Ziemassvētki tomēr ir piedošanas un mazo brīnumu laiks! Neticēju, jo nekas citāds kā ikdienā šajos svētkos nebija gadījies. 24. decembra rītā kopā ar ģimeni un draugiem devāmies atpūtas braucienā uz Kurzemes pusi.
Ziemassvētki tomēr ir piedošanas un mazo brīnumu laiks! Neticēju, jo nekas citāds kā ikdienā šajos svētkos nebija gadījies. 24. decembra rītā kopā ar ģimeni un draugiem devāmies atpūtas braucienā uz Kurzemes pusi.
“Piedzīvojuma saknes” sākās jau Jelgavā, jo vienam auto pasažierim ļoti sagribējās brokastu maltīti, kas mājās netika ieturēta. Kā nekā līdz mūsu mērķim nav piecu minūšu brauciens, tāpēc piestājām veikalā. Ātri iepirkāmies un, aidā, – laižam svinēt Ziemassvētkus, mazliet muļķīgi cerot, ka varbūt pēkšņi arī sniegs mūs aplaimos un varēsim ne vien pirtoties, bet arī slēpot un baltā sniega priekus izbaudīt.
Tā kā kompānija vienā mašīnā nesatilpa, braucām ar divām. Nedaudz iekavējām (nelielās “brokastu kaprīzes” dēļ), tāpēc centāmies kolēģus noķert. Bet neizdevās, jo ziņās izskandinātais fakts, ka ceļu policijas patruļas strādās pastiprinātā režīmā, patiesi nebija mānīgs. Tā mūs viena pretimbraucošā “nošāva”. Neko darīt. Ātrums pārsniegts, to nevar noliegt. “Labdien, labdien, policista kungs.” [..] “Jā, pārsniedzām, kolēģi jau ceļā, negribējām atpalikt.” Arī aizmugurē sēdošie jaunieši ne visi bija piesprādzējušies.
Bet neuzpērkams gan cienītais. Cepuri nost! Viņš teic: “Nē, nē, to dāvanām pataupiet!” Būs vien jāiet parunāt. Kā sakāmvārdā: “Lēnāk brauksi, tālāk tiksi.” Arī kolēģiem nu jāgaida mūsu dēļ. Pasažieri, palikuši automobilī, prātoja, cik liela summa šoferim būs jādala uz galviņām.
Pēc neilga laika dzirdam: “Priecīgus svētkus jums ar”!”, un šoferītis smaidīgs nāk atpakaļ. “Cik sods?” Brīdinājums par pārvietošanos pa ceļa nepareizo pusi bez atstarotāja.
Priecīgi, ka esam vairāk nekā sveikā tikuši cauri, šoferis pat atstarotāju saņēmis, devāmies tālāk. Viņam smejoties prātā iešāvās nekaunīga doma: “Varēja labāk iedot vesti!”
Ieturot gardu svētku maltīti, ar labu vārdu pieminējām policista kungu, kurš steidzīgo šoferīti pārmācīja efektīvāk, radot prieku un pateicību, nevis vienkārši samaksājot noteiktu summu. Vērts pieminēt, ka atlikušo ceļu mūsu auto kā godīgs jēriņš ātrumu nepārsniedza, un ne jau tikai tāpēc, ka pusi attāluma baltā mašīna ar pelēkajām svītrām cieši sekoja. Svētki izdevās lieliski, lai gan bez sniega.
