Klajā nākusi rokasgrāmata skolotājiem «Kā palīdzēt vardarbībā cietušam bērnam». Tās autores ir Indra Majore, Ilze Žagare, Sandra Sebre, Ieva Spruģevica un Rūta Dimanta.
Klajā nākusi rokasgrāmata skolotājiem «Kā palīdzēt vardarbībā cietušam bērnam». Tās autores ir Indra Majore, Ilze Žagare, Sandra Sebre, Ieva Spruģevica un Rūta Dimanta.
Grāmatu izdevis Valsts bērnu tiesību aizsardzības centrs sadarbībā ar sabiedrisko organizāciju «Centrs pret vardarbību bērna un ģimenes atbalstam». Rokasgrāmata veidota kā palīgs skolotājam situācijās, kad ir cietis bērns un nepieciešama pedagoga izpratne, zināšanas un spēja atbilstoši rīkoties. Tajā ietverti arī pētījumi par vardarbības problēmu Latvijā.
Izdevuma teorētiskajā daļā dota izpratne par vardarbību pret bērnu. Parasti runā par četriem tās veidiem: par bērna pamešanu novārtā, nenodrošinot viņam nepieciešamo aprūpi, kā arī par emocionālo, fizisko un seksuālo vardarbību.
Katram vardarbības veidam atbilst pazīmju kopums, kas varētu liecināt, ka vardarbība pret bērnu notiek. Skolotāja pienākums nav izvērtēt cietušā psiholoģisko vai fizisko stāvokli un pierādīt vardarbības gadījumu. Ja par to ir aizdomas, viņa uzdevums ir ziņot par iespējamo ļaunprātību bērna tiesību aizsardzības iestādēm.
Grāmatas autores norāda uz pazīmēm izskatā un uzvedībā, kas raksturīgas novārtā pamestiem bērniem, kā arī iepazīstina ar tā rīkojušos pieaugušo uzvedības pazīmēm.
Ir arī raksturīgas pazīmes to pieaugušo uzvedībā, kas ir emocionāli vardarbīgi pret bērnu, un par tām var izlasīt šajā grāmatā.
Fiziskā vardarbība pret bērnu ir tāda pieaugušo rīcība, kas nav nejauša un kas rada viņam fiziskas sāpes vai ievainojumus. Fiziskā vardarbība ir definējama no pieaugušā rīcības puses. Pēc tam jāvērtē sekas, kas radušās bērnam.
Seksuālā vardarbība pret bērnu ir viņa izmantošana tiešos seksuālos kontaktos vai iesaistīšana darbībās, lai pieaugušais saņemtu seksuālu stimulāciju vai apmierinājumu. Pieaugušais ir pilnīgi juridiski un morāli atbildīgs par jebkādām seksuālām attiecībām ar bērnu, arī tad, ja, viņaprāt, bērns tās provocē vai piekrīt tām.
Vardarbības riska faktoru izpratne var palīdzēt profesionāļiem (arī pedagogiem) izvērtēt ģimenes un domāt par iespējamiem palīdzības veidiem un problēmas risinājumiem.
Grāmatas praktiskajā daļā «Skolotāja loma un atbildība» norādīts, ka pedagoga attieksme un uzvedība iedalāma personiskajā un profesionālajā pozīcijā. Katram ir tiesības uz savu personisko viedokli, bet ne situācijās, kad no skolotāja tiek prasīta profesionāla attieksme, rīcība un atbildība. Ja bērns atklāj vardarbības faktu, pedagogam jākontrolē savas emocijas, jāpiedāvā atbalsts un mierinājums, jārespektē bērna tiesības stāstīt tik daudz, cik viņš vēlas.
Visbeidzot, izdevums sniedz padomus, kā skolotājam parūpēties par sevi, kas ir nozīmīgi viņa profesionalitātes saglabāšanai.
