Porto lidostā mūs sagaidīja viesmīlīgs taksometra šoferis Marko, kurš, vedot uz viesnīcu, sagādāja īsu ekskursiju pa pilsētu, piebilstot, ka Porto esot viena no drošākajām un tīrākajām Eiropas pilsētām. Piekrītu, arī ļoti dzīvespriecīga un viesmīlīga. Pārsteidza krāšņās Portugāles baznīcas ar senajām mākslinieciskajām flīzēm.
Pirms mācību uzsākšanas aizbraucām ar sabiedrisko autobusu uz Atlantijas okeāna pludmali. Saule mūs lutināja, sērfotāji rādīja trikus, un vietējie iedzīvotāji izbaudīja peldi. Zvejas kuģi Atlantijas okeānā viesa varenības sajūtu un mieru.
Turpmāko nedēļu senā, izsmalcinātā viesnīcā notika nodarbības. Skolas direktore piedalījās kursos grupā, kurā bija pārstāvji no dažādām Eiropas valstīm – Spānijas, Ungārijas, Horvātijas, Rumānijas, Polijas un mūsu kaimiņi – lietuvieši. Dalībnieki pārstāvēja dažādas ar izglītību saistītas jomas, tāpēc bija interesanti izzināt viņu pieredzi un mācīties citam no otra. Secinājām, ka Rumānijas, Slovākijas un Portugāles izglītības sistēma saskaras ar tādām pašām problēmām kā mēs Latvijā – pedagogu darba zemais prestižs un atalgojums, novecošanās problēma, skolēnu nemotivētība u.c.
Kursu organizatori bija parūpējušies, lai mācības būtu saistošas. Īpaši interesantas bija praktiskās nodarbības, prezentācijas, kurās piedalījos kopā ar septiņiem vācu teoloģiskās universitātes darbiniekiem. Varēju pat atjaunot savas vācu valodas zināšanas un starpbrīžos ar viņiem pačalot vāciski, jo nodarbības notika angļu valodā.
Komandējuma astoņas dienas aizlidoja vēja spārniem un jau lidostā sailgojos pēc mājām. Ir labi ceļot, izzināt pasauli, bet vislabāk ir mājās.
“Mācot citus, mācies arī pats.” (Gogolis) Piekrītu klasiķa teiktajam.
