«Sauciet mani par Ženijas kundzi, par vecu jelgavnieci, kas grib palīdzēt nabadziņiem,» tā tikšanās reizē sacīja sirma un enerģiska kundze, kas dzīvo Vācijā, bet no 1996. gada regulāri pavasarī un rudenī apmeklē Jelgavu.
«Sauciet mani par Ženijas kundzi, par vecu jelgavnieci, kas grib palīdzēt nabadziņiem,» tā tikšanās reizē sacīja sirma un enerģiska kundze, kas dzīvo Vācijā, bet no 1996. gada regulāri pavasarī un rudenī apmeklē Jelgavu un atved apģērbu, dažādus sadzīves priekšmetus un citas lietas cilvēkiem Latvijā.
Ženijas kundze runā latviski, tikai dažbrīd valodā ieplūst kāds vācu teikums vai iestājas lielāka pauze, kamēr tiek meklēts atbilstošs latviešu vārds vai teikuma gramatiskā konstrukcija. Viņa atzīst, ka tagad latviski runā labāk, nekā 1996. gadā, kad pēc daudzajiem prombūtnes gadiem atbrauca uz Latviju – savu veco Dzimteni.
Ženija dzimusi Jelgavā pirms septiņdesmit četriem gadiem, tad divpadsmit gadu vecumā, 1939. gadā, kopā ar māti un brāli repatriējās uz Vāciju. Patiesībā gan vispirms tā bija Vācijas okupētā Polija, bet sāksim visu no sākuma.
Amatu meistara meitas pūrs
Vēl tagad vecie jelgavnieki zina, kur atrodas Mīlestības aleja. Tajā bērzus stādīja jaunlaulātie. Līgava saņēma pūra naudu, ko viņai testamentā 1793. gadā novēlēja Kristaps Ludvigs Tetčs. Patiesībā tas nebija tik vienkārši. Šis astoņpadsmitā gadsimta augstdzimušais jurists savā testamentā Jelgavas amatniekiem novēlēja pļavu aiz Dobeles vārtiem un noteica, ka tā iznomājama un katra gada ienākumi dodami kā pūra nauda amata meistara meitai, kas tajā gadā pirmā tika oficiāli salaulāta. Līgavas reliģiskajai piederībai nebija nozīmes. Nostāsti vēsta, ka tur tika apglabāts gan K.L.Tetčs, gan viņa draugs, arī jurists – Zigmunds Georgs Švanders. Vai nu viņi abi tur ir apglabāti vai ne, pārliecinoši atbildēt nav iespējams, taču piemineklis K.L. Tetčam Mīlestības alejā vēl ir un Ženijas kundzes vecmāmiņa «Švandera pūra naudu» dabūja.
«Manas mammas tēvs bija bankas ierēdnis. Viņam nomira pirmā sieva, un viņš palika ar pieciem maziem bērniņiem. Mana vecmāmiņa bija kurpnieka amata meistara meita. Vectēvs ar bērniem gāja uz kapiem un satika manu vecmāmiņu, kurai nesen bija nomiris tēvs. Viņa skatās uz vectēvu – žēl mazo bērniņu. Bet viņš tā arī saka – vajag māti bērniem,» stāsta Ženijas kundze. Un tā 1891. gadā viņi apprecējās, un Ženijas vecmāmiņa dabūja pūra naudu. Šajā laulībā piedzima trīs bērni, arī Ženijas māte.
Ženijas kundze: «Par to naudu vecmāmiņai iznāca bufete, apaļš ēdamgalds, ko varēja izvilkt lielāku, un divpadsmit krēsli. Atceros bērnībā es pie šā galda sēdēju.»
Es, tu, viņš, viņa…
Sākumā Ženija mācījās pie Mihelsona jaunkundzes. «Te uzņēma tikai bērnus, kas perfekti runāja vāciski. Mācījās labu famīliju bērni – vācieši, latvieši, ebreji un krievi. Tās bija krievu inteliģentu ģimenes, kas bija aizbēgušas no lieliniekiem. Runājot ar Astrīdas kundzi, uzzināju, ka nevienas tā laika famīlijas vairs te nav,» Ženijas kundzei sirds ir pilna.
Bet mēs palikām pie tā, ka pēc Mihelsona jaunkundzes mācību iestādes Ženija deviņu gadu vecumā iestājas Vācu pamatskolā, un tur katru dienu viena stunda bija latviešu valodā: «Es vēl tagad atceros: es, tu, viņš, viņa, mēs, jūs. Taču man latviešu valodu bija ļoti grūti iemācīties – visas garumzīmes un mīkstinājumi. Diktātos man slikti gāja. Matemātika, ģeogrāfija gan man patika. Mēs bijām nabadzīgi, tāpēc naudas privātskolotājam nebija, un mammīte man mācīja runāt angliski.»
Braucām ar pirmo kuģi
Ženijas tēvs bija dārznieks, ārzemnieks – «īstenais vācietis», kas 1925. gadā ierīkoja Jelgavas pilī apstādījumus. Tēvs repatriāciju nepiedzīvoja un tika guldīts tepat Jelgavā, Vācu kapos. Taču kaut arī Ženijas māte bija vietējā baltvāciete, viņi ar pirmo kuģi 1939. gadā devās prom. «Mēs braucām projām ar diviem koferiem. Tas bija šausmīgi. Mums Vācija bija zeme, kur darbojies Gēte, Šillers, Šopenhauers… Bet mēs nonācām okupētajā Polijā. Vietējā vara piedāvāja apmesties kādā poļu dzīvoklī, taču mammīte teica, ka viņa ir nabaga un negrib citiem atņemt kaut ko. Tā mēs dabūjām citu dzīvokli, un ar mājas saimnieku poli ļoti labi satikām. Kad «ienāca» krievi, poļi teica, lai mēs paliekam, viņi mūs no krieviem pasargās. Taču mammīte zināja, kas ir komunisti jau no deviņpadsmitā gada, un saprata, ka mums jābrauc projām. Tā aizbraucām un divdesmit gadus nodzīvojām Šlēsvigā. Pateicoties manai mammītei, man nav kauns nevienam polim acīs paskatīties,» ar gandarījumu pabeidz Ženijas kundze.
Kāpēc raudi? Palīdzi!
Kad Latvija atkal kļuva par brīvu valsti, Ženijai gribējās atbraukt un Latviju. Taču viņa baidījās – vācu presē un televīzijā bija parādījušies sižeti par to, ka latvieši neieredz baltvāciešus.
«Man sirds sāp par to, ko komunisti izdarījuši ar daudzām tautām. Tad nolēmu nevis raudāt, bet palīdzēt!» stāsta Ženija. Laimīgs gadījums viņu saveda kopā ar jelgavnieku Juri, un 1996. gada septembrī Ženija atbrauca šurp ar nosacījumu, ka negrib dzīvot viesnīcā: «Es neesmu tik bagāta, tikai pensionāre.» Tā Ženija iepazinās ar Astrīdu un Jāni, ar kuriem ir sadraudzējusies un kuru mājās viņa tagad vienmēr viesojas.
Ženija vāca no draugiem, kaimiņiem, draudzes locekļiem dažādas noderīgas lietas mazturīgiem cilvēkiem Latvijā. Kā mantas Vācijā tiek vāktas caur draugu draugiem, tāpat tās Jelgavā tiek izdalītas – pilnīgi privāti, nesaistoties ar kādām organizācijām. Jāatzīmē, ka pirmajās reizēs Ženija šurp brauca ar diviem koferiem, bet tagad vedamo mantu krājums ir krietni lielāks.
Par Ženijas kundzes degsmi liecina tas, ka, lūgta palīdzēt sagādāt invalīda ratiņus, viņa apsolījusi pameklēt, un jau nākamajā dienā ratiņi tika sagādāti.
Lielu pārsteigumu un nesapratni viņā izraisa lietoto apģērbu veikali. «Es ieeju veikalā, redzu grozs ar apakšveļu. Pacilāju vienu dāmu biksi, tai gumija pušu. Prasu – vai par brīvu? Nē, maksājot piecdesmit santīmu. Piecdesmit santīmu! Kā tā var!» viņa ir patiesi sašutusi.
Par atvestajām mantām viņa naudu neņem un paliek dusmīga, ja kāds to piedāvā: «Paldies teikt var. Bet naudu – nē. Es tās mantas dabūju par velti. Pati maksāju par transportu. Kā es varu prasīt par to naudu!»
Pateicībā uz Vāciju ceļo mūsu šokolādes tāfelītes, arī kāda medus burciņa – tas tiks atdots mantu ziedotājiem.
Tēva kaps Jelgavā
Ženijas kundzes tēva pīšļi guldīti Vācu kapos, viņš nomira, kad meitai bija tikai trīsarpus gadi.
Kad Ženija pirmo reizi atbraukusi uz Jelgavu, lūgusi aizvest uz kapsētu. «Tur viss bija pagalam! Aizbraucu atpakaļ uz Vāciju un atradu Vācu kritušo karavīru apbedījumu aprūpes organizāciju. Stāstīju, kādā šausmīgā stāvoklī tie kapi ir. Tagad atbraucu un redzu, cik labi te viss ir sakārtots,» viņa stāsta. Lai arī tēva kapa vairs nav, viņa ir gandarīta par karavīru paveikto. Tā iznāk, ka par Vācu kapsētas sakopšanu mums jāpateicas Ženijas kundzei.
