēt». Līdz šim, kamēr iedzīvotāji nebija atklājuši, ka vadiem var pielikt ūdensskaitītāju, piegādātāju aprēķinātais viena iedzīvotāja patērējamais ūdens daudzums bija tāds, ka tajā var ne tikai cauru dienu plunčāties, bet pat dzīvoklī ūdens atrakciju parku ierīkot. Nu skaitītāji mums neizdevīgo pārmērību ir atklājuši, bet ūdens monopolam nodarījuši pāri.
Tāpēc par šo patvarību ūdens patērētājiem ir jānovelk bikses un ar naudas rīksti jāsadod pa dibenu. Tas, ka iepriekš jau esam pārmaksājuši, netiek ņemts vērā, tā nauda ieiet pēriena rēķinā. Šīs summas droši vien tiks ieskaitītas ūdensvada darbinieku algās, jo, kā atklājās Latvijas Televīzijas pirmdienas «Karstās studijas» raidījumā, Jelgavas ūdensapgādātāju algas joprojām esot tādas «pašvakas»…
Protams, pilsētas domnieki ar likuma atļauju ir tiesīgi «noteikt jaunu maksas kārtību par komunālajiem pakalpojumiem Jelgavā». Rokas pacelšana vai nepacelšana ir viņu sirdsapziņas jautājums. Un, ja visi, izmantojot aplamu likuma tulkojumu, ir nolēmuši mūs iedzīt parādos, tad jēgu zaudē latviskie vārdi «pakalpot» un «pakalpojums». Latviešu literārās valodas vārdnīca skaidro , ka «pakalpojums» ir «darbības pasākums, kas nodrošina (parasti ikdienas, sadzīves) vajadzību apmierināšanu». Vārds «pakalpot» nozīmē «izdarīt, paveikt, lai apmierinātu prasības». Realizējot mūsu domnieka lēmumu, šie «pakalpojumi» vairs nepakalpo: ne nodrošina, ne apmierina sadzīves vajadzības. Tie, jo sevišķi trūcīgos iedzīvotājus, dzen izmisumā.
Nu iznāk, ka gandrīz vai jāslavē «Latvijas gāzes» Jelgavas dabas gāzes apgādes rajons, kas savulaik par saviem līdzekļiem uzstādīja dzīvokļos gāzes skaitītājus un tikai pēc tam par to lietošanu pieprasīja abonēšanas maksu. Par ūdens skaitītāju iegādi un uzstādīšanu iedzīvotāji maksā no savas kabatas.
Starp Ivanogradu un Narvu ūdens dēļ gandrīz vai karš izcēlies. Maz ticams, ka mēs meklēsim plintes un iesim aplenkt ūdenstorni. Drīzāk varbūt sāksim rēķināt, vai nav izdevīgāk katrā pagalmā rakt aku … Tad nebūs ne par piegādi jāmaksā, ne bikses pērienam jānolaiž.
