Nejauši saskāros ar Ilonas Kulmanes rakstīto, ka nemākam runāt ar bērniem par atkarībām. Kādu laiku tā arī domāju, īpaši, kad mēģināju ar savu piecpadsmitgadīgo dēlu diskutēt par šīm lietām.
Nejauši saskāros ar Ilonas Kulmanes rakstīto, ka nemākam runāt ar bērniem par atkarībām. Kādu laiku tā arī domāju, īpaši, kad mēģināju ar savu piecpadsmitgadīgo dēlu diskutēt par šīm lietām. Lai gan mūsu attiecības ir visai labas, šajos jautājumos nespējām rast kopīgu valodu. Taču pēc lekcijas skolā, man par lielu pārsteigumu, par tiem izrunājāmies, turklāt pārsteidza viņa teiktais tieši attieksmes ziņā.
Dēls atnāca mājās un stāstīja, cik lieliski pavadījis pusotru stundu, gandrīz bez pārtraukuma runājot par dažādām atkarību tēmām. Viņš bija sajūsmā, ka diskusijās, rotaļās, kur sasien kājas vai baro ar šokolādi, mēģina parādīt, kā tas ir būt atkarīgam, stāsta par šīm tik nopietnajām problēmām. Kad jautāju, vai tas mainījis viņa un klasesbiedru attieksmi pret tām, Jēkabs teica – pats svarīgākais, ka šīs lekcijas palīdzēja saprast, kas ir atkarība, cik īss ir posms starp “tikai pāris minūtes dienā paspēlēšu datora spēlītes” vai “izsmēķēšu vienu cigareti”, līdz nespēj attapties un aptvert, ka tev jau ir atkarība no cigaretēm, datora vai kā cita.
Visvairāk no viņa stāstītā atmiņā palicis, ka šīs lekcijas notiek klasē, tās vada psiholoģe, kas esot jauna un stilīga, bērniem ļoti patikusi, un viņi ir bez skolotājiem. Bijis forši, varējis brīvi runāt, un nevienam nebijis bail, ka klases audzinātāja vai kāds cits ko nelāgu par viņiem padomās. Atmosfēra nepiespiesta un jauka.
Vēlāk vecāku sapulcē ar Jēkaba klases audzinātāju šo diskusiju pārrunājām – arī skolotāja atzina, ka bieži vien šādos jautājumos viņa nespēj kļūt par skolēnu uzticības personu, bet sociālā pedagoga mācību iestādē nav, lai gan, ja arī būtu, maz ticams, ka bērni viņam stāstītu par savām problēmām, jo, kā jau bieži nelielās pilsētās, valda tās mazpilsētas sindroms.
Tādēļ gribu izteikt savu atbalstu un pateicību Ilonai Gailei un visai “Esi brīvs!” kampaņai par labo darbu. Es tikai vēlētos, lai tā kļūtu vēl plašāka un pieejamāka, lai ikvienam skolēnam Latvijā būtu iespēja parunāt ar kustības psihologiem, kas prot kontaktēties ar bērniem un dara to no visas sirds.
Pārmērīga alkohola lietošana, smēķēšana, atkarība no datorspēlēm, interneta, narkotikām – tās ir lielākās problēmas, ar kuru sekām sastopamies ik dienas. Iespējams, biedējoši lielas sankcijas var uz kādu brīdi šo situāciju mainīt, bet, manuprāt, nevajag cīnīties ar sekām, bet gan ravēt nezāli tās sākumstadijā – runāt ar jauniešiem, skolēniem jau no mazām dienām, pēc iespējas vairāk informēt, cik tas ir riskanti veselībai, nākotnei. Arī vecākiem jārunā ar saviem bērniem par lietām, kas ir nozīmīgas, bīstamas viņu attīstībai un izaugsmei.
