Ventspilniekam Oskaram Ķencim brīvā laika nodarbes nav tas pats kas vaļasprieks, jo pārāk cieši tās saistītas ar viņa dzīvesveidu – domubiedru meklējumiem.
Ventspilniekam Oskaram Ķencim brīvā laika nodarbes nav tas pats kas vaļasprieks, jo pārāk cieši tās saistītas ar viņa dzīvesveidu – domubiedru meklējumiem.
Taču tā gluži nav bērnišķīga laika nosišana bohēmiskā kompānijā kā studenta gados, kas Oskaram jau aiz muguras, bet gan iespēja ieraudzīt sevi starp grūtāk pamanāmām dzīves parādībām. Īpaši jau Ventspilī, kur «viss ir taisns, sākot no durvīm un ķieģeļiem».
«Reiz kādi cilvēki divdesmit sēdējām jūras malā, ēdām torti un dzērām šampanieti par godu divām meitenēm.» Citreiz saviesīgie pasākumi tiek apvienoti ar kopīgu kino vai koncerta apmeklēšanu. Turklāt tieši pēc mākslas uztveres pazīmēm tiek noteikts, ka eventuālie draugi tiešām ir «sev līdzīgie».
Ieguvis jurista izglītību, Oskars ieņēmis visai atbildīgu amatu pazīstamā Ventspils uzņēmumā, taču ar laiku arvien vairāk sapratis, ka attieksmē pret vispāratzītām vērtībām tā arī paliks disidents, kas, nevēloties uzņemties formālas saistības, atsakās arī no labumiem, ko tās dod. «Oficiāli manis nav,» viņš spriež, lepodamies, ka, pametot finansiāli ienesīgu darbu, tapis neredzams «oficiālajām institūcijām». «Septiņus gadus esmu strādājis kā vergs, un pazīstu to izjūtu, ka tevi pārdod.» Tagad Oskars pārdevis dzīvokli un grasās pusgadu pavadīt Kubas kalnos. Viņš nenoliedz, ka šāds dzīvesveids pa laikam atgādina bēgšanu no realitātes, taču tā ir viņa izvēle. Ventspilī esot tāds teiciens «pamest zem sliedēm». Un kāpēc gan neizmantot vilinājumu «zem sliedēm pamest» pašam sevi? Tā, protams, tāda metafora, Oskars viltīgi smīn, bet, tūdaļ pat kļūdams nopietns, teic, ka runa ir par to, ka, dienu un nakti noņemdamies ar kaut ko «nozīmīgu», kādu brīdi attopies kāpostu laukā.
