Katram puikam vajadzīgs tēvs, kas palīdz ar padomu, pamāca un nepieciešamības gadījumā arī uzšauj pa ausi. Un kāpēc gan lai šo vietu neieņemtu ugunsdzēsēju maiņa?
Katram puikam vajadzīgs tēvs, kas palīdz ar padomu, pamāca un nepieciešamības gadījumā arī uzšauj pa ausi. Un kāpēc gan lai šo vietu neieņemtu ugunsdzēsēju maiņa?
Nu jau vairāk nekā pusotru gadu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Jelgavas brigādes 4. maiņa savā paspārnē ir paņēmusi Alekseju – bāreni, kas brīvajā laikā no nodarbībām internātskolā pie ugunsdzēsējiem iepazīst dzīvi no īstu vīru pozīcijām, mācās palīdzēt, saimniekot un tikt galā ar uzticēto pienākumu.
Ugunsdzēsējiem – savs junga
Katru gadu skolēniem tiek rīkotas jauno ugunsdzēsēju sacensības. Tajās piedalās pamatskolu, vidusskolu un speciālo skolu audzēkņi. Pēc vienām no tām ugunsdzēsēji sapulcējušies savā virtuvē un sākuši pārrunāt dzīvi, jo īpaši internātskolu bērnu dzīvi un viņu izredzes nākotnē. Risinoties sarunai, vīri nonākuši pie domas, ka būtu lieliski, ja kaut vienam no speciālās skolas puišiem varētu parādīt ugunsdzēsēju darbu un iemācīt strādāt komandā. Pārrunu noslēgumā ugunsdzēsēji nonākuši pie slēdziena, ka šāds bērns varētu būt līdzvērtīgs jungām uz kuģa, kas, nedarot neko dzīvību, drošību vai veselību apdraudošu, pamazām apgūtu ugunsdzēsēja darbu.
Visi vīri piekrituši, ka šī doma ir skaista un atbalstāma, taču pēc sarunas viņi visi izklīda savos darbos, un pārrunātais palika gaisā karājamies. Taču Jelgavas ugunsdzēsējam Miroslavam Naidjonokam tas nav licis mieru. Viņš devies pie internātskolas direktores, lai uzzinātu, kādas ir skolas domas par viena puiša gaitām ugunsdzēsējos. Izstāstīju, ka puisis brīvajā laikā no mācībām pie mums varētu iepazīt arodu, ka idejas veiksmīgas realizēšanas gadījumā viņam vienmēr būtu iespējams saņemt padomu un palīdzību. Direktori mans priekšlikums ieinteresēja, un viņa piekrita. Nākamais gājiens bija pie Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Jelgavas brigādes priekšnieka. Arī viņš atzina, ka bērnunama bērniem, kļūstot pilngadīgiem, savu vietu dzīvē atrast ir daudz sarežģītāk. Un, pārdomājis radušos situāciju, arī viņš piekrita viena puiša apmācībai – ja vien ugunsdzēsēji apņemas gādāt par to, lai nebūtu nekādu negadījumu un darba drošības prasības tiktu ievērotas.
Taču arī ar saņemtajām atļaujām no priekšniecības jautājums vēl neesot bijis pilnībā izlemts. Svarīgs bijis arī Miroslava maiņas viedoklis par bērnu savā vidū: «Es biju tikai starpnieks, kuram ideja par palīdzēšanu bērniem nebija likusi mieru un kurš bija devies pie internātskolas un glābšanas dienesta Jelgavas brigādes vadības. Taču darbs ar puisi būtu jāveic nevis man vienam, bet visai mūsu maiņai kopā. Uzzinājuši par šo ieceri, ugunsdzēsēji pilnīgi godīgi viens otram izteica savas bažas un aizdomas. Tomēr visu pārrunājuši, kopā nolēmām, ka puisi savā paspārnē pieņemsim. Tā arī maiņā parādījās tagad jau septiņpadsmit gadu vecais Aleksejs.
Arī pēc internāta var normāli dzīvot
«Es biju visu noorganizējis, taču tas nenozīmē, ka turpmāk zēnam staigāju pie sāniem un centos darīt visu, lai viņu pieņemtu ugunsdzēsēji. Šis darbs bija jāveic viņam pašam, un šķiet, ka tas arī ir izdevies. Katrs esam ar savām nepilnībām, taču mums piemīt arī draudzīgums un vēlme palīdzēt. Maiņa pieņēma puisi, kas centās vienmēr visu izdarīt kā nākas, palīdzēt un pakļauties dienestā valdošajai disciplīnai. Zēnam, kas audzis bez tēva, iespēja atrasties vīriešu kolektīvā, ar laiku saņemt arī pašam savu kaujas tērpu un kopā ar biedriem doties palīgā nelaimē nokļuvušajiem, ir ļoti nozīmīga. Varbūt tas šķitīs muļķīgi un pārāk skaļi teikts, bet ugunsdzēsēja darbs patiešām ir kā atrašanās otrā ģimenē. Mums, tāpat kā īstā ģimenē, katram ir savi pienākumi, iespēja izrunāt visu, kas sakrājies sirdī, un saņemt padomu. Savu reizi mēs – arī Aleksejs – izpelnāmies pa kādam aizrādījumam. Šķiet, mums tiešām būs izdevies zēnam radīt interesi par savu darbu un pierādīt, ka arī pēc internātskolas var turpināt normālu dzīvi, nevis, peldot pa straumi, kļūt par bezpajumtnieku, bezdarbnieku un narkomānu. Vienmēr, kad Aleksejs atnāk uz daļu, stingri noprasām, vai viņš izpildījis visus mājasdarbus. Tā kā mūsu maiņā strādājošajiem praktiski nav kaitīgu ieradumu – mēs neviens nesmēķējam un arī ar alkoholu mums ir stipri rezervētas attiecības, šajā jomā audzinām arī Alekseju,» atzīst Miroslavs.
Ugunsdzēsējs bez varoņdarbiem
Jelgavas ugunsdzēsējs apstiprina, ka ar Alekseju esot rūpīgi strādāts: «Mēs apzinājāmies, ka, uzņemot savā pulkā vēl nepilngadīgu puisi, mums ar viņu ir ļoti rūpīgi jāstrādā. Un to arī centāmies darīt. Zēnam tika stingri piekodināts, ka mums ir jāklausa uz vārda. Stāstījām par visām darba drošības prasībām un pieprasījām, lai viņš neuzdrošinās jelkad veikt kādus «varoņdarbus». Puisis mums klausīja – ja neklausītu, viņa šeit nebūtu.»
Tā arī atnāca pirmais ugunsgrēks, kurā saskaņā ar ugunsdzēsēju tradīcijām Aleksejs tika aplaistīts no šļūtenes. Tajā brīdi viņš tika iesvētīts ugunsdzēsējos. Bet tas, protams, nenozīmē, ka puisim pēkšņi būtu atļauts kas pārgalvīgs. Viņam tāpat vajadzēja turēties nomaļus un dzēsēja darbu vērot no malas. Tikai krietni vēlāk viņam tika atļauts arī pašam turēt šļūteni, lai dzēstu liesmas. Un vienmēr ugunsdzēsēji, pildot savus tiešos pienākumus, ar vienu aci uzmana arī Alekseju.
Varam atturēt no klīšanas pa ielām
Ugunsdzēsēji ir pārliecināti, ka puisi viņu arods ir ieinteresējis un vismaz vienam bārenim dzīvē nostāties uz savām kājām būs vieglāk. «Protams, ugunsdzēsēji nevar pieņemt pilnīgi visus bērnunamu audzēkņus. Taču, ja arī citi pilsētas dienesti un uzņēmumi savā aizgādībā paņemtu pa kādam bērnam, būtu daudz mazāk jauniešu, kas nevienam nevajadzīgi klīst pa ielām, iesaistās aizdomīgos grupējumos un sāk nodarboties ar sliktām lietām. Vienaldzīgie apgalvojumi, ka nav iespējams palīdzēt, ir tikai iedoma – svarīgākais ir to vēlēties,» tā ugunsdzēsējs.
