Gunta Micāne. «Še, kur līgo priežu meži…» (Autorizdevums, 1998.) Jelgavā dzīvojošā skolotāja un literāte Gunta Micāne izdevusi savu otro grāmatu.
Gunta Micāne. «Še, kur līgo priežu meži…» (Autorizdevums, 1998.)
Jelgavā dzīvojošā skolotāja un literāte Gunta Micāne izdevusi savu otro grāmatu. 1995. gadā dienasgaismu ieraudzīja dzejoļu krājums «Grēksūdze vējam», un šogad, kamēr top nākamais, izdota atmiņu grāmata par autores bērnību Vidzemē.
Sējumu veido piecas «Ziemeļvidzemes vīzijas» (tāds ir grāmatas apakšnosaukums) jeb nelieli gabaliņi iz visu mūsu kopējās un autores ģimenes vēstures. Tur ieskanas gan karš un okupācija, gan atmodas laiks un mūsdienas.
Padomju laika ideoloģija nepieļāva savu sētu un zemi cildinošu tekstu savairošanos, toties tagad, šķiet, ikviens vecākās paaudzes rakstītājs steidz iegrāmatot savu bērnību un radiniekus savu likteņstāstu sējumiņos. Atšķirīgi ir ne tikai katra aprakstītie likteņi un bērnības izjūtas, bet arī atmiņu mākslinieciskais līmenis. Iespējams, atmiņas par vecākiem ir krietni intīms žanrs, kas nepakļaujas apzīmējumiem «veiksmīgineveiksmīgi uzrakstīts», «interesants garlaicīgs», «nopietns-paviršs». Bet rakstīt un iespiest grāmatu pēc grāmatas tomēr nozīmē rēķināties ar to, ka kāds tās, iespējams, lasīs. Un ne tikai draugi un labvēļi, kuru, pateicoties G.Micānes patiesi patīkamajai personai un mīļumam, autorei ir daudz, bet arī «mirstīgi» cilvēki no malas, kurus varētu mocīt jautājums KĀPĒC?
Kāpēc ir sarakstīta grāmata tieši par šo Vidzemes apvidu? Kāpēc tā jālasa arī man, zemgalietim (kurzemniekam, rīdziniekam, latgalietim)? Kāpēc tieši šie notikumi un cilvēki ir tik svarīgi, lai par viņiem uzzinātu ikviens?
Grāmata nedod atbildi. Ir saprotams, ka G.Micāne šādi vēlējusies uzcelt pieminekli «latviešu zemniekam Jēkabam Plīkšs (1874.13.06. 1966.13.03.)» un visiem pārējiem tuviniekiem. Tomēr tādā gadījumā tas ir izdevies visai mazs un necils. Vēsture ir parocīga tēma aprakstīšanai. To var gan izveidot par atklātu, pat šokējošu dzīvesstāstu (V.Belševicas «Bille», A.Nesaules «Sieviete dzintarā»), gan par kultūrvēsturisku izziņas materiālu (jelgavnieces A.Zarānes «Aizkurs»), gan apvainota pensionāra gānīšanos (H.Liepiņa «Pēr, tu melo!»). G.Micāne izvēlas vieglāko ceļu un raksta grāmatu, kas varētu tapt gan pēckara gados, gan pirms desmit gadiem, gan desmit gadus vēlāk.
Iespējams, šīs grāmatas kvalitātes spēj novērtēt tikai tās acīm redzamais adresāts – vecākā paaudze. Bet kā, grāmatu «vēl siltu» turot rokās, teica autore, viens no tās mērķiem ir mācīt jauniešiem latviskumu un dzimtenes mīlestību. Tā esot ieteicama kā dāvana vidusskolas beidzējiem. Uzdrošinos apgalvot, ka galvenais, ko jaunieši secinās, izlasījuši grāmatu, būs Latvijas vēsture ir literatūras skolotāju ziņā atstājama puķaina padarīšana, ar ko labāk nesapīties. Un grāmata, labu gribot, būs izdarījusi skādi vien. Kaut vai banālais nosaukums šī dziesma ir tik nodrāzta, ka pirmā tās frāze uz grāmatas vāka izskatās, nudien, negaumīgi. Jā, tā bija «Māru» vectēva mīļākā dziesma. Bet daudz interesantākas ir lietas, kas vectēvu atšķir, nevis vienādo ar tūkstošiem citu vectēvu.
Tiesa, ir arī intriģējoši tēli (trimdinieki «Puķu tabakā», noslēpumainā Māras Anna), bet tiem nav ļauts attīstīties, kaut kur pusceļā tie apklust un pazūd.
Protams, ir apsveicama tendence, ka grāmatas izdod ne tikai Rīgā. Tomēr… grāmata ir autorizdevums. Tas nozīmē: ja man ir izdevies savākt pietiekamii daudz naudiņas un, sacīsim, uzdrīkstēšanās, es nesu jebkuru savu tekstu iekšā tipogrāfijā un pa otrām durvīm saņemu grāmatu. Bez redaktora līdzdalības, bez jebkādas atlases. Rezultāts atkarībā no ražības un finansēm es varu iepriecināt publiku ar neierobežotu daudzumu literatūras, par kuras kvalitāti nevienam nav nekādas daļas. Viss atkarīgs no manas gaumes un godaprāta. Manuprāt, šī grāmata ir iemesls jaukai diskusijai par to, ko mēs gaidām no mūsu literātiem un kā, vēlreiz atkārtoju, pati par sevi ļoti jaukā un simpātiskā skolotāja Gunta Micāne tiek galā ar tādu ķēpīgu lietu kā literatūra.
