1944. gada 31. jūlijā Maskavā notika salūts, kas bija veltīts 1. Baltijas frontes karaspēkam sakarā ar Jelgavas ieņemšanu un iziešanu pie Baltijas jūras.
1944. gada 31. jūlijā Maskavā notika salūts, kas bija veltīts 1. Baltijas frontes karaspēkam sakarā ar Jelgavas ieņemšanu un iziešanu pie Baltijas jūras.
Kaujas pie Jelgavas 31. jūlijā nebeidzās. Sākušās 28. jūlijā, tās turpinājās Lielupes kreisajā krastā līdz 5. augustam, bet arī pēc tam pat līdz Rīgas okupācijai vācieši mēģināja forsēt upi un sagrābt placdarmu. No 5. līdz 8. augustam intensīva krievu pozīciju apšaude atkārtojās 167 reizes un katra turpinājās 10 – 15 minūšu.
Ievadot kaujās nopietnus spēkus, 1. Baltijas frontei izdevās ieņemt Jelgavu un iziet pie jūras līča. Nesagatavotajai aizsardzības kaujām Jelgavai 28. jūlijā uzbruka 3. mehanizētā korpusa 7. un 9. mehanizētā brigāde, 91., 273., 346., 347. strēlnieku divīzija no ģenerālleitnanta J.Kreizera 51. armijas. Kauju intensitāti balstīja Jelgavas apriņķī ielauzušās 8. mehanizētā tanku brigāde un 35. smago tanku mehanizētā brigāde, kas attiecīgi 29. un 30. jūlijā sasniedza Dobeli un Tukumu. Tādam pārspēkam Jelgava pretoties nevarēja, tomēr vietējie spēki un neliela palīdzība no Rīgas apkārtnes sekmēja varonīgu pretošanos. Dzelzceļa staciju un citas vietas mežonīgi bombardēja N.Rapivina 3. gaisa armija.
Pilsētā ar nelieliem atslābumiem turpinājās sīvas ielu kaujas, aculiecinieki apgalvo, ka vismaz piecas reizes tā pārgāja no rokas rokā, iebrucēju mēģinājumi forsēt Lielupi neizdevās.
30. jūlijā visi tilti tika uzspridzināti. Pilsētas aizstāvji cīnījās uz dzīvību un nāvi, visapkārt valdīja posts. Uzbrucēji cieta lielus zaudējumus. No 11 Padomju Savienības varoņiem, kuriem šis nosaukums tika piešķirts par kaujām pie Jelgavas, četriem tas piešķirts pēc nāves. Arī pēc pilsētas ieņemšanas līdz pat 1944. gada oktobrim kuru katru dienu varēja atsākties cīņas par Jelgavu, un tā varēja nonākt vērmahta rokās. 19. un 20. augustā ar mērķi pāršķelt ķīli Šauļi – Jelgava – Tukums – Rīgas jūras līcis “Nord” armijas virspavēlniecība raidīja kaujā tanku vienības, tajā skaitā labāko – “Grossdeutschland” –, tomēr bez panākumiem.
Pudele Staļinam
1944. gada 30. jūlijā 3. mehanizētā korpusa brigāde kopā ar vairākiem desantnieku bataljoniem līdz ar saullēktu ieņēma Tukumu. Vāciešu pretošanās bija niecīga. Pēc neilgas šaudīšanās brigādes komandieris nosūtīja kapteiņa V.Smotnova apakšvienību izvirzīties līdz Klapkalnciemam Rīgas jūras līča piekrastē un nocietināties, vienlaikus bloķējot piejūras šoseju. Brigādes komandieris novēlēja V.Smotnovam piesmelt pudeli ar jūras ūdeni – kā simbolu, ka karaspēks sasniedzis Baltijas jūru. Šo pudeli ar attiecīgiem parakstiem I.Bagramjans vēlāk kara padomes sēdē pasniedza J.Staļinam.
Pēc dažām dienām ķīļa spici – šoseju gar Rīgas jūras līci – ieņēma 51. armijas 417. Sivašas strēlnieku divīzija, bet Sloku un Ķemerus – 346. Debaļcevas strēlnieku divīzija. Izvirzījušās vienības no dienvidiem atbalstīja 347. Militopoles strēlnieku divīzija.
Tika pārrautas vērmahta komunikācijas, bet pēc Slokas un Ķemeru sagrābšanas radās draudi Rīgai. “Nord” armijas virspavēlnieks ģenerālfeldmaršals F.Šērners pavēlēja tanku vienībām no Kurzemes un Rīgas puses 13. augustā izlauzties caur Tukumu un Sloku, atbrīvojot Ķemerus, Tukumu un pēc tam apvidu apmēram 30 kilometru virzienā uz Jelgavu un Dobeli. Šajā laikā notika kaujas Tukumā, pie Rīgas jūras līča, dienvidos no Ķemeriem un Slokas. 346. strēlnieku divīzija ar saviem trīs pulkiem faktiski bija iedzīta Tīreļpurvā. Sevišķi smagi cieta 1166. strēlnieku pulks.
Divīzijas komandieris gaidīja J.Kreizera pavēli par atkāpšanos. Līdzīgā situācija bija arī 417. R.Babrakova strēlnieku divīzija. 8. mehanizētā brigāde nevarēja atrauties no ienaidnieka un nepārtraukti atvairīja vācu uzbrukumus, kuru mērķis bija padzīt viņus no Tukuma un Rīgas jūras līča.
Tukuma koridors
Naktī no 19. uz 20. augustu krievu karaspēks bija spiests steidzami atstāt Tukumu un Rīgas jūras līci. Tā faktiski bija bēgšana.
Lai labotu situāciju un vismaz daļēji samazinātu plaisu starp “Nord” armijām, vērmahts sūtīja kaujā nopietnus tanku un kājnieku spēkus, bija jūtams, ka vācieši aktivizējas. Vācu autors Rolfs Grams grāmatā “14. tanku divīzija” raksta: “Stāvoklis bija smags, tikai ziemeļu kaujas grupa sasniedza savus mērķus ar spēcīgu tanku vienību, kuru komandēja grāfs fon Štrahvics, kopā ar 93. kājnieku divīziju un citām apakšvienībām atjaunoja sakarus ar ziemeļu armijas grupu.” Krievu karaspēks atkāpās ap 30 kilometru Jelgavas virzienā, atvirzot līdz Bērzes upei arī 347. strēlnieku divīziju. Bija zaudēta 42 kilometru gara frontes līnija pie Rīgas jūras līča, Tukums un ievērojama ienaidnieka teritorija, kas līdz Rīgas krišanai 13. oktobrī palika vācu armijas kontrolē. To sāka dēvēt par “Tukuma koridoru”. Caur to oktobrī Kurzemē iegāja gandrīz visa Kurzemes armiju grupa, radot priekšnoteikumus Kurzemes cietokšņa izveidošanai, un tas pastāvēja līdz 1945. gada maijam – Otrā pasaules kara beigām.
Runājot personīgi ar 346. strēlnieku divīzijas komandieri D.Stankevski, kļuva skaidrs, ka viņa komandētā divīzija tika iedzīta Tīreļpurvā, Kalnciema un Drabiņu purvos. Daļa karavīru nelielās grupās izrāvās no aplenkuma Kalnciema – Grauzdes ceļa apkaimē. 700 cilvēku no aplenkuma izveda majora P.Bublija izlūku grupa. Gan dzīvā spēka, gan tehnikas zaudējumi bija milzīgi. Mazāk cieta 417. strēlnieku divīzija un 8. mehanizētā brigāde, tām ieroči nebija jāslīcina purvā. Ar stāvokli, it sevišķi 346. strēlnieku divīzijas zaudējumiem, 51. armijas komandieris J.Kreizers, arī 1. Baltijas frontes virspavēlnieks maršals I.Bagramjans bija neapmierināti un noklusēja šo neveiksmi vēl ilgi. 346. strēlnieku divīzijas komandieris ģenerālmajors D.Stankevskis stāstīja, ka līdz kara beigām par šo neveiksmi viņš no apbalvojuma sarakstiem vienmēr tika svītrots.
Vēlāk savā grāmatā “1945. gada 9. maijs” I.Bagramjans rakstīja: “Pēc kara daudzi vēsturnieki šīs neveiksmes cēloņus izskaidrojuši pārāk vienkārši. Pavēlniecība, lūk, neesot pietiekami nostiprinājusi Tukuma rajona aizsardzību. Taču sarežģītajos apstākļos, kādi izveidojās 1944. gada augusta vidū šajā frontes iecirknī, šaurajā un garajā joslā nebija iespējams koncentrēt tik lielus spēkus, lai tie sekmīgi varētu tikt galā ar pretinieka uzbrukumiem. Ja karaspēks tur tomēr tiktu koncentrēts – uz Jelgavas un Žagares aizstāvības rēķina –, rastos vēl garāks un platāks koridors, kas savienotu ienaidnieku armijas Baltijā un Austrumprūsijā.
Tam, ka vācu karaspēks atkāpās uz Kurzemi, bija svarīga nozīme Kurzemes cietokšņa izveidei, kurā līdz kara beigām varonīgi cīnījās 19. leģions, 16. un 18. vērmahta armija.
Vairāki pētnieki min vēl kādu svarīgu personu un tās nopelnus šā cietokšņa izveidošanā. Grāmatas “Kurzemes cietoksnis” autors Osvalds Freivalds raksta: “Bet lai būtu kā būdams, Kurzemes cietoksnis ir F.Šērnera roku darbs, par ko viņš ieguva vācu augstāko militāro dienesta pakāpi un augstākos Hitlera ordeņus. Ar Kurzemes cietoksni viņš savu vārdu ierakstījis arī Latvijas vēsturē.
