Kad 2. augusta rītā mani sasniedza zvans no Latvijas ar smago vēsti par tantes Antonijas Vējiņas nāvi, biju satriekta, apjukusi un ļoti norūpējusies.
Kad 2. augusta rītā mani sasniedza zvans no Latvijas ar smago vēsti par tantes Antonijas Vējiņas nāvi, biju satriekta, apjukusi un ļoti norūpējusies. Ko tagad darīt? Attālums līdz Latvijai ir daudz par lielu, lai organizētu pavadīšanu un piedalītos bēru ceremonijā. Jāpiebilst, ka tante bija vientuļa pensionāre, tuvu radu Latvijā viņai nebija…
Un tomēr visas problēmas atrisinājās, atradās ļoti atsaucīgi cilvēki Vilces pagastā, kas noorganizēja pavadīšanu, izdarīja visu pēc labākās sirdsapziņas.
Vissirsnīgākais paldies Vilces pagasta Padomes priekšsēdētājam Jānim Vereniekam, darbiniecēm Zaigai Gazelei un Ainai Nekrašai, komunālās saimniecības vadītājam Agrim Jaunzemim, šoferim Aigaram Ābolam par gādību un aktīvu iesaistīšanos bēru organizēšanā, par to, ka piepildījāt vientuļās pensionāres Antonijas Vējiņas vislielāko un pēdējo vēlēšanos – tikt guldītai blakus vīram Alūksnes pilsētas kapsētā, kur kapu piemineklī jau sen iekalts arī viņas vārds.
Paldies Irmai Laščenko un Sesavas draudzes mācītājam par atvadu brīdi Vilces kapsētā kapusvētkos.
Ar cieņu, māsas meita Omula Pencis Kalifornijā
