Nopietni par nenopietno. Un otrādi. Pārbīdot akcentus, mainās būtība. Diendienā skanot alus reklāmām, Jāņi var kļūt par ikdienišķu alus liešanas akciju.
Nopietni par nenopietno. Un otrādi
Pārbīdot akcentus, mainās būtība. Diendienā skanot alus reklāmām, Jāņi var kļūt par ikdienišķu alus liešanas akciju. Zinātniski konstatējot, patiesie jāņabērni dzimst martā.
Pieejot politiski, jāņusieru var dēvēt par ķimeņu sieru, bet jāņogas savulaik tik tiešām tautā izsmējīgi tika sauktas par pelšenēm. Visu šo vēsturiski pagāniski gastronomisko cienastu, piemalkodami alu, atmiņās maisījām ar iedzimtu jelgavnieku valsts oficiālā laikraksta «Latvijas Vēstnesis» galveno redaktoru, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli Oskaru Gertu.
Oskars Gerts ir diplomēts filologs. Kad reiz nāca pasaulē Latvijas oficiozs «Cīņa», kurā toreiz abi strādājām, viņš neviltoti sašuta par lauksaimniecības nodaļas lietotā vārda «rugāji» attiecināšanu uz visu veidu nopļautiem labības laukiem. Oskars toreiz un vēl tagad pastāv, ka rugājs paliek tikai pēc rudzu pļaujas. Pēc kviešiem basām kājām brien pa kviesāju. Un, protama lieta, pēc miežiem uz lauka paliek miezājs. Lai cik divdomīgi tas ausij arī varētu izklausīties.
(Šai vietā jāieņem alutiņš, lai domas pavediens varētu sākt raisīties)
Šodien var likties absolūti nenormāli, bet Jāņi pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās Latvijā bija aizliegti. Bija tāds Arvīds Pelše, kura uzvārdā ilgi, ilgi dēvēja nevis kuģi un institūti, bet – jāņogas. Viņš aizliedza Jāņus, ugunskurus, sieru, papardes ziedus un, protams, alu. Lai gan alus arī pirms tam bija padzīts pagrīdē, šo vārdu drukātu varēja lasīt vienīgi uz pudeļu etiķetēm, ne presē. Un tad Latvijas vēsturē pirmais šo tabu pārkāpa Oskars, reiz kādā avīzes ziņā par jaunu dzēriena šķirni (pārdroši!) nosaukdams alu par alu. Vai nu toreizējais «centrālā orgāna» šefs (pats Jāņa dēls) nepamanīja, vai arī izlikās nemanām ķecerīgo vārdu, taču precedents bija radīts.
Pēc kāda laika, O.Gertam no sava Ķengaraga braucot uz darbu kopā ar žurnāla «Zvaigzne» toreizējo kolēģi Gunāru Biezi, sākās saruna un Gunārs Oskaram teica: «Tu jau mums nu esi vienīgais alus speciālists, uzraksti jūnija numuram! Tuvojas taču Jāņi.»
Un tā O.Gerts kļuva par alus lietu propagandētāju numur viens. Būdams pēc dabas pedantisks enciklopēdists, viņš turēja par svētu ievērot tradīcijas un titulus. Un sāka studēt alu. Tik tiešām. It visur. Latvijas darītavās, Krievijā, Polijas un Čehijas brūžos. Pētīja, degustēja, krāja iespaidus un vērtējumus.
(Šajā vietā jāieņem alutiņš, lai domas pavediens raisītos tālāk)
Oskara studiju gados (kā viduslaiki drūmajos PSRS laikos) pirmā alus zāle Rīgā un otrā Baltijā un visā padomijā tika atvērta toreizējā Revolūcijas (tagad Matīsa) ielā tieši iepretī milicijas iecirknim. Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāte tad atradās Gorkija (tas ir, K.Valdemāra) ielā, tas ir, vienas gribēšanas attālumā. Katru dienu bijušas trīs nopietnas lekcijas. Pirmo lasīja profesors Arvīds Grigulis vai Ernsts Karpovičs. Pēc akadēmiskās stundas tad laiks paģērēja doties uz minēto alus zāli. Tā nu trīs četri puiši – prom uz Revolūcijas ielu 12 un oficiante, pastāvīgos klientus pamanījusi, sauc nesējam, lai mudīgi gādā dienišķo pusotru kasti alus, tur, zem ierastā galda. Zēni dzēra, samaksāja par alu un, ja atlika nauda, arī par vienu cīsiņu un kādu salātu lapu. Pēc šīs «alus lekcijas» trijotne tad varēja atgriezties «skoliņā», kur politekonomijas seminārā vecākā pasniedzēja nebeidza vien priecāties, cik jaunekļi aktīvi diskutē par daudziem garlaicīgām tēmām.
(Šajā vietā jāieņem alutiņš, lai domas pavediens raisītos zinātniskāks…)
Filologs O.Gerts saka: par alu pretēji filoloģijas likumiem nedrīkst teikt «tas». Par alu jāsaka «viņš». Jo alus ir dzīvs. Tajā ir daudz organismam svētīgas dzīvības. Bet attiecībā uz dzīvām būtnēm jālieto personas vietniekvārds. «Tas» var tikt attiecināts, piemēram, uz šņabi: nedzīva inde, ko turklāt pārsvarā mēdz pārdozēt. Toties alus ir draugs. Par to gan laikam mūžīgi villosies narkologi, taču tāda ir viņu pozīcija.
Oskars atceras zinātnisku konferenci Sāremā salā. Gan šī, gan daudzas citas Igaunijas salas savulaik bijušas pārplūdinātas ar kontinentālo šņabi. Prāmji cēla pāri ūdeņiem neskaitāmas autokravas ar degvīnu. Salinieki dzēra līdz pelītēm un vēl vairāk. Šņabi ņēma pat mazi bērni. Rajona centra Kingisepas, respektīvi, Kurresāres, alusdarītava gan kaut kādu suslu ražoja – bijusi ūdens vaina, novecojusi iekārta, pussabrukusi ražotne. Bet tad sāremieši iegādājās Čehoslovākijas iekārtu, arī apiņi un iesals nācis pat no Kanādas, labu labais. Alus kļuva gards bez gala. Un salinieki arvien vairāk deva priekšroku tam. Līdz no Sāremā uz kontinentu sāka skanēt SOS: ārprāts! Noliktavas pārblīvētas ar krievu šņabi! Nevediet vairs! Un igauņu salas atvēsa pret to… Re, ko spēj tiešām labs alus!
Trīsdesmito gadu beigās kāds latviešu aldaris Krievijā, toreizējā Kuibiševā (Samārā), «palaida» alus darītavu. «Žiguļu alus» kļuva tik populārs, ka gruzīns Josifs Staļins prasīja tā laika pārtikas tautas komisāram armēnim Mikojanam: kas tas alus tāds īsti ir? Vai tas neapdraud vīna mūžsenās tradīcijas? Mikojans aizdomīgo vadoni nomierināja: alus esot vāji alkoholisks dzēriens, par vīnu varot būt drošībā.
Gadu desmitiem «Žiguļu alus» bija praktiski vienīgais, pats populārākais alus, ko ražoja un dzēra visās 15 savienības republikās. Arī Latvijā. Līdz brīdim, kamēr Latvija (vienīgā!) sāka ražot savu, tam stipri tuvu šķirni – «Senču alu».
Starp alus malkiem Oskars no somas izvelk saini, ko, rūpīgi attīstīdams, skaidro: nav pareizi alu mērīt ne litros, ne pudelēs, ne pintēs vai citādi. Alu kopš sendienām mērījuši spaiņos. Kad tīstoklis vaļā, tā izrādās veca pudele. To kā Zemgales novadniekam viņam uzdāvinājusi Elejas muižas bijušā kučiera dēla atraitne. Uz pudeles stikla reljefs uzraksts: «Pivovar. zav. Ellej». Elejas brūža alus esot bijis tik labs, ka pasūtīts pat Pēterpils cara galdam. Oskars apmet pudeli otrādi un rāda: dibenu rotā mērvienība «1/20 v.» Viena divdesmitā daļa spaiņa. Skaidri un nepārprotami.
(Šajā vietā jāieņem alutiņš, lai domas pavediens…)
O.Gerta populārzinātniskajā bibliogrāfijā ir apkopota informācija par vairāk nekā 700 publikācijām. To vidū – arī par alu. Kur un kad vien bijis iespējams izrauties no Latvijas un pat aiz «priekškara», viņš allaž iemanījās apmeklēt vietējās alus darītavas, iepazīt brūvēšanas un dzeršanas tradīcijas. Pat dodamies padomju laiku ceļojumā pa «Ļeņina vietām» Sibīrijā, Šušenskā, viņš apgrēcīgā kārtā apmeklēja vietējās alus fabrikas. 200 kilometru speciāli kratījās 40 grādu salā uz Togučinu, kur vietējā alusdarītavā bija sākts brūvēt līdz tam nedzirdēts dzēriens: brūža vadītāja viņu arī pacienājusi ar jaunizgudroto «Taigas alu». Nebijis slikts, taču izrādījies, ka viss «noslēpums» ir parastajam alum pievienotajā skuju ekstraktā. Nu, zināt, tad jau var pildīt pudelēs alu ar, piemēram, citronu aromātu un garšu kā tādu limonādi.
Arī Novosibirskas Zinātņu akadēmijas ļoti svarīgas konferences laikā O.Gerts brīvos brīžus pavadīja nevis smalkos restorānos kā citi kolēģi, bet gan starp iesala baļlām vietējā alus fabrikā. Tāpat bijis ikreiz (tiesa, retajos) ārzemju braucienos.
Tagadējās Čehijas pilsētā Brno vēl mūsdienās kādā klosterī mūki dara alu tieši tāpat kā pirms 400 gadiem. Tieši uz klona vai koka kastēs tiek diedzēts iesals. Starp citu, šajā klosterī strādājis ģenētikas pamatlicējs Georgs Mendelis. Klosteris – kalnā, bet lejā aiz žoga – bārs. No brūža lejup nāk caurules, kas atduras tieši bārā: atgriez krānu un putojošs dzēriens prasās pēc mutes. Ak, Dievs, kā nācies izgrozīties caur modrajiem uzraugiem, lai atdalītos no delegācijas un iegrieztos alus darītavā! Tur viņš taujājis pēc galvenā aldara. Apsargs smīn: atbraucis kaut kāds krievs, grib piedzerties bez maksas! Neuzticīgi, negribīgi galvenais aldaris tomēr nācis. Bet, kad sākušās runas par alus darīšanas tradīcijām un niansēm, kad ciemiņš sācis lietišķu runu par Latvijas alu, par Krievijas dažādo brūvējumu atšķirībām, par receptēm un sastāvdaļām, aldaris nevarējis vien no viesa šķirties. Un nu par piemiņu Oskaram ir vēderaina krūze, īsts keramikas alusvēders ar uzrakstu «Pivny otčenaš» jeb latviski – «Alus tēvreize». Un, protams, viss tēvreizes teksts. Liecība tam, cik lielā vērtē čehiem ir alus. Tāpat kā latviešiem.
(Šajā vietā jāieņem alutiņš, lai domas…)
O.Gerts sevi uzskata par «alus cilvēku». Tagad nākusi cita paaudze, citi (un, viņš neslēpj, ka labāki) alus pazinēji. Tomēr neviens nevar viņam liegt domāt tā, kā var domāt tikai viņš. Par, piemēram, visgardāko alu. Reiz svinīgās vakariņās Valsts prezidenta pilī sēdējis līdzās kādai kundzei. Dabiski, sarunas nonākušas pie alus. Galdabiedre brīnījusies, nu kā tā varot «Aldara» «Pilzenes gaišo» uzskatīt par labāko, nepārspēts taču varot būt tikai «Zelta alus»! Bet viņam tas tomēr vismīļākais. Vēlāk izrādījies, ka viņš sēdējis līdzās Vitālija Gavrilova («Aldara» šefa) kundzei. Kādu brīdi juties samulsis, taču tik un tā nav mainījis mīļākā alus marku.
(Šajā vietā jāieņem alutiņš, lai…)
Alus ir intīms dzēriens. Draugs, ar kuru var parunāties arī tad, ja nav ar ko parunāt. Taču arī tad, ja pie galda sēž vairāki cilvēki, starp viņiem vidū atrodas vēl kāds – dzīvais alus. Viņš piedalās sarunā, un katrs iegūst viņa gudrību. Asprātību. (Vai muļķību – ja iedzerts par daudz.)
Oskars rāda Maikla Džeksona Alus enciklopēdiju. Tādu vajadzētu izdot arī Latvijā. Nē, tādu ne – labāku! Krievi, piemēram, var lepoties ar V.Pohļobkina «Vodkas vēsturi». Latvijas alus pelnījis vismaz kaut ko līdzīgu. Starp citu, sākot izdot «Latvijas Vēstnesi», «alus cilvēks» O.Gerts jau pašā pirmajā numurā iesāka publicēt arī kādu traktātu par alu.
(Šajā vietā jāieņem alutiņš…)
Bet enciklopēdijai jau vajag naudu, daudz naudas. Darbu, lai gan tas ir milzīgs, O.Gerts varbūt arī uzņemtos, bet, ja ne, tad vismaz gribētu piedzīvot, ka Latvijā alus dzeršanas tradīcijas nevis izsīktu, bet pilnveidotos. Lai būtu vairāk dažādu šķirņu alus – kā pļavā ziedu. Tagad globalizācijas ietekmē pat Āfrikā brūvē alu. Unifikācija un standartizācija draud samīt. Tagad aldari pasaulē atjēgušies: alu izdevīgāk ražot mazās līnijās, intīmu, katrai vietai raksturīgu, savu. Agrāk arī Latvijā, vēl muižu laikos, praktiski katrā bija savs «alus pumpītis», kas priecētu ļaudis un makus. Par «alus naudu», piemēram varēja atļauties ierīkot krāšņos parkus. Tāpat labākie vīni tika darināti klosteros – lai pelnītu. Oskars mudina iztēloties: brauc tu, sacīsim, pa «Via Baltica», bet tur katrā vietā piedāvā savu īpašo alutiņu. Kurš biežāk brauc, var izvēlēties savu iecienītāko. Turklāt vēl interesantāk (un biznesa ziņā izdevīgāk) būtu, ja attiecīgajos brūžos katrs, kas vēlas, varētu atbraukt ar vai bez saviem miežiem, iesalu, apiņiem, pats radīt savu īpašu alus recepti dažām mučelēm – piemēram, jubilejai… Nē, lai turpina pastāvēt un plaukt «Aldaris», Pāvilostas, Užavas, Tērvetes, Brenguļu, Bauskas un citas darītavas! Taču lai savā vaļā izaug arī mazās alus puķītes, tad ziedošā pļava būs vēl skaistāka.
(Šajā vietā jāieņem…)
Puķītes? Kas nu pļava bez puķēm, mežs bez papardēm, bet dzīve bez sievietēm? Nē, par sievietēm nerunāsim. Gaidīsim Līgo vakaru un Jāņu nakti, nu tad lai katrs pats iet papardēs, nirst to putās un lūko pēc vienīgā zieda. Ar draugu – alu – parunājušamies, acis kļūst redzīgākas, sirds mundrāka un prāts jestrāks. Asinis, protams, alus pašķaidītas, kļūst raitākas, gribas kaut ko tādu, ko var gribēt tikai Jāņu naktī. Lai zem papardēm būtu mīkstas sūnas, lai līdzās neprātīgi sistos vēl kāda sirds. Lai rīta migla būtu vienīgais meiteņu tērps, lai dziestošie ugunskuri ilgi glabātu siltumu, lai…
(Šajā vietā…)
Bet vēl līdz Līgo vakaram jāpaciešas. Tā ir gada īsākā nakts, kad notiek brīnumi, kad rodas jāņabērni, kad visi latvieši kaut uz īsu brīdi kļūst atkal pagāni. Gandrīz visu pārējo laiku diemžēl jāiztiek ar dzīves prozu, subkultūru un nereti arī erzacalu…
(Šajā…)
Nu, lūk! Šajā vietā laiks atgriezties pie sākuma. Latvijā puto papardes, tiek atvēsinātas alus pudeles un muciņas. Pirms doties svinēt Līgo, vērts uzzināt, kā alus pareizi dzerams.
O.Gerts, kurš daudzkārt piedalījies alus degustēšanā, saka: pirms sākt dzert alu, ir jāatver mute. Nevis tikai jāvirina, bet jāieņem neliels malks alus, jāattīra mēle, aukslējas. Pēc tam malku var norīt vai izspļaut, lai iemalkotu vēl vienu. Tad, lēnām izbaudot vēso rūgtenumu, var just, kā atveras garša, kā tevī ieplūst dzīvība. Un pēc tam var sākties saruna ar alu – kluso, uzticīgo draugu.
Un, jo ap Jāņu ugunskuru vairāk cilvēku, jo alus garšo jautrāk.
Uzzied sievietes un papardes.
