Bērnu un jauniešu mūzikas kluba un Rokskolas dibinātājs un skolotājs Endijs Rožkalns savulaik mācījies klarneti, diriģēšanu un operdziedāšanu, bet viņa sirdi tomēr iekarojusi ģitāra
«Patlaban mājās audzinu dēlu. Miķelim drīz būs gadiņš,» par savu vasaru teic Bērnu un jauniešu mūzikas kluba un BJMK Rokskolas dibinātājs un pasniedzējs Endijs Rožkalns. Taču tas nenozīmē, ka jauno mūziķu kalvē, kas aktīvajā sezonā pulcē ap 200 dalībnieku, iestājies pilnīgs klusums. Vairāki pedagogi savus audzēkņus pulcē uz vasaras nodarbībām. Jūnijā pirms Dziesmu svētkiem Koknesē notika jau par tradīciju kļuvusī un lielu popularitāti guvusī jauno mūziķu nometne, bet augusta beigās «bjmkieši» gaida pie sevis ciemos jauniešus no Bulgārijas, Rumānijas un Itālijas, lai vienotos kopīgā projektā «Muzikālais pilsonis». Endijs tam visam «tur roku uz pulsa».
– Vai šovasar piedalījies arī Dziesmu un Deju svētkos?
Šoreiz tikai kā skatītājs. Taču sajūta noslēguma koncertā bija tāda, it kā pats būtu uz skatuves – visa mūsu rinda un apkārtsēdošie pazīstamākās dziesmas dziedājām līdzi. Tas bija ļoti saviļņojoši. Vēl tagad kamols kaklā no tās vienotības, kas valdīja visapkārt. Kopā ar mums uz svētkiem bija vairāki ārzemju draugi. Lai gan viņi nesaprata, par ko dzied koris, atskanot Ešenvalda «Dvēseles dziesmai», arī viņiem acīs bija asaras. Tikpat aizkustinošs bija Deju svētku uzvedums.
– No kurienes tevī ir mīlestība uz mūziku?
Laikam jau no vecākiem un vides, kurā izaugu. Manam tēvam ir muzikālā izglītība – uz to tika virzīta visa mūsu ģimene. Dzīvojām ļoti patriotiskā vietā – Lielplatonē, kuras kodols mūzikas ziņā ir Kurševu ģimene. Ar Jāni (operdziedātāju Jāni Kurševu – red.) mācījāmies vienā klasē un joprojām esam labi draugi. Šogad nesanāca, bet šad tad aizbraucam pie viņiem Līgo vakarā padziedāt. Ar mūzikas skolu bija tas stāsts, ka, sekojot tēva pēdās, mācījos klarneti. Lai gan kopumā mūzika mani interesēja, klarnete ne tik ļoti, tāpēc iestājos Mūzikas vidusskolas kordiriģēšanas klasē. Tajā laikā ar visiem koru kolektīviem izdevās kārtīgi paceļot, kā arī apgūt latviešu kora dziesmu repertuāru, kas joprojām ir man galvā. Nekur nav zudušas arī diriģēšanas iemaņas. Patlaban tās izmantoju paša izveidotajā ģitāristu orķestrītī. Esam gan tikai sākuma stadijā, bet jau paspējuši vairākkārt koncertēt. Augustā atpūšamies, lai ar septembri sāktu aktīvi mācīties jauno repertuāru.
– Šķiet, ka tieši klasisko ģitāru tu patlaban sauc par savu instrumentu. Kā līdz tam nonāci?
Ģitāra manā dzīvē ienāca nemanot. Visu laiku tā bija kā pavadošais instruments vokālam – dziedāju, un ģitāra bija mans palīgs. Taču tad uzzināju, ka Mūzikas akadēmijā ir bakalaura programma «Ģitārspēles skolotājs», kurā pasniedz Jūlijs Kurausks no Lietuvas. Tā kā mums pašiem ir sava skoliņa, interese šo lietu apgūt bija ļoti liela. Taču, godīgi sakot, mācos tur Kurauska dēļ. Unikāls pasniedzējs, cilvēks un ģitārists vienā personā. Nākamgad palicis pēdējais gads. Klasiskā ģitāra mani pievilināja ar universālajām iespējām. Tā kalpo gan kā pavadošais, gan solo instruments. Vienlaikus var spēlēt melodiju, solo, basu. Izmantot dažādus perkusīvus elementus. Turklāt ir svarīgi iet līdzi laikam. Patlaban ģitāra ir ļoti pieprasīta, tas ir dominējošais instruments arī BJMK. Latvijā gan trūkst ģitārspēles meistaru. Maz studentu šajā programmā ir arī akadēmijā. Iespējams, tāpēc, ka tas ir ļoti dārgi. Mēģinu motivēt savus audzēkņus, lai viņi sasniedz meistaru līmeni. Šogad pirmo reizi organizējām konkursu «Gada ģitārists», kas kopā pulcēja ap simts dalībnieku no visas Latvijas. Atlases notika visos reģionos, fināls – Jelgavā. Kā tie bērni spēlēja! Var teikt, ka klasiskās ģitārspēles meistari Latvijā veidojas. Īpašs prieks par BJMK Rokskolas 2. klases audzēkni Artūru Ābeli, kas savā vecuma grupā ieguva titulu «Gada ģitārists».
– «Viss sākās 2004. gada vasarā, kad divi jauni ģitāristi meklēja kādu, kas varētu pasniegt ģitāras spēli. Viņi atrada Endiju, kurš tajā laikā pasniedza sintezatora nodarbības,» rakstīts Bērnu un jauniešu mūzikas kluba mājas lapā. Sanāk, ka tu šajā projektā, kuram drīz būs desmit gadu un no kura izaugusi rokskola, esi iesaistījies gluži vai nejauši.
Mums joprojām ir ļoti labs kontakts ar tiem puišiem. Tajā laikā ģitārspēlē pats nemaz nebiju tik dziļi iekšā. Viņi mani fascinēja ar to, ka izpildīja vairāk, nekā biju uzdevis. Pamazām jauniešu kļuva aizvien vairāk. Lai varētu īrēt telpas, nodibinājām biedrību. Taču tie, kas domā, ka mūzikas klubs un rokskola ir bizness, maldās. Šis darbs var balstīties tikai uz fanātismu. Šķita, ka nepieciešama tāda vieta, kur jauniešu jūtas brīvi, kā mājās. Sākumā daudziem, kas pieraduši strādāt ar citām pedagoģiskajām metodēm, varētu šķist dīvaini, ka audzēkņi un pasniedzēji te cits citu uzrunā uz tu, tajā pašā laikā robeža netiek pārkāpta.
– Un tad tika dibināta BJMK Rokskola…
Piecus gadus strādājām kā biedrība, kas īsteno dažādas interešu izglītības programmas, bet sapratām, ka tas vairs nav nekāds pulciņš. Redzējām, ka ir arī tādi jaunieši, kas vēlas darīt par visiem simts procentiem. Tika pieņemts lēmums, ka jādibina skola. Tajā brīdī gan nemaz neapjautām, cik tas būs sarežģīti, laikietilpīgi un dārgi. Lai gan esmu šā uzņēmuma valdes loceklis, nevaru runāt tikai savā personā. Rokskola ir kā mūsu visu bērns. Kopīgiem spēkiem arī izturējām krīzes laiku, strādājām bez algām, lai skola paliktu. Patlaban situācija ir normalizējusies un rokskola pati sevi uztur. Šogad bija pirmais izlaidums. Pirmajiem ir visgrūtāk. Viņiem bija daudz kas jāizmēģina. Programmas radījām paši, un šis tas ik pa laikam bija jāpārstrādā. Nav jēgas turēties pie formālām lietām, kas uzrakstītas uz papīra, ja redzi, ka dzīvē tas nestrādā. Daži absolventi ir nolēmuši turpināt mūzikas ceļu, citi to paturēs nopietna hobija līmenī. Mūsu lielākā misija ir panākt, ka jaunieši iemīl mūziku. Ko viņi ar to tālāk dara, ir viņu pašu ziņā.
– Tavā CV minēts, ka gadu esi bijis Latvijas Nacionālās operas Izglītības programmas ikmēneša koncertu vadītājs un scenāriju autors, kā arī Mazo operas svētku Tērvetē mākslinieciskais vadītājs.
Gandrīz četrus gadus mācījos pie Kārļa Zariņa operdziedāšanu. Līdz brīdim, kad sapratu, ka tomēr nevēlos kļūt par operdziedātāju – tad būtu sevi pilnībā jāziedo šai mākslai. To palīdzēja apjaust gaisotne, kas valdīja operā. Labi, ka sanāca tur nedaudz pastrādāt. Operas direktors Andrejs Žagars mani paaicināja organizēt un vadīt koncertus visai ģimenei. Tas bija ļoti interesants laiks. Vienīgais mīnuss – lai pasākums atmaksātos, zālei bija jābūt vienmēr pilnai. Tā palēnām mani ceļi ar operu šķīrās, bet tāpat aizbraucu uz izrādēm. Mana sieva Zane ir operdziedātāja. Patlaban gan viņa nestrādā, jo mums piedzimis dēliņš. Ar Zani esam pazīstami jau kopš laikiem, kad dibinājām Bērnu un jauniešu mūzikas klubu.
– Tajā laikā Zane bija Reinberga, bet tu – Rozenbergs. Kurā brīdī pārtapāt Rožkalnos?
Jau minēju, ka izaugu ļoti patriotiskā vidē. Tēvs visu laiku skandināja: «Mēs, Rožkalni!» Tas iesēdās, un neilgi pirms kāzām 2011. gadā uzvārdu arī latviskoju. Tas nebija pārāk grūti izdarāms. Vajadzēja tikai atrast atbilstošo likuma pantu, un nepagāja ne mēnesis no iesnieguma brīža, kad jau biju Rožkalns. Manuprāt, latviskumu un latvisko domāšanu vajadzētu popularizēt, cik vien tas iespējams.
– Šogad partijas «Vienotība» sarakstā startēji arī pašvaldības vēlēšanās. Kāpēc nolēmi iesaistīties politikā?
Man ļoti patīk tas, ko daru, bet ik pa brīdim prātā ienāk dažādas domas vēl kaut ko uzlabot. Dažkārt liekas, ka pie varas esošie nesadzird to, kas ir svarīgs. Manuprāt, vēl ir daudz ko darīt jauniešu izglītības un motivēšanas lauciņā. Vienā brīdī likās, ka šīs manas domas varētu būt noderīgas. Es nerāvos pēc varas, vienkārši gribēju izdarīt ko labu. Vairs gan nezinu, vai to vajag caur politiku. Mēs jau tāpat to darām, tikai – savā vidē. Politiskajai karjerai arī jūtos vēl par jaunu. Katrā ziņā esmu par to, ka jādara viss, lai jaunieši būtu vairāk ieinteresēti piedalīties politiskās aktivitātēs. Patlaban modes kliedziens ir visu noliegt un aprunāt. Savu dzīvi esmu piepildījis ar mūziku un cilvēkiem, kas ir man apkārt.
– Tev ir vairāki hobiji, piemēram, galda teniss un garo distanču skriešana. Vai tam pietiek laika?
Ja visu saplāno, pietiek. Pērn sportiņam gan apzināti iedalīju mazāku vietu, jo mums taču ir Miķelis. Jā – esmu aizrāvies ar garo distanču skriešanu. Pirms diviem gadiem Berlīnē noskrēju maratonu. Ar skaudību vēroju «roņus» – arī pats kādreiz gribētu pamēģināt ziemas peldi. Tomēr nevaru īsti teikt, ka man patīk skriet. Tas ir grūti. Taču sajūta, kad esi noskrējis, atsver pilnīgi katru soli. Prieks, ka pilsētā tiek sakārtoti celiņi un var manīt aizvien vairāk skrējēju. Man gan vairāk patīk skriet pa mežu. Manu hobiju sarakstā ir arī meža darbi. Neliels meža gabaliņš Tērvetē pašam ir īpašumā. Man tā ir atpūta vasarā panēsāt motorzāģi un paskaldīt bluķīšus. Vajag radīt līdzsvaru, jo pārsvarā ir sēdošs darbs. Turklāt ziemā tā malciņa noder Bērnu un jauniešu mūzikas klubam. ◆
