Jāpieņem grozījumi Satversmē par tautas tiesībām lemt par Saeimas atlaišanu, jāveic grozījumi Vēlēšanu likumā, jāizveido ekonomikas attīstības un valsts aizņēmuma līdzekļu izmantošanas plāna uzraudzības padome, jāizstrādā skaidrs valsts pārvaldes reorganizācijas plāns.Tie ir daži svarīgākie akcenti no veicamo darbu saraksta – ultimāta, ko janvāra vidū Saeimai izvirzīja Valsts prezidents Valdis Zatlers. Termiņš, ar ironiju dēvēts par 32. martu, pienācis, un redzams, ka uzdotais mājas darbs pilnībā nav izpildīts. Tomēr pietiekami daudz pazīmju jau iepriekš liecināja, ka simts gudrajām galvām par izkrišanu no ērtajiem krēsliem nav sevišķi jāsatraucas. Izņēmuma kārtā palikšana bez deputātu statusa skāra vien tos, kuri mandātus zaudēja valdības maiņas izraisītu politisko rokāžu rezultātā.No visas diženās ambrāžas vienīgais ieguvums galu galā izrādīsies par mata tiesu irdenās smiltīs papildus stiprināts Zatlera «tautas prezidenta» statuss, ko varēs godam apliecināt ar seno apgalvojumu par konkrētiem jautājumiem un nekonkrētām atbildēm, transformējot to uz skaidru uzdevumu definēšanu un nekonsekventu, stipri viduvēju izpildi.Tiesa, Jēkabielas neprognozējamajai kompānijai par labu nostrādāja tas, ka Latvija patlaban kā neziņas pārņemts Sprīdītis, pauniņu pār plecu pārmetis, sēž svešzemju finanšu lutaušu ielenkumā, un šādā situācijā šūpot varas laivu bīstami ne tikai visai nekaitīgā riska dēļ dabūt pa pieri ar pavisam nevainīgi pavicinātu airi… Sarežģītā finanšu situācija ir garants tam, ka parlamentārieši varēs droši uzelpot līdz 9. Saeimas pilnvaru termiņa beigām.Vai Zatleram pietiks drosmes ko līdzīgu atkārtot nākotnē, grūti teikt. Katrā ziņā pagaidām atliek vāri turēties pie Kārļa Ulmaņa leģendārās frāzes.
