Jau labu laiku ap kādu reitingu tabulu staigāju kā kaķis ap karstas putras bļodu – ne tad apēst, ne tad pamest neievērotu.
Jau labu laiku ap kādu reitingu tabulu staigāju kā kaķis ap karstas putras bļodu – ne tad apēst, ne tad pamest neievērotu.
Reitingi ir dažādi, visbiežāk par politiķiem, un tos esam iemācījušies uztvert kā labu humoru.
Neizpratne radās, lasot Latvijas skolu reitingu «Lauku Avīzē» pirms pāris mēnešiem. Pirmā reakcija, kā jau ikvienam, – kurā «vietā» tad mūsu pilsētas un rajona skolas? Jā, ir! Ir pirmajā trīsdesmitniekā, pirmajā sešdesmitniekā, vēl dažiem laimējies būt kaut kur pa vidu, līdz 206. numuriņam, kuru saņēmusi vēl kāda pilsētas vidējā mācību iestāde. Pavisam sarakstā ir 234 Latvijas vidusskolas un pamatskolas, kas sagrupētas pēc viena kritērija «Panākumu blīvums uz 100 skolēniem». Žēl, bet nekur nav atšifrēts, kas ir šie skolas «noteicošie» panākumi, pēc kuriem tās publiski sarindotas «labuma» secībā.
Nevienam nav noslēpums, ka arī visretāk cildinātajā skolā pedagogi iegulda milzīgu darbu, lai bērni būtu konkurētspējīgi mūsdienu pasaulē. Varbūt reitinga pamatā ir absolventu skaits, kas iestājas augstskolās? Taču nav noslēpums, ka daudzi jaunieši studē tā sauktajās maksas grupās, daudzi izvēlas darbu ārzemēs, lai gūtu dzīves pieredzi un valodas zināšanas.
Varbūt reitinga pamatā ir panākumi mācību priekšmetu valsts olimpiādēs? Tajās gan lielākoties piedalās un uzvaras gūst īpaši talantīgie, periodiski tādi mācās vai katrā skolā. Kurš piereģistrēs tos panākumus, kas gūti, strādājot ar bērniem no sociāli problemātiskām ģimenēm, kur mājās nav nevienas grāmatas? Arī šie jaunieši pabeidz vidusskolas un mācās augstskolās.
Zināma objektivitāte būtu, izanalizējot centralizēto eksāmenu rezultātus. Tos labo neatkarīga komisija, nezinot ne skolu, ne skolēna vārdu. Tā nu jāpiekrīt vienam no skolu vadītājiem, kas reitingu pēc mistiskā «panākumu blīvuma uz 100 skolēniem» nodēvēja par bezjēdzību, uz kuru nav ne spēka, ne laika reaģēt.
Publiski sarindojot skolas pēc kāda noteikta kritērija, nevajadzētu piemirst nevienu no to darba niansēm, sākot ar sasniegumiem mācībās, turpinot ar panākumiem dziedāšanā, dejošanā un teātra spēlēšanā un beidzot ar to, kā skolā jūtas bērns, īpaši tas, kas pārējo skolas biedru vidū nav reitinga galvgalī.
